Iespējams, ka rakstu "uz emocijām", kuras zināmā mērā traucē sakoncentrēties un draudzēties ar realitāti. Protams, man pēdējā laikā grūti sevi savākt un rīkoties zināmā mērā pragmatiski, neieslēdzoties kaktā žēli īdot. Bet tas nu tā, par maijvabolēm. Jo situācija/situācijas ir ieintriģējušas.
Virsrakstā minētais - šāda doma man šobrīd "klauvē" diezgan uzstājīgi. Proti, dzīve piespēlējusi situāciju, kurā koncentrētā veidā "Hm, tas taču jau bijis, tikai drusku citādā griezumā". Tobiš - situācija ir viena, bet iespaids, ka tajā savācies tas, ko es un man ļoti zināmi cilvēki jau izdzīvojuši citādās versijās. Šobrīdējā situācijas versija ir viena, bet tajā savākušās situācijas, kuras es un citi izdzīvojuši drusku citādos rakursos. Nu, tāds ir iespaids. Mans subjektīvais esošā vērtējums.
Protams, būtu jau jauki, ja būtu situācija, kurā notiktu apspriede pie apaļā galda (varbūt arī vairākstūraina, kas nemaina atslēgas vārdu galds) ar notiekošā izrunāšanu. Bet - cik nu no manas saprašanas - tas dotajā mirklī nav iespējams. No manas gribēšanas vien nekas nemainīsies. Vienkārši, reāli šobrīd ir man pašai ar samērā vēsu galvu saprast vismaz savu rīcību turpmākajam.
Toties ir jautājums "Vai Mātei Dzīvei un Māsai Dabai ir tik ierobežota fantāzija un situāciju iespējamība, ka atkal piedāvā kaut ko no cikla "reiz jau bijis""? Vai arī ir kaut kas ciklā "Tu toreiz neizspēlēji situāciju pietiekami labi, še tev vēlreiz un pamēģini tomēr ko labāku"? Jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Un, protams, tā sajūta, ka kāds ar mani spēlējas. Ne tie cilvēki, kas ir ar un ap mani; kāds, kurš mēģina no augšas regulēt mūsu saskarsmes. Un šīs sajūtas mani tā kā tracina mazuliet.
Gribētos saprast nesaprotamo. Bet tās ir tikai manas sajūtas. Ar jautājumu - vai kādam arī kas līdzīgs dzīvē atgadījies un, ja jā, tad kā tikts ar to gala?
Tas nu tā, putniņu pavasara rakursā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru