otrdiena, 2018. gada 25. decembris
pirmdiena, 2018. gada 24. decembris
Ziemassvētki
Ziemassvētki pienākuši, bet es no viņiem neko dižu negaidu.
Bērnība un jaunība pagājusi padomjlaikos, kad Ziemassvētki neskaitījās un oficiāli svinēja tikai Jauno gadu. Tiesa, pēc vecmāmiņu nāves tēvs mūs, pusaugu meitenes, mēģināja vest Ziemassvētkos uz baznīcu, pat kopā ar mammu sarūpēja kādu nebūt svētku galdu. Bet laiks bija nokavēts. Mums šie svētki nenozīmēja neko un bija tikai obligātā diena, kas jāpavada ar ģimeni nevis kur luņojot ar draugiem.
Kad piedzima dēls, mēģinājām viņam iedot šos svētkus un Lieldienas. Kā tas ir izdevies, īsti nezinu. Nezinu par viņa sajūtām šajos svētkos. Kaut arī jūtu, ka viņš mēģina svinēt un sajust. Tagad jau pirms svētkiem ir sagādājis egli un rotājumus. Pats, bez pamudinājuma.
Pagaidām ir rīts, nezinu kāds izvērtīsies svētku vakars. Laikam par to rakstīšu rīt un varbūt par bildes ievietošu, ja sanāks sabildēt un tautai nebūs iebildumu.
Vienīgais, kas ir patīkami - uz svētkiem ir sniegs, tagad arī snieg. Un tad ir sajūta, ka svētki ir pa īstam, nevis parodija par ziemīgajiem svētkiem. Kaut nu sniegs noturētos līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var kust nost un sākties pavasaris.
Tagad tikai sajūti, ka kaķim ir kāda neparasta sajūta, Visu rītu trinas gar mani. Pirmo reizi savu nepilno astoņu gadu laikā sajuta sniegu zem ķepām - izgāja uz piesnigušā balkona un sniegs viņam acīmredzami nepatika. Tagad sēž man klēpī un silda ķepas. Man, tiesa, tas gan nekādu ērtību nerada, jo laptops ir uz dīvāna un rakstīšanai jāliecas tam lopam pāri. Toties viņam ir ērti.
Es joprojām ceru, ka man radīsies šī Ziemassvetku sajuta. Ceru uz brīnumu laikam. Varbūt kāds uzdāvinās uz laikiem, pati radīt laikam neesmu iemācīta.
svētdiena, 2018. gada 23. decembris
ceturtdiena, 2018. gada 20. decembris
Kārtējais kokteilis
Man atlikušas pēdējās divas dienas, ko pavadīt dienas stacionārā Veldre. Pa šo mēnesi, ko pa dienu pavadīju tur, esmu nedaudz vīlusies. Nav vairs "apaļais galds" ar sociālo darbinieku, kam vajag, var paši pieiet un pakonsultēties. Nav vairs grupa ar psihologu. Bija trīs nodarbības ar citu psihologu, bet tas bija galīgi garām un ne tajā rakursā, kas man nepieciešams. Mēģināju atsākt sporta nodarbības, uz kurām gāju centra apmeklējumu pirmsākumos un sapratu, ka sports tomēr nav priekš manis. Man nepatīk vingrošana un trenažieri. Kustību aktivitātes saštukoju arī tāpat.
Vakar drusku nesapratos ar dēlu tik tālu, ka viņš nenakšņoja mājās. Ceru šodien ko salabot ja viņš būs mājās, kad atbraukšu no nodarbībām centrā.
Pēc Jaunā gada meklēšos, lai stātos darbā kaut uz divām, trim dienām nedēļā un dažām stundām dienā. Pa laika posmu starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir bezjēdzīgi ko meklēt. Visiem galvā gada beigas, nevis jaunu darbinieku pieņemšana. Ja nu vienīgi atradīsies tāds darbs, kurā jau reiz esmu strādājusi un ir iespēja atsākt darba gaitas.
Dēls februārī taisās pārcelties uz ASV pie savas pasijas un ar laiku pat apprecēties tur. Viņam ideja bija mani uz turieni pārvilkt un iekārtot pie pasijas mātes Kalifornijā. Bet skaidrs ir viens - man tur nav ko darīt, vecums arī nav tas, lai tik viegli mainītu dzīves vidi un viss cits man ir šeit, nevis tur. Vienīgais, kas mani uztrauc pašreizējā situācijā - mana atrašanās šajā mītnes vietā. Pagaidām esmu piekārtā stāvoklī. Kad tas tiks sarunāts ar puikas tēvu, būs miers mājās.
svētdiena, 2018. gada 16. decembris
Šī gada trešā advente
Nav jau daudz ko rakstīt šajā sakarā, būtiskākais sarakstīts iepriekš.
Sniegs pazudis, laikam svētki atkal būs bez sniega, pat mīnusu nav.
Dēlam pēc pāris dienām vārda diena, bet dāvināt nav ko, ja nu vienīgi uztaisīt svētku pusdienas no tā, kas būs mājās.
Nezinu un neesmu lietas kursā par savu statusu Žagatu ielā, nezinu, vai dēls ir runājis ar tēvu vai nee. Man šis statuss būtu būtisks.
Nezinu arī, kad māsa atbrauks brīvdienās uz Latviju. Zināms vienīgi, ka uz Ziemas svētkiem un Jauno gadu viņa nebūs Rīgā. Kaut man gribētos šos svētkus pavadīt kopā ar viņu.
svētdiena, 2018. gada 9. decembris
Abonēt:
Ziņas (Atom)