Šis tas rīta agrumā

1.  Pārlasīju savus rakstus. priecē tas, ka tie laika gaitā kļuvuši saturīgāki. Apbēdina tas, ka daudziem iepriekšējiem rakstiem komentāri ir bijuši nevis pēc būtības bet tikai un vienīgi uzbrukumi par alus traukiem manā tuvumā un mana taisnošanās par tiem. Vai tiešām tautu interesē tikai tas? Vai nav ko pateikt par raksta būtību? Gribētos konstruktīvus viedokļus rakstos. Lai veidojas interesanta diskusija.
2. Nesen manam iemīļotajam aktierim Uldim Dumpim bija jubileja. Man šis aktieris patīk ar savu vitalitāti un katrā lomā viņš ir neatkārtojami lielisks.
3. Neesmu pasekojusi Latvijas presei, bet skatoties TV bieži redzu, ka tiek "apmuļļāta" populāru aktieru privātā dzīve un dažas peripetijas tajā. Visai maz tiek runāts par aktieru sasniegumiem radošajā procesā. Vai tiešām masu medijiem nav nekā cita ko darīt, kā līst ievērojama un talantīga cilvēka guļamistabā? Par šo situāciju laikam jau agrāk esmu ko rakstījusi. Neatceros. Mani kaitina šī nekaunīgā līšana svešās gultās un tad "uzražots" raksts. Kā, tagad, piemēram, TV cītīgi seko tautā iemīļota aktiera Jefremova tiesas prāvai un visam tam, kas notiek ap to. Jefrenovs bija iekļuvis Ceļu Satiksmes Negadījumā, kurā gāja bojā otras iesaistītās mašīnas vadītājs. Bet līdzīgi negadījumi uz pasaules ceļiem notiek ik dienas un tos tik dikti nereklamē TV. Jefremovs ir tikai cilvēks, kura profesija ir aktieris. Katram taču sava profesija. Uz ceļiem iet bojā studenti, ārsti, dizaineri utt. u.tml. Tad jau būtu TV jāuzrāda visi, kas vainīgi CSN. Tikai godīga rīcība būtu.
4. Par savu kaiti domājot, kretinē tas, ka dažās jomās pateicoties izrakstam no mana kārtējā grupas pagarinājuma lēmuma, kuru saņēmu pa pastu, esmu zināmā mērā vismaz uz tuvāko gadu, dažās opcijās esmu kluvusi atkarīga no sava dēla. Tomēr mēs kaut kā tiekam galā tā, lai šī atkarība mums netraucētu normālai dzīvei un normālai komunikācijai ar mūsu draugiem, kā arī visam kam citam.
5. Esmu par to jau kaut kur iepriekš rakstījusi, bet esmu ar mieru pareklamēt vēl kaut ko bez AdSense reklāmām, kuras ne visi redz, jo savos datoros ir atslēguši ārējās reklāmas rādīšanos saitos. Jebkuru konstruktīvu reklāmu varu še ievietot kā rakstu un ar copy-paste variantu atkārtot kaut 10 reizes. Ja nu kādam ievajagas. Varam sarunāt. Mans telefona nr. un e-pasts uzrādās manā profilā.

Dažāda informācija

1.  Mans dēls 2jā datumā šomēnes atlidoja no nedēļu ilga ceļojuma pa Serbiju un Bosniju. Abas valstis atrodas Balkānos. Balkānu vārds reiz izskanēja loti sakarā ar Balkānu krīzi - karadarbību šaja reģionā saistībā ar Dienvidslāvijas sadalīšanos mazākās valstīs. Toreiz iejaucās ANO ar savu karaspēku miera nodrošināšanai un uzturēšanai šajā reģionā. Tas viss notika, ja nemaldos, 90to gadu sākumā, kad viss austrumu bloks juka reizē ar PSRS monstru. Kad jautāju dēlam - ANO karaspēks ir prom? - atbilde bija vienkārša - vēl ir un ilgi būs. Ja ANO no tā reģiona aizies, atkal atsāksies nekārtības un šaudīšanās. Ar daudziem it kā pamatotiem iemesliem. Šāda situācija mani biedē un drusku atgādina Afganistānu, kurā jau ilgu laiku uzturas ANO karaspēks ar savu miera misiju. Kad vienreiz tas viss beigsies un valstīs nevajadzēs kaut kādus papildspēkus, kas nodrošinātu mieru un puslīdzēju stabilitāti.
2. Televīzijā uzķēru ziņu kanālu (kaut arī ziņas esmu atradinājusies skatīties - labāk interesantas filmas, dokumentālas filmas par interesantam tēmām un reizēm tokšovus), un šajā ziņu kanālā ziņoja par to, ka Tramps un viņa ģimene bija noķēruši korona vīrusu un tagad laimīgi tikuši no tā vaļā, vienīgais - vel joprojām jāievēro daži piesardzības pasākumi. Vajprāts, kas notiek ASV. Tur no paša sākuma netika pieņemti piesardzības pasākumi un rezultāts - liela daļa iedzīvotāju aizgājuši viņā saulē ar šo vīrusu, liekas, ka pat vairāk kā visā Eiropā kopā ņemot. Esmu priecīga, ka Latvija turas no vīrusa brūvāko valstu saraksta augšgalā. Lai vai cik mums nepatika tie aizsardzības pasākumi, tie tomēr ir nostrādājuši pozitīvi.
3. Neteikšu, ka dokumentālās filmas un tokšovi mani aizrautu. No bērnības, jaunības atceros, ka dokumentālās filmas bija neinteresantas un pārbāztas ar ideoloģiju. Tagad ir savādāk un tēmas ir tik dažādas un interesantas, ka beidzot ar prieku skatos šīs filmas un uzzinu daudz kā jauna. Par tokšoviem runājot - latviešu variantu neesmu uzķērusi, angliskos neskatos, jo nesaprotu runāto, tādējādi atliek vienīgi krievu. Tad nu tos skatos. Tiesa, ne visus, tik tos, kuros izvirzītā sarunas tēma liekas interesanta un skatīšanās vērta.

Pēdējā laikā daudz domu

1. Koronas vīruss jau ir aprakstīts, "apmuļlāts" visos iespējamos saitos. Pat FB, kurā ilgstoši nebija iespējams lasīt ko citu, kā vien viedokļus par šo vīrusu un reakciju uz to. Man ir apnicis uzbāzties ar savu viedokli, neizplūdīšu.

2. Tagad FB "uzpeldējis" jautājums par homoseksuāļu tiesībām. Ja viņi nebļaustītos uz katra stūra un nerīkotu katru gadu praidus, es viņus uztvertu mierīgāk. Katra cilvēka seksuālās vajadzības ir viņu pašu darīšana. Nav ko tās afišēt un uzstiept citiem. Manuprāt, praidi ir tikai un vienīgi klaja izrādīšanās un "uzbrauciens" tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām. To es neatbalstu. Var taču atrast citus ceļus savu tiesību atzīšanai un visiem būtu miers. Nebūtu sabiedrības dalīšanās un tradicionālo ģimeņu noliedzošās attieksmes. Ar šiem praidiem tiek panākta vienīgi un tikai negatīva attieksme pret sevi un pazaudēta izpratne par dažādību. Ar invalīdu atzīšanu ka normālu sabiedrības sastāvdaļu taču reiz gāja pagrūti, tikai invalīdi nerīkoja gājienus, bet lēnām un pamazām mainīja citu cilvēku viedokli par sevi, kas atsaucās arī likumdošanā. Es drīzāk apbrīnoju un cienu invalīdus, kuri atraduši savu vietu dzīvē un aktīvi iesaistās visās sabiedrības norisēs.

3. Nezinu, kāds būs jaunais Rīgas mērs. Kaut kā bija ierasts, ka ilgus gadus šajā amatā bija Ušakovs. Bet viņa laiks acīmredzami ir beidzies. Tāda nu ir tā dzīve. Atceros vēl tos laikus, kad pilsētas mērs bija Rubiks. Viņa aktivitātes un idejas pilsētvides sakārtošanā izraisīja pozitīvu tautas rezonansi. Klīst runas, ka viņš uz darbu brauca ar sabiedrisko transportu, nevis ar kādu tur vieglo mašīnu. Šīs runas (tiesa, pārbaudījusi neesmu, nav sanācis) paaugstināja Rubika reitingu rīdzinieku acīs. Ar domu - nav izlēcējs, pašlabuma meklētājs un īstens pilsētas tēvs. Tomēr, kolīdz viņš aizgāja Lielajā politikā - šluss un āmen. Tur viņš nebija vietā un no viņa darbības neilgs laiks cietumā vien sanāca. Būtu labāk palicis Rīgas mēra amatā, kur viņš tiešām iederējās un, kā dzirdēju atsauksmes arī no citiem, viņš bija labs mērs.

4. Tā arī neesmu sapratusi - vai šīs Rīgas domes vēlēšanas bija ārkārtas vai regulāras. T.i. vai bija pienācis likumā noteiktais mirklis mainīt pilsētas vadību. Ja pareizi esmu piefiksējusi, visā Latvijā pašvaldības tiek pārvēlētas apmēram vienlaicīgi. Pagaidām nejūtu kustību šajā virzienā man tuvumā esošajās pašvaldībās.

5. Par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem esmu daudz un dikti rakstījusi. Ar vienotu domu - pārskatīt visas bērnu audzināšanas metodes. Pati no saviem bērnības un pusaudža gadiem atceros, ka mēs brīvdienās un citās brīvās dienās spēlējāmies pagalmā un bijām pagrūti sasaucami nākt mājās uz vakariņām, mācību stundu gatavošanu, gulētiešanu. Pusaudžu gados vispār "klenderējām" pa pilsētu, braucām uz Jūrmalu un citādi izklaidējāmies pilsētā. Mājās atgriezāmies reizēm tikai pašā vakarā. Un pa dienu nebijām sazvanāmi, vecāki uztraucās no neziņas - cikos un kā atvase parādīsies? Mobilo telefonu jau nebija un ne katrā dzīvoklī bija stacionārais telefons. Mums nebija, ja ko vēlējos pateikt mammai vai tētim, nācās zvanīt kaimiņiem un lūgt, lai tie rāpjas stāvu augstāk, lai pasauktu pie telefona kādu no maniem vecākiem. Nācās zvanīt no telefona būdiņām, kur īsa saruna maksāja 2 kapeikas. Bet tomēr vairumā gadījumu par šo zvanu tika vienkārši aizmirsts. Bija interesantākas lietas, ko darīt. Tomēr nekas ļauns ar mums nenotika, vecāki arī kaut kā tika galā ar saviem uztraukumiem, ja mēs pārrodoties izstāstījām savus piedzīvojumus dienas garumā (tik daudz stāstījām, lai vecāki nomierinātos, par spīti tam, ka daudz arī tika noklusēts - ko nu uztraukt večus, viss taču ir ok).

Vēlreiz par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem

Laikam atkārtošos, jo apmēram par šo, ko gribu tagad teikt, esmu rakstījusi šeit un šeit. Tomēr ir palicis kas neizteikts.

Pie mums un laikam arī visā pasaulē cīnās par bērnu tiesībām uz bērnību, viņu izglītošanos mācību iestādēs utt. Par kaut nelielu pienākumu daļu ģimenē, ikdienas mājas solī tiek stipri piemirsts, noklusēts. Bet bērnam taču ir ne tikai viņa tiesības rotaļāties, izbaudīt bērnību, mācīties kādā mācību iestādē - viņiem ir arī kādi sīki mājas soļa pienākumi ģimenē. Piemēram, novākt aiz sevis rotaļlietas pēc tam, kad tās vairs nelieto, lielākie var palidzēt mammai kādos sīkdarbiņos majas solī - iznest šmucspaini un iemest atkritumus tiem paredzētajā konteinerā, uzslaucīt grīdas, parūpēties par mājdzīvniekiem (ja tādi ir), aiziet uz veikalu pēc maizes (ja nav pārāk tālu no mājām un ir satiksmei droša vide uz ielas) utt. Te varētu rakstīt daudz un dikti, kā bērns mājas apstākļos var reāli piedalīties mājas dzīvē un sadzīvē ar sīkiem un dažādiem pienākumiem, kas savā ziņā sagatavos bērnus turpmākai dzīvei pieaugušo vidē.

Par bērnu namos augušajiem bērniem runājot. Tiem iztrūkst šīs reizēm sīkās zināšanas par mājas soli un ikdienu. Bērnu namos ir vesels štats ar cilvēkiem, kuri praktiski visu izdara bērnu vietā. Sak, nabaga bērns, jau tāpat apdalīts un ir viens šai pasaulē. Lai jau padraiskojas un izbauda bērnību. Neteikšu, ka bērnu namā būtu salda dzīve, esmu daudz atklausījusies par tur notiekošo, bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām. Bet tieši bērnu namu audzēkņi vairumā gadījumu ir vairāk izlutināti, nekā ģimenē dzīvojošie. Vairums no viņiem aizejot no bērnu nama lielajā dzīvē jūtas un ir apmaldījusies un nezinoši sadzīviskā ziņā un viņiem ir grūtāk aklimatizēties pieaugušo vidē un sadzīvē.

Neteikšu, ka bērnu nami ir lieki. Tajos vairumā gadījumu nonāk bērni, par kuriem citam nevienam nav kam parūpēties. Tie, kas palikuši pavisam vieni plašajā pasaulē. Labi, ja kādam noveicas un viņš tiek adoptēts vai "nodots" aizgādībā. Kaut svešā ģimenē augot viņam rodas priekšstats par apkārtējo vidi un izdzīvošanu tajā, ieskaitot mājas sadzīves īpatnībām. Mājās, ģimenē dzīvojot bērns ir vairāk sagatavots patstāvīgai dzīvei nekā vairms bērnu nama audzēkņu. 

Ir vērts padomāt par to, kā sagatavot bērnu nama audzēkņus dzīvei aiz bērnu nama sienām. Veikt kaut nelielu darbaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.

Tomēr, arī ģimenē dzīvojot, gadās visādi. Pati no savas pieredzes zinu. Daudz ko mājās, dzīvojot kopā ar vecākiem, neiemācījos. Un iemesls bija ne tikai dzīve komunālajā dzīvoklī. Mani saudzēja vairāk, nekā māsu un rezultātā viņa ir saimnieciskāka par mani. Es pat ēst gatavot iemācījos pamazām un tikai pie vīra izejot. Labi, ka man dzīves ceļā gadījās vīrieši, kas mācēja un māk gatavot. Un to nu viņi man iemācīja. Māsai šo skolu nevajadzēja, viņa jau mājas apstākļos pamazām visu iemācījās un tagad dzīvo normāli attīstītu pieaugušā dzīvi. Es no viņas vēl joprojām daudz ko mācos, kaut arī viņa ir jaunāka par mani. Mani, kura ilgus gadus bija iestrēgusi psiholoģiski pusaudža, jaunieša autiņos, kaut arī pases dati rādīja pavisam citu ainu. Paldies viņai par to pacietību, ar kuru viņa mani velk reizēm pati to neapzinoties.

Vel noslēgumā gribētos pateikt - ļoti gribu pieredzēt tos laikus, kad pieaugušie pārstās 18gadīgam "bērnam" dibenu slaucīt un sāks to normāli gatavot dzīvei pieaugušo vidē, kura ne vienmēr ir skaista un rožaina. Kad bērni, vienalga kur auguši - ģimenē vai bērnu namā - būs sagatavoti dzīvei pieaugušo cilvēku dzīves džungļos.

Ir rīts un mani velk uz filozofiju

1. Nupat LETA's ziņās lasīju, ka visā Latvijā daudzās skolās trūkst skolotāji. Kur tad paliek tie, kas beidz Liepājas Pedagoģisko augstskolu un LU Pedagoģisko fakultāti? Abiturienti noteikti nav mazskaitlīgi. Šeit labi noderētu norīkojumu sistēma, par kuru rakstīju jau agrāk. Tad skolotaju netrūktu. Un nebūtu jāslēdz daudzas skolas vai arī ar rīkojumu vidusskolas jāpārveido par pamatskolām.
2. Arī ārstu daudz kur trūkst. Bet Paula Stradiņa medicīnas augstskolu taču katru gadu beidz daudzi jaunieši. Noderētu tā pati norīkojumu sistēma. Tad daudzām mazpilsētu slimnīcām un poliklīnikām nebūtu savus pacientus jāsūta uz Rīgu vai citām vietām pie pašu iestādē iztrūkstošā speciālista.
3. Par satiksmes uzlabošanu un sakārtošanu tā, lai pilsoņi no vienas mazpilsētas tiktu uz citu mazpilsētu pa tiešo, nevis veiktu kaut kādas apkārtceļu manipulācijas, arī esmu rakstījusi. Un tas pie viena nedaudz palētinātu transporta biļešu cenas. Manuprāt. Bet manis iepriekš rakstītais par šo tēmu acīmredzot lasītājiem nepatika. Tomēr - ja sabiedriskais transports cenās būtu pieejamāks, varbūt tad samazinātos privātā transporta pielietojums bez akutas nepieciešamības. Un gaiss kļūtu tīrāks. Nebūtu tik daudz izpūtes gāzu, kas rada smogu lielpilsētās.

Šis un tas

1.  Tagad ar LFFB priekšsēdi revidējam biedrības biedru sarakstu, lai būtu skaidrs, ar ko un kā darboties turpmāk. Ir vajadzīga reāla kopsapulce, lai atjaunotu pilnvaras esošai valdei, kurai termiņš "iztecējis". Pie viena var apspriest nākamās darbības biedrības esamībā. Stulbākais ir tas, ka gadiem ejot arvien grūtāk sadabūt cilvēkus uz sarunu. Daudzi ir atsaukušies, ka grib palikt biedrībā, bet uz kopāsanākšanu uzrodas visādas objektīvas atrunas. Un pārsvarā rīdzeniekiem. Interesanti, bet es no pasaules malas - Ludzas - kaut kā tieku, ja viss ir iepriekš sarunāts. Un Austris Kalniņš arī no Līvāniem tiek pie iepriekšējas sarunāšanas.
2. Fox un Fox Live kanāli rāda 3 seriālus par uzgunsdzēsējiem, viņu darbu un smago ikdienu. Tie ir Čikāga liesmās, 911 un 19.ugubsdzēsēju depo. 19.depo neesmu skatījusies, man pietiek ar pirmajiem diviem. Daudz ko jaunu uzzinu par ugundzēsēju un glābēju dienesta struktūru Amerikā. Patīk arī, ka nav piemirstas cilvēku attiecības konkrētā ugunsdzēsēju daļā. Viss šis profesijas smagums kļūst tuvāks un saprotamāks, nekā līdz šim to iedomājos. Iesaku pasekot šiem seriāliem. Katra sērija ir atsevišķs notikumu virknējums, kurā ievijas nemanāmi arī iepriekšējo sēriju notikumi. Tas padara seriālus tuvākus un cilvēciski saprotamākus.
3. Šad tad iekš draugiem.lv uzspēlēju kuģu kaujas. Spēle velk uz nostaļģiju un atgādina bērnību, jaunību, kad šī spēle arī bija modē, tik ar drusku vairāk kuģiem. Patīkami, ka ne viss vecais ir aizmirsts.
4. Pa HNH kanālu (kas ir Krevijas kanāls) sestdienās un svētdienas skatos raidījmu Sledstvije vedut...16.20. Tas ir raidījumu cikls par diezgan skaļirm kriminālnoziegumiem, kas notika padomju laikos un par kuriem zināja notikumā iesaistītās teritorijas. Pārējiem par tiem nebija nekādu ziņu. Sanāk uzzināt ko jaunu par savas bērnības un jaunības laikiem. Tas ir raidījums, par kuru centās noklusēt vissavienības oficiālā prese. Iesaku atrast laiku to noskatītes. Katrā piegājienā ir stāsts par kādu atsevišķu notikumu.
5. Gaidu pārrodamies dēlu no Balkāniem, kuros viņš apmeklēs divas valstis. Jau tagas FB ir izliktas bildes no vienas valsts. Varbūt tad izdosies viņu pierunāt atgriesties Rīgā. Mēs Ludzā dzīvojam jau gadu un kaut kas nesanāk un iet crazy. Vismaz man tā liekas. Katrā gadījumā ir jāizrunājas ar viņu.

Pēdējā laikā man no rītiem kādas idejas nāk prātā

1.  Par daudzām savām idejām un to praktisko pielietojumu esmu rakstījusi daudz. Linkot tagad neiesu, lasītāji gan jau atradīs visu manos iepriekšējos rakstos. Tik žēl, ka visi (nu, pa lielākai daļai) komentāri rakstiem ir nevis pēc būtības - par raksta tēmu, bet gan par pareizrakstību un alus bundžām attēla fonā, kur daudz nākas nevajadzīgi taisnoties. Lūgums lasītājiem - ja komentējiet, tad arī ko pēc būtības raksta tēmā uzrakstiet. Kļūdas rakstībā gan jau salabošu, bet kāda cita domas par būtību rakstā ir reizēm gana svarīgas.
2. Latvijas Fantazijas un Fantastikas biedrība pašlaik ir kur iesprūdusi, jaunā lapa nav izstrādāta līdz galam. Pasākumi arī kur iesprūduši un nenotiek vajadzīgā apmērā ar nepieciešamo atdevi. Kopā ar pašreizējo valdes priekšsēdi mēģinām ko no jauna pasākt, pārvērst un uzlabot biedrības darbību. Ceru, ka sanāks. Gan jau par šo tēmu vēl rakstīšu.
3. Ir tāda sajūta, ka Ludza ir miegaina veta. Par to jau laikam atkal esmu rakstūjusi. Nekas īpašs nenotiek. To nenotikšanu vēl veicina koronas vīruss, cīņa pret kuru uzliek dažus piesardzības aspektus. Tas, ka man gribētos, lai pilsētā notiktu kādi apmeklēti pasākumi, no manis vien nav atkarīgs. Ir jaiesaistās pašvaldībai ar savu gribēšanu vai kādām citām, ne īpaši valstiskām organizācijām. Pagaidām ir jāmeklē internetā pasākumi citās, Ludzai tuvākās pilsētās un miestos, interesantus pasākumus.
4. Kā pielauzt dēlu atgriezties Rīgā - nezinu. Pagaidām viņš ir noskaņojies un dzīvi Ludzā. Un pašai aizbēgt no Ludzas - pagaidām materiāli pagrūti, kā arī tas, ka līgums par puikas asisēšanu man ie spēkā līdz nākošā gada jūlijam. Kaut kā mums šis laiks būs jānovelk. Neliela naudiņa no valsts jau pienāk untas ir zināms atspaids majsaimniecībā, kaut arī to jau varētu nokārtot arī jebkurā citā pašvaldībā, ja kas sanāktu.
5. To, ka klimats starp Ludzu un Rīgu stipri atsķiras, konstatēju jau pagājušā ziemā. Kad Toms pirms Jaungada pasākumiem atbrauca pie mums uz Ludzu. Mums te šajā svētku starplaikā bija ziemīga ziema ar visu sniegu, Tiesa, abos svētkos sniega izpalika, bet pa vidam bija Sniegs un Ziema. Kaut žēl, ka ziemassvētki un Jaunaisgads iztika bez sniega. Un tomēr ziema pie mums bija kaut dažas dienas. Rīgā tās nebija vispār.