Starp citu

1. Lasot informāciju feisbukā par un ap Corona;s vīrusu un potēm pret to arvien vairāk pārliecinos, ka daudzu mūsu līdzpilsoņu skats uz lietām, vietām un notikumiem ir visai pašaurs. Tiek veidoti ieraksti, kuros tiek apskatīta tikai un vienīgi vienpusīga informācija neņemot vērā ka visa internetā iegūstamā informācija par šo saslimšanu un potēm pret to ir samērā daudzpusīga. Ar visiem par un pret. 

Šajos ierakstos reizēm tiek ļoti pielamāta valdība aizmirstot to, ka valdība tika lamāta jau tad, kad vēl nebija radītas nekādas potes pret šo saslimšanu. Pirms potēšanās periodā valdība tika lamāta par to, ka tā neko nedara cīņai pret saslimšanu. Tagad to pašu valdību lamā par to, ka tā ko dara lai pasargātu iedzīvotājus no šīs saslimšanas.

Nekonsekvence un vēlme labprāt valdību par jebkuru tēmu. Galvenais ir lamāt. Ka tik lamāt. Un kopsummā sanāk neētiski manuprāt.

2. Daudz un nekonsekventi reizēm tiek lamāta padomju kino industrija - gan kinozāļu formātam, gan televīzijai. Tiesa, biežāk šo lamāšanu esmu dzirdējusi neinterneta vidē - sabiedriskajā transportā, privātās sarunās utml. kaut arī interneta vidē arī šī lamāšana ir sastopama. Un slavināta ārzemju kino industrija. Un tiek aizmirst, ka cilvēki mīt visā pasaulē, ka visiem ir tendence radīt gan labas, gan sliktas lietas. Un tās filmas, kuras nomainīja padomjlaika filmas mūsu televīzijā īpaši 90jo gados nu nebija tās labākās. Daudz bija zemas kvalitātes šausmeņu. Labu vai vismaz normālu filmu bija maz. Tikai ar laiku mūsu filmu iepircēji kļuva spējīgi iegādāties kvalitatīvas filmas pašmāju tirgum. 

3. Ir izveidojies priekšstats, ka mūsdienu radošo profesiju pārstāvji, it īpaši jaunā dziedātāju paaudze, "atgremo" padomjlaikā radīto un pašlaik nav spējīgi ko radīt no jauna. Daudz esmu dzirdējusi izpildām 80tu un pirms radīto mūziku, pat ko paliekošu laikā un telpā pašreiz rada tie mākslinieki, kas iznākuši cauri laikam no tiem laikiem, kad mūsu reģionā vēl pastāvēja iepriekšējais valstiskais formējums.

Juris Podnieks: Vai viegli būt jaunam

No sākuma gribēju par un ap šo filmu parunāt. Bet tomēr sapratu, ka filma runā pati par sevi.

Šis teikums ir links uz filmu YouTube vietnē. Vienkārši, nācās pārkārtoties, jo kāds pamanīja un izdomāja kaut ko par to, ka esmu laikam čiepusi (pie kam, bez ļauna nolūka iedzīvoties - mans blogs tomēr pašreiz ir bezpeļņas pasākums).

Tad un tagad

Šo ierakstu veicu FB domubiedru grupā "Mēs 80-jos". Šorīt to apskatoties man sanāca "vau, jau 136 laiki, pāri par 60 komentāru, vairāki cilvēki dalījušies ar ierakstu". Kaut gan pāri par 120 bija jau vakar, kad pēdējo reizi ieskatījos lapā pirms gulēt iešanas. 

Šorīt, uz visu to skatoties sanāca "Abžēliņ! Cik daudz ūdens aiztecējis! Jau 40 gadi paskrējuši kā stirnas un cik visa kā ir noticis!"

Īsā mirklī domās izskrēju cauri visam, ko atceros konspekta variantā. Un sapratu, ka esmu bagāta. Man ir tik daudz atmiņu par visādiem notikumiem, ka sanāktu pilns skapis ar visu to. Un man nav jāuztraucas, ka to kāds varētu atņemt. Visas atmiņas ir manas un pie manis arī paliks. Cik lielā mērā es ar to visu padalīšos - jau mana izvēle.

Šeit esmu nedaudz dalījusies ar atmiņām. Nezinu, cik tās bijušas pieņemamas lasītājiem. Šajos postos nav bijuši nekādi komentāri vispār. Ne tēmā ne beztēmā.

Par paskrējušām desmitgadēm domājot - katrā no tām ir bijis viss: prieki, bēdas, vilšanās, kritumi un celšanās... Un katrai desmitgadei ir bijis kāds pieturas punkts ap kuru viss grozījies. Zaļās zāles un seklās jūras periodu nomainīja juku desmitgade ar visām uzkritušajām izdzīvošanas problēmām, tad nāca šī tūkstošgade ar savām desmitgadēm un visu kas notiek par un ap.... 

Nesodiet mani bargi, jums jau katram arī ir pilna bagāža ar visu to, kas noticis dzīvojot. Varbūt ar ko padalieties savu atmiņu vērtējumā? Varbūt pietiks meklēt savstarpējas negācijas un iestājies laiks, kad runāsim par to, kas rada pozitīvismu?

Vēl bildes no 4.jūnija pasēdēšanas

 Te nu jāsaka - uz šīm bildēm skatoties, redzu, cik ļoti esmu uzblīdusi nelielā laika posmā. Nu galīga krogusmamma. Kaut jūtos kā pitons, kurš norijis un pamazām sagremo ziloni.

Par datorspēlēm un tamlīdzīgi

1.  Daudzviet, arī feisbukā esmu jutusi, dzirdējusi, lasījusi negatīvas atsauksmes par datorspēlēm. Tās it kā samaitājot jaunatni, radot vardarbīgas tendences un datoratkarību. Un neviens nav iedomājies, ka šīs spēles spēlē arī pieauguši cilvēki no dažādiem darbiem un pasākumiem brīvajā laikā nemaz nekļūstot vardarbīgi un datoratkarīgi. Daudzi pat aizmirst, neņem vērā to, ka tādi portāli, kā feisbuks, draugiem.lv, piedāvā dažādas onlaina spēles, kas pēc būtības arī ir datorspēles, jo tās var spēlēt piedāvātajās vietnēs. Tās ir "sīkspēlītes", bet tomēr. Un spēles saukt par datoratkaribu veicinošu faktoru ir visai neloģiski. Pie mūsdienu tehnoloģiju esamības daudzi darbi veicami tikai ar datora palīdzību. Tādi ir darbi, kas saistīti ar websaitu izveidi konkrētam pasūtītājam, visa lietvedība uzņēmumos tiek realizēta datorizēti utt., u.tml. Reizēm darbi datrorvidē aizņem visu darba dienu un reizēm pat mājās šis darbs turpinās, ja ir akūta nepieciešamība. Daudz informācijas var iegūt izmantojot datorizētos resursus. Atkarība no datorvides jau ir ikdienišķa parādība un tai ir maz sakara ar pašām datorspelēm. Un vardarbība jaunatnes vidū uzplaiksnī neatkarīgi no datora un datorspēlu esamības. Vajag atcerēties pašu jaunības, bērnības gadus. Arī tad vietām un reizēm jaunatnē uzplaiksnīja vardarbīgas tendences. Ta ka nav ko vainot tehnisku riku un tā piedāvātās iespējas. Vaina ir vidē, audzināšanā.
2. Godīgi sakot, nesaprotu visu to jampadraci ap Šovu zvaigzni Magoni Šutovieni. Un īsti nezinu, kādos šovos viņa ir piedalījusies vēl bez tā, kurā izskanēja daudzus gadus atpakaļ Latvijas TV. Esot atpazīstama dziedātāja. Tik nekur neesmu pamanījusi rakstus par viņas profesionālo darbību. Tik rakstos par viņas raibo privāto dzīvi. Pat māte gūgle nedod sakarīgu pārskatu par viņas sasniegumiem profesionālajā jomā. Reiniks, Andrejeva, Samanta Tīna vispirms izskan ar savu profesionālo darbību, informācija par viņu privāto dzīvi parādās par cik par tik piekārtotā līmenī un tik daudz, cik top ļauts. Rādās, ka Magone kā dziedātāja ir atpazīstama tikai ļoti šaurā lokā viņas apkaimes pīļu dīķi. Radies iespaids, ka viņa pati mēdijiem piemaksā, lai tie izrādītu pašas netīro veļu un citus nesmukumus.
3. Reizēm ietroļļoju FB. Piegriezies, ka pašai sanācis saskarties ar interneta troļļiem, no kuriem atkratīties ir bijis pagrūti. Bet nu, tomēr atvainojos cilvēkiem, kurus ir sanācis patrollēt, par sagādātajiem neērtības mirkļiem. Pārlasīju komentus, kuri maniem rakstiem še sakrājusies gadu gaitā (blogs dod tādu iespēju - visus komentus lasīt sagrupētus vienā atvērumā). Drusku ar kritisku aci un svaigāku galvu. Un daudzi saņemtie komenti bijuši trollēšanas līmenī, un esmu uzķērusies un aizsvilusies. Tagad tomēr cenšos katru komentu izvērtēt un neieslīgt nevajadzīgā garā diskusijā. It īpaši tad, ja koments ir par lietu (vai arī beztēmā).

Star Media studijas seriāli

Šīs studijas seriālus jūtūbē sāku skatīties, kad atradu tur vienu seriālu par lidotājiem. Ieinteresēja šolaiku skatījums uz Otrā pasaules kara notikumiem. Un pamazām sāku meklēt visu, ko šī studija piedāvā publikas vērtējumam. Un atradu ne tikai seriālus par kara lidotājiem, bet arī dokumentālus seriālus.

Seriāli par kara lidotājiem caurmērā visi pa 12 sērijām katrs, dokumentālie seriali - nedaudz īsāki.

Ieinteresēja skatījums uz Staļina laiku iekšpolitiku un pasaules redzējumu pārspīlēta komunisma ideju laikos. 

Seriālos par kara lidotājiem pastāvošo varu in tās idejisko darbību pārstāvēja karaspēka vienību poļitruki, kuri pa lielo tika atainoti kā fanātiski režīma pretinieku meklētāji un neskatijās uz esošajām reālajām situācijām, bet viņiem bija priekšnieki, kuri bija sakarīgāki un kuriem bija iespējams pasūdzēties par šiem fanātiķiem. 

Seriālos patika lidotāju savstarpējās attiecibas, rīcība kara apstāklos, šo attiecību un rīcības attīstība seriāla gaitā.

Pagaidām no dokumentālo seriālu piedāvātā klāsta esmu noskatījusies tikai vienu - par Romanovu dinastiju. Nezinu, cik tas balstīts uz reāliem faktiem, bet kopumā radīja patīkamu iespaidu par konkrēto skatījumu par serāla tēmu.

Kopumā ņemot iespaids par seriāliem - kvalitatīvi, piedomāts pie aktieru sastāva izvēles, scenārija u.tml. kritērijiem. 

Iesaku ieskatīties jūtūbē un pameklēt šīs studijas seriālus skatīšanai. Bet nu tā ir katra privāta lieta un ja ir interese skatīties filmas par šīm tēmām.

Šīsdienas rīta domas

1.  Patlaban feisbukā diezgan populārs ir cepiens par nupat notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Visai interesanti palasīties viedokļus. Daži liek pat pasmaidīt, jo pilni ar zināmu naivuma piešprici. Šur tur piepostoju, zināmā mērā pakacinu komentētājus un pamudinu uz turpmāku diskusiju. Laikam jau to sauc par troļļošanu. Tāpat garāmejot reizēm iemetu pa pagalītei diskusijās par un ap kroņa vīrusu un vakcīnām pret to. Tas viss laikam tāpēc, ka joprojām neredzu reālu, spēcīgu personāliju mūsu valsts politiskajā lauciņā un reāli visiem pieņemamus soļus/darbības iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Godīgi sakot, ja valsts kā institūcija rūpētos par tautas vispārējo izglītības un veselības stāvokli, no tā tikai visi iegūtu. Gan varā esošie, gan tauta vēlējošā.
2. Visur tiek dzirdēta neapmierinātība ar pie varas esošo darbību. Un saukļi nomainīt valdību. Par šo laikam jau esmu kur rakstījusi, tik nav īstas vēlmes rakāties savos pierakstos, lai salinkotu. Kas gribēs, tie atradīs ko aptuveni līdzīgu. Nav ko gauzties par esošo valdību. Paši vien to valdību esam tur iestūmuši vēlēšanu laikā un nu viņa ir tādā sastāvā ar tiem darbiem un nedarbiem, ar kuriem mēs nu esam izvēlējušies. Jāpiezīmē, ka sen pastāv teiciens "Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi". Un vai mēs esam pelnījuši ko citu ar savu dziļi personisko attieksmi pret lietām, vietām un notikumiem?
3. Daudzi, nomainoties valdībai 90jā gadā, sajutuši brīvību un iespējas bez traucējumiem braukāt pa pasauli, tagad nu ļoti aktīvi atvaļinājumus pavada ārzemju kūrortos. Ir tik jautājums - vai šie cilvēki tik pat aktīvi braukā pa mūsu mazo pleķīti pie Baltijas jūras? Ir tacu tik daudz skaistu vietu, jauku cilvēku, ko redzēt un satikt. Daudziem ir klišejiska domāšana un iespaids par pašu zemes nostūriem. Kaut par Latgali runājot. Kopš ar dēlu uz ilgāku laiku devāmies dzīvot uz Ludzu, atklāju sev Latgali. Nu nav tas reģions nodzēries un slikti apsaumniekots. Ir patiesi strādīgi cilvēki, atsaucīgi, laipni. Cik un ko redzēju - sakoptība un ceļš uz attīstibu. Un savu dzimto stūri pa īstam mīloši cilvēki. Godigi sakot, rīdziniekiem - īsteni dzimušajiem vairākās paaudzēs, ir jāiemācās mīlēt savu pilsētu. Patlaban, objektīvu iemeslu dēļ esot Rīgā, šo pilsētu atklāju no jauna. Pilsētvide ir patīkami mainījusies un attīstījusies. Radusies vēlme no jauna to izstaigāt un apgūt, iepazīt no jauna. 
4. Drusku pie iepriekšējā punkta. Doma tiek izdalīta atsevišķi, jo var būt pagara tekstā. Esmu 4jā paaudzē rīdziniece, tātad mans dēls ir dzimtas piektā paaudze Rīgā un arī dzīvoklī, kurā dzīvo mana māsa. Reiz visi tur dzīvojām. Tagad nu esam sākuši dzīvot atsevišķi, bet kontaktus uzturam. Tas, ka mēs ieklimtām Ludzā, bija apzināta izvēle, kuru mēs nenožēlojam. Kopā šo pilsētu iemīlējām.