Vēl mazdrusciņ pie iepriekšējā ieraksta

 Vakardienas vakarpuse man vispār bija eiforistiska. Brauciens uz centru, aizklibošana līdz tikšanās vietai, pati tikšanās, kura tik ilgi bija gaidīta.

Braucot mikriņā uz/no centra pa logu redzētā pilsētas daļa, tā pilsētas daļa, ko redzēju klibojot uz tikšanās vietu, radīja pirmreizētības sajūtu. Likās, ka no jauna atklāju sev Rīgu, kura mainās un pārveidojas. Daudzas vietas it kā atklāju no jauna. Un tas priecēja.

Tikšanās laikā runājām, runājām, runājām. Kad šķīrāmies, palika visa vēl nepateiktā sajūta. Bija sajūta, ka daudz kas palicis neizrunāts, kaut arī kopīgi nosēdējām stundas četras. Laiks bija paskrējis nemanot un siltā atmosfērā. Šķīrāmies ap 21iem. Neviens jau nebija centra iedzīvotājs, divi pat nebija rīdzinieki. Visiem bija kā nebūt jānokļūst uz transportu, lai tiktu uz mājām. Galu galā neesam jau tajā vecumā, kad spējam ievilkt tusiņu cauri visai naktij bez īpašām sekām.

Vakar, sēžot pie galdiņa ar kolas bundžiņu, sajutu to, ka vasara pa ilgiem gadiem beidzot atkal būs mana un gara. Trīs mēneši taču. Sajūta, kas radās vēl maijā, kad ceriņi bija pilnbriedā un smaržoja tik spēcīgi un lidojumā aicinoši.

Vakar sajutos kā dziļā bērnībā, skolas gados, kad vasaras šķita bezgalīgas un pozitīviem notikumiem pilnas. Ar gadiem taču vasarām ir tendence sarukt - no cikla: tikko bija maijs, bet ir jau septembris. Kur vasara pazudusi un kas gan notika šajā laikposmā?

Un tas tikšanās prieks.... Publika pie citiem galdiņiem - sajūta tāda, ka arī viņiem pienākusi vasaras eiforija un tikšanās prieks. Kaut kāds grūti izsakāms pozitīvisms visapkārt. 

Vispār šajā nelielajā ceļojumā uz pilsētas centru un tikšanās vietu nesastapu nevienu īgnu seju (var jau būt, ka īgnumu piesedza maskas), sajutu tikai visaptverošu pozitīvismu. Pozitīvismu, kas staroja pat no asfalta.

Tiešam - reizēm ļoti maz vajag, lai sajustu laimes sajūtu. No mazām laimītēm taču summējas laimīgais kopums. 

Un ir patiesa vēlme arī citiem novēlēt atrast sev to pozitīvisma sajūtu un ik pa brīdim to uzturēt labā kārtībā. Lai pozitīvisms nepazustu īgnuma un problēmu jūklī.

Vakar kopā ar LFFB aktīvistiem

Beidzot vakar tas notika. Tikāmies āra kafejnīcā pēc krietna laika. Visiem bija spārnota un brīvlaišanas sajūta. Pie galdiņa bijām seši, pie ciitem arī bija pavairāk cilvēku - to rakstu tāpēc, ka pēc pašreizējiem noteikumiem pie galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk par četriem. Bārmenis, diezgan norūpējies no skata, apstaigāja galdiņus un lūdza visus tomēr kā nebūt sadalīties tā, lai noteikumi tiktu ievēroti un mūsu pašu tusiņš arī neciestu. Publika bija saprotoša un iespēju robežās pārgrupējās. Nevienam taču negribējās radīt nepatikšanas iestādei, ja nu notiek pārbaude.

Varbūt, ka būs vēl bildes, bet neesmu īsti parliecināta.

Lietas, kas liek aizdomāties

1.  Reižu reizēm feisbukā padalos ar postiem, kuri ir neviennozīmīgi, kaut vai tēpēc, ka tur veidojas diskusija un daudzas lietas noskaidrojas ātrāk un paplašinās manu zināšanu un izpratnes līmenis. Laikam jau tādēļ, ka šeit ierakstot neviennozīmīgas tēmas, diskusija neveidojas un es reizēm tā arī palieku svētā neskaidrībā situācijās, kad mani tuvākie nevar palīdzēt manas nezināšanas un neizpratnes likvidācijā.
2. Nesen tomēr saņēmu komentus uz vienu no savām publikācijām. Neskaitot to, ka komentāri saturēja pelnītu aizrādījumu vēl tika izteikts apgalvojums, ka mani teksti ir visbezjēdzīgākie lasāmgabali. Uz jautājumu kas tieši manos tekstos ir bezjēdzīgs, tā arī neesmu saņēmusi atbildi un ir iestājusies neziņa, kas tad kungam bez tām pamatotajām kļūdām manos tekstos nepatīk. Galu galā - ja kaut kas nepatīk vai liekas nepieņemams, ir jāreaģē uzreiz ar pamatojumu, nevis jāraksta ko vispārīgu. Tai ziņā diskusijas feisbukā ir vairāk vērtas, nekā vispārējs, neko nepaskaidrojošs apgalvojums. Un tur drukas kļūdas nav noteicošais faktors diskusijai. Tiesa, par norādēm uz drukas kļūdām es neļaunojos. Tās ir pamatotas un vietā. Ir vairāk jāpaseko rakstītajam. Bet, ja teksta komentāri sastāv tikai no drukas kļūdu analīzes un nesatur arī kādu domu graudu pēc būtības par tekstā pausto - tad ir jājautā, kāpēc teksts vispār ir lasīts. Vai tikai tādēļ, lai meklētu kļūdas gramatikā? Un īsti nav izpratnes par to, kāpēc šeit drukas kļūdas traucē komentēt pēc būtības, bet feisbukā gramatikai pievērš mazāku uzmanību un komentē pēc būtības.
3. Mani Rīgā un Vecmīlgrāvī jo īpaši izteikti pārsteidz tas, ka daudzi riteņbraucēji brauc ar uzpurņiem. Viņi taču ar savu transportlīdzekli pārvietojas un tas fakts, ka kāds garāmgajējs varētu uzšķaudīt nevēlamo vīrusu, ir nu loti  ļoti niecīgs. Pārvietošanās ātrums šādu iespēju neparedz.
4. Īsti neizprotu arī to, kāpēc tiek palielināta pārvedtilta platība virzienā no Vecmilgravja, Sarkandaugavas uz Brīvības ielu. Jau tagad esošais variants, manuprāt, ir pilnīgi apmierinošs. Nesaprotu, kāda suņa pēc šo pārvedtiltu dēļ tiek samazināta Mezparka zaļās zonas platība un rada zināmas neērtības nokļūšanai šajā parkā no Vecmīlgrāvja, Sarkandaugavas puses. Gājeju pāreju zona un gājēju ietvju izvietojums arī rada zināmas neērtības. Pie viena, cik nu esmu pamanījusi un sapratusi šo pārvedtiltu strutūru, visa būve atrodas tajā Mežparka stūri, kurā padomju laikos atradās bērnu dzelzceļš, ne visai garš un ar nedaudzām pieturām. Savā ziņā vieta, kur bērni varēja pamazam ieinteresēties par vilciena vadītāja, vagona pavadoņa profesiju. Savā ziņā prakses vieta. Gan jau, ka visā tajā pasākumā piedalījās arī kādi pieaugušie, kas ar padomiem un reālām darbībām palīdzēja bērniem iejusties un veikt vilciena vadīšanas vai vagona pavadones funkcijas. Šobrīd man nav zināma altetnatīva vieta šim dzelzceļam un vispār nav zināms, vai mums vispār ir vieta, kurā profesionāli apmāca vilciena vadītājus un vagonu pavadoņus, ka arū tas, kur viņi iegūst arī praktiskās zināšanas papildus teorijai.
5. Vispār es laikam tiešām esmu maigi sakot drusku atpalikusi no dzīves un izglitības sistēmas. Man nav īsti skaidrs, kur var apgūt vismaz teorētiski mūsu valstī tik nepieciešamās profesijas. Tajā pat laikā jursprudences studijas LU un citās augstākajās mācibu iestādēs ir ļoti populāra lieta jau no padomju varas laikiem. Katru gadu juristi absolvē mācību iestādes tādā daudzumā, ka liekas - visa mūsu mazā valstiņa sastāv no vieniem vien juristiem. Bet praktiskajā dzīvē dažādās juridiskās profesijās sev darbu atrod vien nedaudzi. Tad kur points šajā profesijā apmācīt vairāk studentu, nekā nepieciešams darbinieku reālajā dzīvē? Izskatās pēc nekorektas naudas pelnīšanas sistēmas augstskolās, jo budžeta vietas jurisprudences fakultātē nav visai daudz. Toties maksa par mācībām ir maigi sakot paliela.

Vakcinācija pret Covid 19

Kaut kur iepriekšējos rakstos minēju, ka man šī vakcinācija ir dziļi vienaldzīga un mani šis vīruss neuztrauc par spīti ažiotāžai ap to. Biju pat noskaņojusies nevakcinēties pēc principa "ja tas vīruss gribēs mani noķert, tad noķers neatkarīgi no vakcinēšanās, bet pa lielo pagaidām viņš ir paskrējis man garām".

Tomēr dēls mani pielauza novakcinēties, jo vakcinētajiem tuvā nākotnē paredzēti daži sadzīviski bonusi, kuri man tomēr būtu nepieciešami.

Vakcinējos vakar. Pirms potes man dežūrārsts noskaitīja visas iespējamās blaknes, kuras var uz mirkli parādīties vakcinācijas dienā. Starp šīm blaknēm bija muskuļu sāpes, iespējamais nogurums. Tas mani neuztrauca, jo kājas dēļ man jau tāpat periodiski iesapas muskuļi un nogurstu ātrāk nekā, ja kāja būtu vesela. Tā ka drusku lielāks vai mazāks nogurums pie vieniem vēžiem - neredzēju problēmu. Toties iespējamās galvassāpes un nedaudz paaugstināto temperatūru tā arī nesagaidīju. Var jau būt, ka man ir pietiekami laba imūnsistēma par spīti visām ar gadiem pienākušām kaitēm. 

Pat gripa un plaušu karsonis pa šiem gadiem ie noķēruši tik reti, ka nav īsti vērts par tiem domāt un īpašīgi veikt kaut kādus aizsrdzības pasākumus vakcinēšanās veidā.

Tomēr kautina masu medijos radītā ažiotāža ap šo vīrusu un vakcīnām pret to. Iepriekš jau vairākas reizes par to esmu izteikusies. Šajā ažiotāžā visvairāk žēl tos, kas uzķeras un cītīgi seko visai statistikai un visādiem šausmu stāstiem par vakcīnas briesmu pilnām sekām. Līdz ar to pēc iespējas vairāk sēž mājās un baidās iziet uz ielas kaut uz veikalu izejot - ja nu kas, ka tik tas vīruss neuzkuļas un vakcīnas ir briesmu pilnas. Un iestāstīt šiem cilvēkiem, ka uz ielas un veikalā nekas briesmīgs nenotiek, nekur neguļ ar vīrusu saslimušo mirstīgās atliekas, ka daudz kas statistikā ir uzpūsts maldināšanas nolūkos - kā ar zirņiem pret sienu.

Visvienkāršākais, kā pārbaudīt manu negatīvo attieksmi pret statistiku, ir noskaidrot, cik tad daudz cilvēku paša un radu, draugu un paziņu lokos ir saslimuši ar šo vīrusu un par miruši no tā. Visticamāk, ka noskaidrotais saslimušu un mirušo skaits būs pielīdzināms nullei. Un mēs taču pazīstam krietni daudz cilvēku un radu, draugu un tuvu paziņu loks arī ir paliels - ne jau pirmo dienu dzīvojam.

Jūnijs matos

1.  Ja es pareizi atceros, tad 1.jūnijā bija starptautiskā bērnu aizsardzības diena ar ko arī visus sveicu. 
2. Ir bauda pa dienu istabā dzīvoties pie atvērta loga. Pavasara, vasaras sākuma smaržas un putnu dziesmas pašas ieprasās ciemos.
3. Pamazām sāku iepazīties ar kaimiņienēm. Uz lieveņa smēķējot. Pagaidām gan sarunu tēmas mani īsti neaizrauj, redzēs, kas būs tālāk.
4. Joprojām atpalieku no PČ aktivitātēm un pat nezinu mūsu komandas patreizējās izredzes. Kaut nu kāds man izskaidrotu esošo situāciju. Interese ir šajā jautājumā.
5. Par politiku runājot - zinu tikai tik daudz, cik man pastāsta dēls vai kāds cits no apkārtējiem. Šis robs būtu jel kādā veidā jāaizpilda. Un jāuzlabo manas atpalikšās zināšanas šajā jomā. Tomēr joprojām pieturos pie uzskata, ka politiķu privātā dzīve ir neaizskarama un uz iedzīvotšājiem tā neattiecas. Politiķus jāvērtē pēc darbiem, ko tie paveikuši iedzīvotāju labā. Galu galā likums par privātuma neaizskaramību attiecas uz visiem, ne tikai uz iedzīvotāju parasto.
6. Joprojām neizprotams ir musu infantīlisma līmenis. Tika izsaimniekoti tādi lieli valsts īpašumi kā VEF un Radiotehnika, Rīgas porcelāna rūpnīca. Varēja taču drusku padomāt ar to bumbu starp ausīm un pārkārtot šo uzņēmumu darbību. Galarezultātā būtu pienesums valsts budžetā. Vispār daudz kas valstij un pašvaldībām piederošs ir izsaimniekots 90tajos un tagad var tikai kost pirkstos.
7. Ir piegriezies klausīties, kā apkārtējie lamā pastāvošo varu. Kādu nu ievēlējām, tāda nu ir. Esam dabūjuši to, ko dabūjuši. Pie kam legāli un no brīvas gribas. Daudzi dodas uz vēlēšanām saklausījušies partiju saldās dziesmas un solījumus, kuri vēlāk praktiski netiek pildīti. Un nevienam jau neinteresē šo partiju politiskā pieredze un darbības rezultāti iepriekšējos sasaukumos un vispār sadzīvē.
8. Tāda dīvaina sajūta - mani lasa, bet komentē maz. Nav īstas izpratnes par to, vai lasītāji man piekrīt vai nee. Vai arī lasa lasīšanas pēc.

Jau nedēļu Vecmīlgrāvī

1.  Zināmā mērā eiforija ir mazinājusies. Tam par iemeslu ir kopīgajā virtuvē sastaptais tarakāns. Un pie viena arī tas, ka šajās telpās paralēli vēl pamazām tiek veikts remonts koptelpās un arī istabiņās (tajās, kurās vairs/vēl neviens nedzīvo). Tomēr patīkami, ka telpās, kurās tiek pamazām iemitināti īrnieki, tiek ielaisti dzīvošanai mierīgi cilveki, kuri nerīko skaļus jandāliņus. Tajā posmā, kurš ietilpst manā dzīvojamzonā/abos gaiteņos pat brīvdienās ir klusi, mierīgi un cilvēki maz sastopami. Lielāko laika daļu visi pavada vai nu savās istabās vai arī dodas kurp savās gaitās ārpus dzīvesvietas. Mani tas apmierina. Man pagaidām īsti negribas kur kejot, vairāk laika gribas pavadīt savā istabā pie kompja. Protams, ar laiku tas var mainīties. Viss atkarigs no tā, cik ātri iestaigāsies kāja un pazudis pampums potītē.
2. Dažas dienas atpakal redzēju sīku dabas brīnumu - palielu beku bez tārpiem. Kā? Mums durvjupriekšā ir pavisam neliels skvēriņš. Viens no kaimiņiem bija izgājis šajā skvēriņā ar kaut kādiem saviem nolūkiem darbošanās jomā. Un atrada šo beku. Pilnīgi negaidīti. Es tajā laikā pīpēju uz lieveņa pipēšanas vietā. Un mums abiem šī beka izraisīja pārsteigumu. Beka un maija beigas ir kaut kas nesavienojams. Parasti sēnes sevi sāk pieteikt kaut kur jūnija beigās jūlija sākumā.
3. Šeit maksa par vaifaja internetu ir lētaka nekā ludzā. Tur es par internetu maksaju 12 eirikus ar centim, šeit - 11 eirikus. Un interneta darbības ātrums mani apmierina pat labak, nekā Ludzā.
4. Kaitina tas, ka šeit, jebkurā Rīgas vietā, reizēm jāstāv rindā ārpus veikala, lai pretendētu uz ieiešanu veikalā, kurā reizēm arī veidojas rinda pie kasēm. Veikala darbinieki noteikuši veikalā esošo pircēju kopskaita limitu. Vai tad nepietiek jau ar to, ka veikalos obligāti jānēsā uzpurnis? Gluži kā suņiem savulaik. Tagad neesmu sastapusi nevienu pastaigā izvestu suņalopu ar uzpurni. Ne velti relatīvi nesen feisbukā bija ievietota bilde ar dāmīti maska, kura bija izvedusi savu četrkājaino draugu pastaigaties, ar parakstu - "Suns drīkst izvest pastaigaties vienu saimnieku ar uzpurni un pavadā". 
5. Vēl drusku par valsts un pašvaldību iekšējo pilitiku. Kāda suņa pēc vcalstij un pasvaldībam piereošās komunalās komunikācijas (transports, parki, komunalās sistēmas - ūdensagāde un kanalizācija, citi tamlīdzīgi darbības veidi) ir sadalījušas kaut kādos SIA, MIA vai kā tamlīdzigi? tāpat jau ieņēmumi no šo pakalpojumu izmantošanas ieripo valsts vai pašaldbas kabatā, no kuras tiek veiktas subsīdijas šo institūciju veiksmīgai darbībai. 

Ar cerībām uz diskusiju

1.  Jorojām pavasara smaržu eiforija. Neatceros cik sen atpakaļ bija šī pavasara optimistiskā noskaņa. Un tas prieks, ka man pa istabas logu iespīd rīta saule. Laikam jau taisnība, ka priekš laimīgas labsajūtas reizēm ļoti maz vajag. Un tas nekas, ka savas kājas dēļ pagaidām vēl velkos kā vecs tantuks no soliņa līdz soliņam. Gan jau ar laiku staigāšana nonormalizēsies. Ja pieklibošu reizēm - štrunts, es jau tāpat piekliboju ar to kāju uz laika maiņām. Ne jau pirmo reizi man tā kāja salūzt mazdrusciņ.
2. Tagad, līdz vasaras beigām, jāsaved kārtībā savs vizuālais noformējums. Ar visām saslimšanām, nelaimes gadījumu un straujo dzīvsvara pieaugumu (2vu mēnešu laikā uzblīdu 20 kilogramus, tagad cīnos ar svara likvidāciju vismaz uz 10 kg) vizuālais tēls kaut kur ieklīdis otrā plāna prioritātēs. Ar steigu jāmaina prioritāšu sadalījums. Un tad atkal varēs meklēt kādu darba piešprici. Pagaidām priecājos, ka invaliditātes pensija ir palielinājusies.
3. Neesmu no tiem, kas lamā aizgajušo padomju varu. Tauta jau lamā to varu par tālaika ideoloģisko presingu, bet arī tagad ir sava veida ideoloģiskais presings, tikai savādaka tēma. Un iet uz vēlēšanām? Man vismaz ir beidzies bezvārdu autopilota patriotisms. Pa lielo, ar minimālām izmaiņām, pie varas pēc katrām vēlēšanām tiek vieni un tie paši cilvēki gan pašvaldībās gan Saeimā. Un pie viena - mūsu politiskās kultūras limenis vēl ir pazems kaut arī LU (tas toč, ka tur. Par citām augstskolām nezinu) apmāca topošos politologus. Kaut kā nejūtu, ka mūsu politiķi īpaši censtos sīkāk iepazīties ar citu demokrātisku valstu politisko pieredzi un kaut ko no tā visa pielietot praksē.
4. Varat par mani smieties, bet es tā arī neesmu ielāgojusi, kā sauc tagadējo Rīgas mēru. Kaut kur Letas ziņās tas uzvārds uzpeldēja sakarā ar karoga nomaiņu pie viesnīcas, kurā mītējas hokeja PČ komandas. Bet tas arī viss. Rīgas infrastruktūras sakartošana un labiekārtošana sākās jau pirms viņa, šo darbu uzsākšana ir iepriekšējo Rīgas mēru nopelns. Vienkārši atliek tik turpināt iesāktu.
5. Interesanti, kad beigsies visa tā ažiotāža ap Covid. Godigi sakot - visiem situacija ir krietni pieriebusies. Un pētīt statistikas datus sakarā ar šo vīrusu - jau sen ir iesakņujusies frāze: "Ir lieli meli, mazi meli un statistika".