Šodiena

Šovakar pa ilgiem laikiem gribējās smaidīt un smaidīju arī. Drīzāk iekšēji, nekā ārēji. Bet arī tas jau ir daudz.

Šodien tāds paliels rinķis manās gaitās sanāca - vispirms uz Juglu pie ārsta, pēc tam uz centru, uz savas bankas filiāli, sakārtot attieūbas ar maksājumu karti un pēc tam atpakaļ uz purčiku. No transporta irkārpījos pie purčika tirgus, ieķemmēju Rimi, un tad kājām uz tagadējām mājām. Nekas dižs jau nebija noticis, daži nepieciešami gājieni un darbības. Tomēr kaut kāds iekšējs pacēlums un labs garastāvoklis.

It kā nekas jau nenotika, tikai ārsts uzsmaidīja, pārdevēja pārsteigti uzsmaidīja, kad pirku bezalkoholisko alu. Bija pieradusi, ka es reižu reizēm pērku alkoholisko.

Cik maz tomēr vajag, lai justos labi, pacilāti un gribētos smaidīt. Sen, ļoti sen tā nav bijis. Uhū! Šodiena ir laba diena!

Ziemassvētki pie māsas

Kad māsa atbrauc uz Latviju no Nīderlandes brīvdienās, vai kāda cita iemesla dēļ, tiekamies diezgan bieži. Pie viena tad ir iespēja parevidēt savu istabu un tikt vaļā no visa liekā. Daudz kas jau ir izmests ārā vai izdāļāts radiem, draugiem, paziņām. Tik tagad pamanīju, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku. Kaut arī, dzīvojot tur, diezgan pabieži tīrīju skapjus un citas vietas no liekām lietām. Acīmredzot daudz kas vēl aizķēries nevajadzīgs.

Tomēr runa nav par to.

Šogad Ziemassvētku vakaru nosēdēju pie māsas. Sen tā nav bijis. Pat biju aizmirsusi, ka svētkos uz gala var būt visa kā tik daudz un garšīga.

Bijām trijatā - es, māsa un mūsu kopīgā paziņa vēl no jaunības laikiem. Bija jautras čalas, televizors fonā kādu filmiņu kruķīja, kuru pat īsti neskatījāmies. Tāpat bija jauki. Bija eglīte, sveces, Ziemassvētki un labs noskaņojums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem abas ar māsu neņerkstējām viena uz otru, bet izaudījām vakaru un bijām kopā.

Bija īsti svētki ar daļēji sen aizmirstu tradīciju - pilns galds ēdamā un viena liķiera pudele uz trim. Un dzērās ļoti lēni un ar baudu. Pat alkohola klātbūtne nejutās. Mūslaikos par ierastu kļuvis uz galda daudz pudeļu un maz ēdamā. Un vakars izvēršas par nodzeršanos. Mums tā nebija.

Vēl viena lieta, kas uzjundīja bērnības un jaunības siltumu - māsa mums abām, viešņām, iedalīja vēl pa paciņai no svētku galda labumiem šīrīta brokastīm. Bērnību, jaunību atceroties - bija ierasta lieta viesiem uz atvadām iedot līdzi paciņu no svētku galda labumiem. Jo uz galda parasti uzklājās vairāk, nekā apēdās.

Es šos svētkus ilgi atcerēšos ar labsajūtu.

Pansionāts "Atsaucība", SIA

Šorīt aizbraucu ekskursijā, ja to tā var nosaukt, uz pansionātu "Atsaucība" Telts ielā 1, Rīgā, Pārdaugavā, netālu no Paula Stradiņa klīniskās bērnu slimnīcas (ja es pareizi atceros pilno šīs slimnīcas tagadējo nosaukumu) Vienības gatvē. Abas ielas krustojas. Un abas iestādes pārskatāmas no transporta pieturvietas.

Šo pansionātu man ieteica apmeklēt. 

Kad līdz tam tiku, sapratu, ka šo ēku ar tajā mītošo kontingentu zinu jau no jaunības, no padomju laikiem. Tas ir pansionāts cilvēkiem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās veselības traucējumiem. Priecājos, ka man tādu nav.

Pansionāts atrodas vēl pirmskara celtā ēkā, cilvēki tur mitinās pa trīs vai četri vienā istabiņā, kurā ir gultas, naktsskapīši un viens neliels skapītis, vairāk piemērots virsdrēbju ievietošanai. Nemanīju naktslampiņas un jel ko citu iemītnieku ērtākai dzīvošanai telpā.

Mani vēl pārsteidza tas fakts, ka pat mūsdienās ir vietas, kas nav cietums, cilvēkus baro no metāla traukiem. Tas radīja nelāgu iespaidu par attieksmi pret tur mītošajiem cilvēkiem. 

Kaut arī neizskatījās, ka personāls slikti izturētos pret šiem cilvēkiem. Drīzāk mierīga līdzāspastāvēšana. Tas, protams pirmais iespaids.

Uzzināju, ka iemītnieki bieži tiekot vesti ekskursijās, pie viņiem notiekot dažādi pasākumi. Ir iemītnieki, kuriem ir brīvais režīms, daži pat ir tajā veselības pakāpē, ka kaut kur pat strādājot. Tikai tie, kurus tur redzēju, pēc strādātājiem gan neizskatījās.

Maksa par atrašanos pansionātā - 90% no invaliditātes pensijas. Uz rokas cik nu kuram paliek. Atkarībā no grupas un pensijas lieluma. (Tā tas ir visos pansionātos.) Tiesa, kur tad un kā tad savu atlikušo naudiņu tērēs tas, kurš neko daudz vis no pasaules nesaprot un dzīvo kaut kādā savā mistērijā? Strādājošajiem - viņu nopelnītais paliek viņiem pašiem, atvilkums pansionāta labā ir tikai no pensijas.

Interneta pieslēgums esot. Vaifaja līmenī un to varot lietot nodarībību telpā.

Pie pansionāta kārtības pieder arī tas, ka cilvēkam, nonākot šajā vietā, pirmo mēnesi nedodot iespēju brīvgājieniem ārpus pansionāta teritorijas. Mēnesis savstarpējai iepazīšanai, tā teikt.

Pirmais iespaids - pansionāts asociējās ar Tvaika ielas slimnīcu diagnožu smaguma pakāpju ziņā.

Sociālās integrācijas valsts aģentūta (SIVA)

Vakar devos uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA), kura atrodas Jūrmalā, Dubultu prospektā 71. Pēc google.maps noteicu aptuveno atrašanās vietu un iestādes mājas lapā man nepieciešamās iestādes nodaļas apmeklētāju pieņemšanas laiku. Nodaļā apmeklētāju pieņemšanas stundas ir tikai pirmdienās.

Tā nu bruņojusies ar šo informāciju devos ceļā, lai noskaidrotu visus mani interesējošos jautājumus pansionātu sakarībā. Jo rinda uz "Ezerkrastiem" Berģos ir iesprūdusi laikā un telpā - šajā pansionātā uz laiku ir apturēta uzņemšana.

Aizbraucu līdz Dubultiem un tad pa Dubultu prospektu tik uz priekšu. Ejot konstatēju, ka varēju braukt līdz Jaundubultiem - tuvāka iešana, arī biļete to pieļāva. Rīgā biļešu kasiere man to bija noformējusi līdz Vaivariem, kaut lūdzu līdz Dubultiem. Tomēr īsti par to neuztraucos, jo attālums no Dubultu stacijas līdz man vajadzīgajai iestādei kājām ejot nebija tālāk kā no lielveikala Bērnu pasaule, kurš pieder Gerkenam & partneriem līdz Nacionālajam teātrim. Vismaz laika ziņā šis attālums ir līdzīgs.

Kad atradu iestādi, protams iegāju pagalmā pa nepareizajiem vārtiem un nācās apiet ēkai riņķī, lai atrastu galveno ieeju. Tālāk vairs nebija problēmu - dežurantei pajautāju, kur atrodas man nepieciešamā nodaļa un pēc paskaidrojuma nebija grūti to atrast.

Telpa bija paliela, darbinieces padaudz. Un visas runāja pa telefoniem, atbildot uz jautājumiem. Nācās nedaudz uzgaidīt, kamēr kaut viena no viņām beidz sarunu un var pievērsties man.

Šī laikam būs reklāma

Nevaru teiks, ka agrāk neesmu dzērusi bezalkoholiskos alus. Mani ļoti reizēm ir uzcienājuši. Bet tie visi ir bijuši ārzemju brūvējuma un skatoties uz tām ārzemju skārdenēm - ej nu saproti, kurš alkoholiskais, kurš - ne. 

Šodien apzināti nopirku Aldara bezalkoholisko gaišo. Pirmkārt jau tāpēc, ka alu sagribējās pēc vella, bet negribējās neko alkoholisku. Otrkārt, uz tās Aldara bundžiņas skaidrā latviešu valodā rakstīts, ka bezalkoholisks. Treškārt, cena pieņemama - 59 centi bez kaut kādām atlaidēm. Betā. Nezinu, kā citos veikalos.

Rezultāts man patīk - alus ir, alkohola nav, Tātad nebūs arī alkohola dulluma vēlāk vai no rīta. Pēc garšas arī nav slikts. Nākošo reizi pamēģināšu Aldara bezalkoholisko kviešu. Tāds arī tur, veikalā, bija.

Pagaidām ir doma vispār lietot tikai bezalkoholisko, ja nu ļoti sagribas.

Varbūt kāds var ieteikt vēl kādus bezalkoholiskos, ko pa reizei pamēģināt?

Man šogad tāds pārdomu brīsniņš uznācis

Es šogad, īpaši sākot no vasaras mēnešiem esmu savu blogu "apgāzusi" ar visāda veida pārdomām par viskautko. Ceru, taps piedots, Dažām manām pārdomām ir bijuši iebildumi, sava veida diskusijas pat sanākušas. Paldies, ka esmu pamanīta. Tiesa, dažas diskusijas bijušas par drukas kļūdām, ceru - kļūdu laiks ir beidzies. Un tagad tās pārdomas, kas sakrājušās uz šo brīdi.

1. Kādu brīsniņu paskraidīju anketējot cilvēkus. Par to jau izrakstījos daudz un dikti. Tomēr, neatceros, vai šo rakstīju. Anketas it kā skaitījās anonīms pasākums, tomēr man bija apgaitas lapa, kurā bija jāpieraksta adreses, kurās mēģināju veikt vai veicu anketēšanu un bija jāizlūdzas anketējamās personas telefona numurs, kuru tomēr ne vienmēr jautāju uzmācīgi, atstājot cilvēka paša izvēlē - dot tos cipariņus vai nee. Un pie viena - katras anketas beigās bija sadaļa Demogrāfija, kurā tapa jautāts par cilvēka ienākumiem, ģimenes stāvokli, vecumu, nodarbošanos. Neatkarīgi no tā, par kādu tēmu bija pati anketa. Un šāda veida anketēšanas izkārtojums bija abās firmās, kurās strādāju. Tad sakiet, kur palikusi anonimitāte, ja jāatbild uz privātiem jautājumiem un vēl jādod savs telefons kaut kādai firmai? Savā ziņā daļēja anonimitāte ankeēšanas procesā man sanāca Cēsīs pirmajā dienā, kad iztiku bez apgaitas lapas un pat bez baltas lapas, uz kuras adreses uzrakstīt.

Savā ziņā pat vairs nenožēloju, ka sanāca beigt darba attiecības ar šīm firmām. 

2. Slēpošanas mīļotāji man varbūt nepiekritīs, bet nu jau daudzus gadus mana ziemas sajūta vēlas sniegu tikai laikposmā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var būt sauss laiks ar temperatūru robežās no -5 l/idz +5. Un tā līdz pavasarim.
3.Gada nogalē vai janvāra sākumā neatradīsies vieta kādā firmā, kurā vajadzētu sakārtot arhīvu? Mani lasītāji, domāju, ne jau visi strādā valsts darbā, kurā arhīva būšana jau ir sistematizēta.

Pārdomu laiks

Rīt jau trešā advente, Ziemassvētki pavisam tuvu. Un manī ir ļoti daudz filozofijas un nepabeigtu darbu. Apņēmusies līdz šiem svētkiem un Jaunajam gadam izdarīt esmu daudz ko, bet sanācis kā sanācis. Labi, ja trešā daļa.

Ar darbiem ir kā ir u kā sanāk, tāpat ar finansēm, kaut arī daudz kas ir nokārtots. Bet diemžēl ne līdz galam. Vismaz, kamēr neesmu pansionātā, centīšos turpināt no savas niecīgās pensijas palŗnītēm kārtot finanšu lietas. Jā, tas lūgums aizdot man 20,- eiro ir spēkā. Par atdošanas kārtību var vienoties.

Pensijas izdevumi saplānoti laiku uz priekšu, ceru, ka atradīsies kādi sīkdarbi, kurus arī varēs iepludināt finanšu jautājuma nokārtošanai. Te arī lūgums - vai kāds no maniem lasītājiem var man piedāvāt kādu nelielu, pusslodzes darbiņu kaut uz laiku? Oficiāli nokārtotu, ne aplokšņu veidā.

Ļoti ceru, ka dēls ar manu māsu salīgs vēl līdz Ziemassvētkiem. Viņiem tas nesaprašanās kašķis velkas jau divus gadus un es neko nevaru padarīt. Abi pieauguši cilvēki ar savām rakstura īpatnībām. Man atliek būt pa vidu un iespēju robežās nogludināt stūrus. Iejaukties globāli nav jēgas - var sanākt vēl sliktāk un piespiedu kārtā darītais augļus nenes.

Pirmdien braucu uz Jūrmalu, kur atrodas iestāde, kas koriģē rindas uz pansionātiem. Braukšu ievākt sīkāku informāciju, lai izlemtu līdz galam - gaidīt ilgi un dikti rindu uz pansionātu, uz kuru pieteicos, vai arī izvēlēties citu, kurā var ātrāk iekļūt,

27jā dodos pie ārsta un prasos uz slimnīcu, kurā, protams, iekļūšu tikai nākošā gada sākumā, jo rinda uz vietu nodaļā ir apmēram mēnesi gara. Tik vai tā būtu jāliekas slimnīcā, jo nākošruden atkal jāpagarina invaliditāte. Šoreiz uz pieciem gadiem. Pagaidām šī pensija ir izdevīga kaut vai ar to, ka tomēr ir kaut kādi nebūt mēneša ienākumi brīžos, kad nav citu papildus ienākumu. Kad pienāks oficiālais vecuma pensijas slieksnis, varēšu pat izvēlēties - kuru pensiju realizēt - kura sanāks lielāka.

Brīžiem kaitina rīta cēlieni apmēram pusotru stundu pēc pamošanās. Rīta "apgaita" mājā un internetā pabeigta, bet īsti darīt vairs nav ko un nav kurp doties (tiesa, ne jau vienmēr ir tā, bieži sanāk kaut kur doties), reizēm ir jāgaida līdz vakaram vai vēlai pēcpusdienai, lai kur dotos un ko darītu. Tukšuma brīžus aizpildu ar rakāšanos visādos saitos, kur piedāvā darbu, sūtu savu CV, ja ir kredīts - zvanu. Reizēm skatos filmas internetā, bet tās kaut kā sākušas apnikt. Tā ka gluži nav tā, ka sēžu mājās un tikai īdu. Nav jau par ko īdēt. Dzīvē sanācis kā sanācis un jāmēģina kārpīties.

Zinu, ka savā ziņā esmu pārpludinājusi savu blogu ar visādām pārdomām. Bet tam jau laikam blogs - virtuālā dienasgrāmata - domāta. Varbūt. Jaunībā un drusku pat brieduma gados rakstīju dienasgrāmatu papīra formātā. Arī tagad šad tad tur ko ierakstu. Ko tādu, ko nepavisam nevajag publiskot. Īpatnēji, bet darbojas abas bloga formas un nekaujas savā starpā.

Tomēr neatgriezeniski esmu izlēmusi atstāt reklāmu sleju savā blogā, kaut arī daudzi savos blogos ir atslēguši reklamēšanos. Man pašai reizēm ir interesanti šīs reklāmas apskatīties un arī pie viena atrodas cilvēki, kuriem tas arī interesē. Kaut kāda kustība šajā lauciņā notiek.