svētdiena, 2016. gada 8. maijs

Nedēļa Rīgā

Praktiski nedēļu jau esmu Rīgā no Iecavas viensētas. Ir bijis laiks atgulēties, padomāt un šo to nokārtot.
Joprojām jūtos neomulīgi par savu pēkšņo aizbraukšanu no turienes. Varbūt tiešām vajadzēja laicīgi brīdināt, ka es tur ilgi neaizkavēšos. Bet es nebiju pārliecināta un arī īsti nezināju kur un kā likšos. Man nebija nekādas informācijas. Un tas, ka draugi tik ātri visu noorganizēja, bija tīrais brīnums.
Tagad, uz visu tur pavadīto laiku skatoties caur laika prizmu, rodas iespaids, ka viņi varbūt mani "pasūtītu" šā vai tā. Es savus darāmos darbus veicu nedaudz lēnīgi (nav jau 18 gadu), bija grūti tikt galā. Un tas bija redzams.
Tagad Rīgā kārtoju tās lietas, kuras nebūtu nokārtojusi dzīvojot viensētā. Nav jau tā, ka mani nelaida uz Rīgu ko nokārtot. Tomēr braucu uz Rīgu maksimāli reti, jo jutos neomulīgi, ka man ir jābrauc un centos ātrāk tikt atpakaļ uz Iecavu.
Tagad esmu argulējusies, atjēgusies un cenšos savu dzīvi sākt atkal no jauna. Ceru, ka izdosies.

ceturtdiena, 2016. gada 5. maijs

Hostelis

Tagad sīkāk pastāštīšu par hosteli, kuru man 29.aprīlī apmaksāja draugi uz mēnesi.
Dzīvoju istabā, kurā bez manis mīt vēl 17 cilvēki. Jaukta kompānija. jaukta tajā ziņā, ka te neskatās vīrietis vai sieviete. ja ir brīva gultas vieta, liek kur nu ir. 
Istabiņa ir jumta istabiņa un ir ļoti silti. praktiski cauru nakti jumta logi vaļā, bet tas netraucē un ir normāls gaiss. Tomēr ir viens mīnuss - cilvēki saka, ka būtiskās lietas (naudu, dokumentus u.c.) labāk nēsāt sev līdzi pārvietojoties pa hosteli. Savādāk pieaug kājas. Tāpat neko neatstāt no savām mantām koplietošanas telpā (stāva hallē, virtuvē). 
Man šitā sanāca kāzuss ar pasi. Pēc ieteikuma nēsāt būtiskās lietas līdzi, nēsāju to bikšu aizmugures kabatā. Diemžēl man šī kabata ir pasekla un un daļa no pases redzama. Vakar konstatēju, ka pase pazudusi. Un pasē vēl bija invaliditātes apliecība, ar kuru varu lietot sabiedrisko transportu par brīvu visā Latvijas teritorijā. Dažiem cilvēkiem pateicu, ka esmu pazaudējusi pasi un aizgāju uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Pēc informācijas, ka esmu uzrakstījusi iesniegumu, man viens no par pazušanu informētajiem cilvēciņiem atdeva man dokumentus atpakaļ. esot atradis jau no paša rīta, bet neesot bijusi iespēja uzreiz man atdot un pēc esot nedaudz aizmirsies. 

trešdiena, 2016. gada 4. maijs

Latvijas nacionālās mākslas muzejs

Šodien valsts svētku pasākumu ietvaros biju kopā ar Ilu un Latvijas Nacionālā Mākslas Muzeja izstāžu atklāšanu pēc ilgstošā remonta.
Satikāmies pirms 10.00 no rīta, noklausījāmies pusstundu garās atklāšanas runas, pēc tam izstaigājām muzeju. Muzejā tagad, pēc remonta, ir jaunas iespējas. Izstāžu zāle cokolā un pagrabā. ir pat iespēja pabūt uz jumta un apskatīt muzejam tuvāko Rīgu no augšas. pagraba stāvā bija Polim veltīta izstāde.
Kopumā man šī bezmaksas pastaiga pa visu muzeju patika. Nebiju bijusi muzejā kopš jaunības gadiem. Muzeja naktī jau muzejus var apskatīt tikai daļēji. Tagad bija iespēja izstaigāt visu muzeju.

svētdiena, 2016. gada 1. maijs

Atpakaļ

Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.
Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā. 
Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.
Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt. 
Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.
Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.