Par šo tēmu esmu jau plūdusies daudz un dikti. Par latviešu kā tautas pašapziņu. Par to, ka nu ļoti daudzi izsakās ciklā "Ko nu mēs, mēs jau maza tautiņa" un vēl daudz ko tamlīdzīgu.
Un vēlreiz atkārtoju - latvieši ir skaitliski neliela tauta, bet ir spējusi visos iepriekšējos laikos (un ceru, ka arī šajos laikos) ietekmēt norises pasaulē. Un Krievijā tajā skaitā. Manuprāt, pat diezgan būtiski. Daļu domu šajā sakarībā izteicu savā 2024.gada 27.augusta rakstā kā piesitienu latviešu tautas pašlepnuma celšanai. Vēl kādas domas šajā sakarībā varat atrast mana bloga Iezīmē ar nosaukumu vēsture (zem tās iezīmes ir ne tikai interesantu un vērā ņemamu linku apkopojumi, ir arī plašākas pārdomas vai kas nu tur šajā ciklā). Vēl varu pieminēt to faktu, ka Kurzemes-Zemgales hercogistei reiz bija kolonijas. Āfrikā un Centrālamerikā, precīzāk - Karību jūras salās. Un Kurzemes-Zemgales hercogiste kā teritoriāla vienība ne aizlaikos, ne mūsdienās nu nekādi nav punkts uz Mēness vai Marsa kartes. Latvijas teritorija bija un ir.
Daudzkārt esmu paudusies arī par mūsu pašu bāleliņu gaudām par to, ka Latvijas valdība esot izpārdevusi Latvijas teritoriju. Kukū. Valdība varēja un var rīkoties tikai un vienīgi ar to, kas oficiāli skaitās kā valsts īpašums. Privātais sektors - tas nu pašu bāleliņu ziņā. Un šo bāleliņu izvēle bija un ir privāta. Tieši viņu dēļ nu ļoti liela Latvijas teritorija ir nonākusi Austrumeiropas tautu pārstāvju rokās; liela daļa Jūrmalas ēku Krievijas cilvēku rokās. Proti, zemes un ēkas privatizācijas procesa laikā nonāca bāleliņu īpašumā, un šie bāleliņi sacerējās te, tagad un aizvakar uzreiz, uz sitiena ar īpašuma palīdzību tikt pie "lielā rubļa". Un aplauzās. Nepadomājot pie tā, ka ar Latvijas neatkarības atgūšanu vien nepietiek, lai tas "lielais rublis" žvadzētu kabatā. Lai tiktu pie lielās naudas un citiem labumiem, ir jāstrādā. Viss radīsies pamazām un ar laiku. Tie, kuri atguva zemnieku sētas, laikam neaizdomājās, ka ar to atgūto zemes pleķīti vispirms var nodrošināt maizes riecienu savai ģimenei piepērkot tik to, ko nu nekādi nevar uz tās zemītes izaudzēt. Sāli vai cukuru, piemēram. Un, kad ilūzijas nepiepildījās, tos zemes īpašumus aizpārdeva. Ne jau Latvijā, Latvijas līdzpilsoņiem. Ārzemniekiem, kuriem "pie kājas" tas, ko var izaudzēt uz tās zemītes jo "visu taču var veikalā nopirkt".
Un galarezultāts - liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes atrodas ārzemnieku rokās, un tie nu nekādi to zemi neizmanto pēc nozīmes. Viņiem tas ir zemes gabals atpūtai. Kā rezultātā liela daļa lauksaimniecības produktu top ievesti no citzemēm. Kaut arī, kaut teorētiski, to lauksaimniecības produlciju varētu saradīt pie mums pašiem, ievedot no citzemēm tik to, ko paši reāli nevaram saradīt. Pļukt.
Bļaut, ka Latvijas likumdošana ir šķība, ka tā nav draudzīga vietējiem ražotājiem? Neņemos spriest, neesmu iedziļinājusies visās niansēs. Tomēr, un mans subjektīvais vērtējums, jebkuram likumam var atrast robu, šķirbu, ar kā palīdzību var kaut kā visu sabalansēt tā, lai likums būtu paēdis un uzņēmējs nenobankrotētu. Tikai padomāt drusku vajadzētu, rīkoties pārdomāti, nevis uz emocionālā sprādziena.
Labi, paplūdos. Viedoklī. Un mani var apstrīdēt. Tikai konstruktīvi, lūdzu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru