Par darbu Latvijā

Daudzi aizbēguši uz ārzemēm darba meklējumos. Laikam vieglākas maizes meklējumos. Un ir aizmirsts, ka ir arī darbs tepat, Latvijā. 

Ārzemēs daudzi strādā kādā lauksaimniecībā, par viņiem tiek maksāti nodokļi. Cik zinu no māsas teiktā, ir normāli parakstīti līgumi un viss pārējais, kas likumdošanā paredzēts.

Pie mums daudz īd par to, ka laukos pietrūkst darba roku, reizēm ģimene viena velk to lauku darbu jūgu. (Nezinu, varbūt lielie zemes īpašnieki ar saviem palīgiem nokārtojuši likumdošanā paredzētās saistības). Ne pārāk lielie uz ražas novākšanas sezonu savāc zicbrigādes bez jebkādiem līgumiem un tt. Maksā uzreiz uz rokas (un noteikti mazāk, nekā tas būtu paredzēts likumdošanā). 

Derētu atcerēties, ka pirmskara Latvijā laukos bija atsevišķs gaitnieku slānis, kuri Jurģos slēdza līgumus ar saimniekiem par līdzdalību saimnieka lauku darbos. Reizēm palika strādāt pie tā paša saimnieka, reizēm pārvācās pie cita. Varbūt padomāt par šī slāņa atjaunošanu? Laukstrādnieks vai fabrikas strādnieks ir un paliek strādnieks neatkarīgi no tā, kurā nozarē strādā. Ārzemēs taču tādi ir lielajās saimniecībās. 

Pilsētnieki, vismaz normāli situētie, taču pieņem darbā auklītes, virtuvenes, cita profila mājkalpotājus. Ceru, ka ar līgumiem kuros izteikti darba pienākumi un samaksa par tiem. Kā arī nodokļi tiek maksāti. Kas laukos liedz pieņemt strādniekus ar līgumiem un visu pārējo? Tad varbūt daudzi nebēgtu uz ārzemēm darba meklējumos. Un liela daļa zemnieku pārstātu pukstēt par to, ka netiek ar darbiem galā, ka visai ģimenei jāstrādā no saules līdz saulei ar mazām atpūtas stundām. Viss notiktos plānveidīgi un bez garām darba stundām. Atrastos laiks atpūtai.

Un tad tādi televīzijas šovi kā Saimnieks meklē saimnieci un Lauku sēta kļūtu lieki. Uz šiem šoviem taču sabrauc cilvēki, kuri bez jebkāda līguma, tikai par PR, palīdz saimniekam izdarīt tos lauku darbus, ar kuriem viņš savādāk viens tiek galā ar lielām grūtībām. Pie kam šīs grūtības tiek paceltas šova līmenī ar visiem šova elementiem. Nav pārāk smuki. Uz līdzdalību šovā taču saskrien bezmaksas darbaspēks, kurš šova ietvaros tiek izbalsots kādā no "spēles" kārtām un nosūtīts mājās. Izbalsotajam vienīgais ieguvums ir prakse lauku darbos un kaut neliela popularitāte TV skatītāju vidū. Bet šī popularitāte ir īslaicīga, šaubīgs ieguvums.

Un līgumus saimnieki taču var slēgt uz veselu gadu, kā arī uz ražas novākšanas laiku. Uz pēdējo saskrietu studenti, kuriem par studijām jāmaksā. Tā viņi pa vasaru sapelnītu gan dzīvošanai, gan studiju maksas iesākumam.

Dažādas domas par viskautko

1.  Spēlējot kuģu kaujas draugiem.lv piedāvātajā spēļu klāstā uzreiz pārtraucu spēli ar cilvēku, kurš izmanto piedāvātās iespējas iegādāties radaru vai triecienbummbu. Gribas to bakstīšanos pa laucuņu un uzvaru vai zaudējumu iegūt godīgi, bez jebkādām palīgierīcēm. Nav interesanti spēlēt, ja pretinieks izmanto kādu palīglīdzekli uzvarai.
2. Kaut kā arvien vairāk mani urda doma par atgriešanos Rīgā. Kaut arī šait nav slikti. Katrā gadījumā situācijai ir savi plusi un mīnusi. Par to laikam jau esmu daudz runājusi.
3. Lasu Leta ziņojumus un to, kas parādās feisbukā kā diskutējams ieraksts. Mani feisbukā šad tad kaunina par manām pārdomam kovidvirusa sakarībā. Bet daudzu domas saskan ar manējām. Kovids visā pasaulē ir uzpūsts burbulis, kas grauj zināmā mērā pasaules ekonomiku. No citām slimībām arī mirst cilvēki un kopsummā daudz vairāk, nekā no kovida viena paša.
4. Gribētos zināt, vai Rīgā arī cēlušās cenas vizitei pie ģimenes ārsta. Kad Rīgā devos pie sava ģimenes ārsta, bija jāmaksā 1,42. Vakar vizīte pie ģimenes ārsta Ludzā maksāja 2,00 eirikus.
5. Nomāc tas, ka šeit, Ludzā, dzīvojot, esmu pieņēmusies svarā par kādiem 18 kilogramiem un arī spiediens vairs nav tajā līmenī, pie kura biju pieradusi. Tas bija kļuvis augstāks, kaut normas robežās, nekā biju pieradusi. Tas viss kopsummā kretinē. Resna joprojām neizskatos, bet liekie kilogrami traucē. Vai kāds var ieteikt kā bez lielas piepūles nomest vismaz 3 kilogramus? Tiesa, man Rīgā bija aktīvāks dzivesveids un vairāk izbraukumu un izstaigu, bet šeit reizēm par daudz vārtos uz dīvāna un bez īpašas nepieciešamības no mājas ārā neizeju.
6. It kā tīru un ņemos pa māju, bet ik pa brīdim uzrodas tās sīkās mušiņas, kas lien visur un traucē dzīvot. Pat pārtikas produktus, kas likušies aizdomīgi, esmu delitējusi. Kā tikt galā ar tiem sīkajiem mošķiem?

Dažādas domas par viskautko apkārt notiekošo

1.  Vakar pa ilgiem laikiem atkal pieķēros tulkošanai. No krievu uz latviešu valodām. Teksts bija ļoti viegls un vienkāršs, bet vienalga gāja lēni. Kaut kā biju piemirsusi analogus vārdus latviešu valodā, nācās izmantot Google translate. Google tulkotājs ir uzlabojies, arī es papildināju savu vārdu un to nozīmju krājumu latviešu valodā. Tā pa īstam apķēru, ka tulkojot uz latviešu valodu, kas man ir dzimtā valoda, valodu ir jāpārzina ļoti perfekti, lai sanāktu perfekts tulkojums. Sapratu, ka man vēl daudz kas jāapgūst dzimtās valodas lietojumā. Un tieši literārajā valodā.
2. Abi ar puiku vakar noklausījāmies divas mūslaiku ražojuma dziesmas par Rīgu. Puika pat apraudājās. Nezinu, kā puikam, bet manī radās doma, ka mūsu pārvākšanās uz Ludzu ir bijusi kļūda, mūsu mājas ir Rīga, mēs esam rīdzinieki pašā saknē. Vienīgais, par ko vienojamies - mēģināsim rast iespēju atgriezties lielpilsētā. Un varbūt iestāsies iekšējs miers un pat pateicība Ludzai, kas mūs uzņēma uz šo gadu, lai mēs saprastu, cik ļoti mēs esam atkarīgi no Rīgas.
3. Daudz esam staigājuši pa Ludzu un tās apkārtni, iepazinuši šo mazpilsētu. Zināmā mērā mierīga un līdzsvarota vieta. Nav kņadas, kas ir visu lielpilsētu nelaime. Pat darba dienās ir mierīgs līdzsvars bez steigas. Viss notiek, viss ir kārtībā. Bet tas kaut kā degradē, kņadai ir savs labums - tas liek sasparoties un pilnveidoties. Kaut kur dziļi zemapziņā nostiprinājusies pārliecība, ka reiz mēs atgriezīsimies Rīgā, mājās. Bet nu tas ir tikai sapņa līmenī. Pagaidām.

Patīkamas lietas

1.  Man patīk, ka daudzviet uz ceļiem un ielām pilsētās notiek kārtīgi remontdarbi, nevis kārtējā bedrīšu lāpīšana. Rīga pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies uz labo pusi. Daudzas ielas ir sakārtotas, Daudzos pirmskara namos notiek kapitālais remonts, lai varētu piedāvāt ofisus un dzīvokļus. Ir daudz jaunu namu pilsētas centrā. Vispār kopaina vieš patīkamas cerības.
2. Arī Ludzā notiek ceļu remontdarbi. Tiesa, pārsvarā tās ir ietves, kuras restaurē.
3. Uz Daugavpils šosejas posmā no Rēzeknes uz Rīgu arī kādu laiku bija "korķi", jo uz tās kādu palielu posmu remontēja. Kustību gan tas tobrīd patraucēja, bet rezultāts iepriecina.
4. Patīk atgriezties mājās no Rīgas un ievelties savā dīvānā. Ir reizes, kad man sanāk vienā dienā izbraukāt turp un atpakaļ un lielpilsētu. Vakar, piemēram, vairākas stundas braucu ar autobusu, kurš Rīgā ienāk 16.15. 16.30 satiku vajadzīgo cilvēku, saņēmu saņemamo un uzreiz uz vilcienu braucienam atpakaļ uz Ludzu. Praktiski visa diena ceļā ar maziem pārtraukumiem. Sēdvieta bija, bet kopsummā bezdarbīga sēdēšana 8 stundu garumā kaut kā nogurdina, tāpēc atgriežoties mājās dīvāns kļuva īpaši mīļš.

Kārtējais runājamais

1.  Man nepatīk graustos atstātie nami pilsētas un laukos. Tā nav tikai mūslaiku nelaime. Arī padomjlaikos braukājot redzēju daudzas atmatā pamestas viensētas. Toreiz jaunie bēga no laukiem uz Rīgu vieglākas maizes meklējumos, vecie palika līdz mūža beigām, viensētas palika biedējot ar savām tukšajām "acīm" ēkās un atmatā aizaugušo dārzu. Tagad, nu jau gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šādas, biedējošas, ēkas parādījušās arī pilsētās. Lai savestu visas šīs ēkas lietošanas kārtībā un piedāvātu cilvēkiem dzīvei un darbībai naudiņas nepietiek. Un likumdošanā kaut kādi tabu u.tml. Toties naudiņa pietiek jaunu mikrorajonu veidošanai Rīgā, kam citam jaunam laukos un mazpilsētās. Kur te saprātīga saimniekošana?
2. Nevaru atturēties no vispārējas tendences. Feisbukā daudz runā par koronas vīrusu, tas tagad esot mutējis un kļuvis nedaudz savādāks. Grūti pieņemt, ka šis vīruss ir slimība pati par sevi. Tikai minu - vai tas nav kāds gripas modīgais paveids? Gripa arvien jaunā mutācijā trako jau kuro ziemu, vakcinēšanās īsti neder, jo kā jau iepriekš tiku rakstījusi, pērnā gada pretgripas vakcīna neder šodienas gripas varietātei, jo vīruss ir jau mutējis un kļuvis savādāks. Ir tikai jautājums - kāpēc gripas epidēmijas laikā tiek pasludinātas vāji darbojošās karantīnas bērnudārzos, pansionātos, slimnīcās? Bērnudārza bērni sēž mājās daļēji pieskatīti, jo vecākiem tomēr ir jāstrādā, abos pārējos gadījumos - ciemiņi netiek pielaisti lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet personāls? Tad jau arī viņiem būtu jāpaliek šajās iestādēs, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet nē - personāls nāk un iet saskaņā ar darba grafiku. Un kurš spēs noteikti apgalvot, ka šī personāla ikdienas nomaiņa pasargā pacientus un vecos cilvēkus pansionātos no saslimšanas ar gripu? Un par "uzpurņu" zemo lietderības koeficientu arī daudz ir runāts. 
3. Veidojot secinājmus par iepriekšējā punktā izteikto viedokli - vai nevajadzētu mainīt kaut nedaudz attieksmi pret karantīnām un kovidvīrusa piesardzības pasākumiem. Ar šiem pasākumiem tiek grauta ekonomika visā pasaulē. Pat karu nevajag, tik pretkoronas pasākumus, lai daudzas ekonomikas nozares stipri pavājinātos vai vispār izzustu no pasaules ekonomiskās kartes. Kopsummā mīnusu vairāk nekā ieguvumu. Pašā Ludzā esmu novērojusi, ka šie "aizsadzības pasākumi" tiek ievēroti visai pavirši, maskas lieto retais un arī retais izmanto veikalos piedāvātos roku dezinfekcijas līdzekļus. Pie kam mums ir ĻOTI zems saslimstības līmenis ar to kroņa vīrusu. Vispār pat neesmu dzirdējusi par saslimšanu ar iepriekšminēto vīrusu. Un jāņem vērā, ka daudzi braukā pa rajonu, pat uz slimības perēkli Rīgu. 
4. Un ja tā padomā, laikam jau iepriekš arī esmu rakstījusi, visādi vīrusi ir bijuši un būs un nāksies ar tiem cīkstēties. Bet vienalga iedarbosies dabiskās izlases nosacījums un izdzīvos tie, kam stabilāka imūnsistēma, tie, kas piestrādā pie imūnsistēmas nostiprināšanas, nevis tie, kas bailēs trīcot cikstēsies ar kaut ko vienu, nedomājot par pārējo.
5. Laikam jau esmu par šerpu, bet mani kaitina vienas saslimšanas padarīšanu par pārāku, nekā citas. Ja savāc kopā no dažādiem medijiem tur rakstītās ziņas, tad kopsumā sanāk, ka no daudziem citiem saslimšanas gadījumiem, vispār negadījumiem uz ceļiem, gaisā un jūrā kopsumā šo pasauli atstāj krietni vairāk cilvēku, nekā no viena paša kroņa vīrusa. Vai šis vīruss ir tā vērts, lai daļēji apstādinātu vai vispār nogremdētu pasaules ekonomiku? Varbūt ir vērts padomāt par to, kā rīkoties, lai palielinātu imūnsistēmas iespējas gan cilvēkiem, gan apkaimē esošajiem dzīvniekiem?

Es laikam par daudz domāju

Tā nu sanāk, ka daudz laika pavadu mājās vai braukājot uz Rīgu darīšanās. Esmu pat pamēģinājusi pastrādāt kādus darbiņus. Par vienu jau rakstīju. Ar pārējiem pagaidām sanāk tāpat. Nu neturu es garas darba stundas un lauku darbu. Kaut kādu naudiņu jau nopelnīju un ceru, ka mans mazais pienesums lauksainiecības darbos kaut cik bija noderīgs saimniekiem.

Tāpēc joprojām esmu darba meklējumos ar cerību, ka atradīšu tādu darbu, kura veikšana apmierinās gan darba devēju, gan mani.

Pati šo ziņu nelasīju, bet dēls teica, ka viena no ASV kinostudijām taisoties uzņemt seriālu par Gredzenu pavēlnieku. Precīzāk - par to laiku, kas bija starp Hobita un Gredzenu pavēlnieka notikumiem. Ideja jau nebūtu slikta, ja vien netiktu plānotas seksa ainas un atkailināti ķermeņi. Tāda sajūta, ka autoriem nav īstas nojēgas, kas ir Hobits un Gredzenu pavēlnieks. Seksa ainas un atkailināti ķermeņi organiski iederējās Troņu spēlēs bet ne iepriekš minētajos Tolkīna darbos. Feisbukos par šo tēmu vēl nav "ieskrējušās" sarunas, bet jūtu, ka tās būs visai šerpas. Nu nevar, pat nedrīkst banalizēt kulta filmu, kurai jau ir sava vieta pasaules kultūras mantojumā. 

Pagājušajā nedēļas nogalē Ludzā bija piestājis ceļojošs cirks. Laikam tas bija pamatā manam iepriekšējam rakstam. Tas Ludzas kultūras dzīvei bija noderīgs, bet stipri šaubos, vai šis pasākums nesa kādu lielu peļņu. Tomēr Latgale ar visām Latgales finansu problēmām. 

Kaut kā nav sajūtas par latgaļu vienotību cīņā par Latgales reģionu attīstību un finansu piesaistīšanu. Labākā stāvoklī laikam ir vienīgi Daugavpils un Rēzekne kā lielākās Latgales pilsētas. Gribētos, lai pie varas esošie iedalītu lielāku naudiņu Latgales attīstībai. Ne tikai mazpilsētām, bet arī vietējiem lauksaimniekiem. Citi reģioni jau tā pat ir stipri. Vēl no padomju laikiem. Latgales pamešana praktiski novārtā ir visai neglīts mantojums no PSRS laikiem. Gribētos, lai lielie Latvijas uzņēmumi, ne tikai veikalu tīkls un benzīntanku tīkls, ienāktu Latgales laukos un mazpilsētās. Bet tas ir sapņu līmenī laikam. Es vēl līdz galam neesmu izpratusi Latgali un visu tajā notiekošo. Kaut arī gadu jau dzīvoju šeit - Ludzā.

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.