Vēl dažas no vakardienas pastaigas. Māsa atsūtīja

Nedaudz saules parkā Ziemeļblāzma

Sanāca neliels aplauziens. Rīta cēlienā atbrauca māsa. Diena jauka, saulīte spīž, žverbļi čivina, vēja nav... Jāaizklimst uz skatu torni Vecmīlgrāvja parkā Ziemeļblāzma. Te arī tas lauziens. Pie kases "Skatu tornis slēgts". Uzrakstu ar slēguma iemeslu nesaredzējām. Tad nu - ja jau reiz esam parkā, tad tas līkums jāapmet...

Es parakstos zem šiem vārdiem

Tik jautājums - vai vajag tulkojumu jeb sapratīsiet tāpat?

Evija Zandberga, Dace Znotiņa: Rubīna lapsas medības

Šī gada 19.janvārī biju uz grāmatas Rubīna lapsas medības atvēršanu. Arī tāpēc, ka abas meitenes zinu, sirsnīgi vērtēju. Toreiz grāmatu arī nopirku. Tik tagad pabeidzu izlasīt. Kaut arī lasās viegli, raiti. Nu, sanāca tā...

Fantāzijas grāmata, darbība risinās mūsdienu Londonā. Vismaz tajā, kuru grāmatas tapšanas laikā redzēja Evija. Tagad jau laikam kas nedaudz pamainījies - dzīve tomēr turpinās.

Grāmata, kā jau teicu, lasās viegli un raiti. Ir būtnes ar ne cilvēku īpašībām, ir intriga un meklējumi. Viens no varoņiem meklē artefakta fragmentus, viņa partnere - cilvēku. Viņu meklējumi savijas neparedzētā notikumā. Un ne tikai tāpēc, ka tiek veiktas meklēšanas darbības. Arī tāpēc, ka abi varoņi savu meklējumu gaitās sastopas un iemīlas.

Nespolorēšu notikumus. Un ne tikai tāpēc, ka gribētu atstāt intrigu. Arī tāpēc, ka kaut kā grūti visu izstāstīt. 

Galvenais, ka patika. Patika tas, ka fantāzija tik organiski iepinusies dzīves realitātē un notikumos, ka viss notiekošais liekas tik dabisks dzīves ritms. Nu, patika. Patika fantāzija kā dzīves sastāvdaļa.

Ziniet, lasiet. Iesaku. Grāmata aizrauj...

Zinu, ka reklamēju, bet šo ir vērts noklausīties

 Neizplūdīšu komentāros, klausieties, vērtējiet paši. Raidījums ir palaists straumēšanā 20.07.2022., lūdzu piedodiet, ka tik tagad dalos. Turpmāk centīšos laicīgāk.

Un - lai noskatītos, noklausītos, spiediet "Skatieties pakalpojumā YouTube"

Ienākt, iziet.... Iekāpt, izkāpt...

Šodien, skatoties uz ziemas izmisīgo vēlmi turēties uz vietas un nevēlmi pamazām atdot vietu pavasarim, raugoties tajos sniega klājumos aiz loga, "pavelk" uz filozofiju tā nedaudz. Uz pārdomām ar kafijas krūzi un cigareti rokās pie loga stāvot. 

Un nedaudz atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem. Katram jau tādi atskati "uznāk" un "pienāk". Tikai katrs to uztver savādāk, jo gadu ritums jau katram savs.

Ar saviem laiciņu pāri pusgadsimtam gadiem - varu teikt, ka esmu bagāta. Nē, ne jau naudas izteiksmē. Nav man miljonu, triljonu un pat ne biljonu un cik nu tur vēl bezgalībā. Vahtangam Kikabidzem ir laba dziesma par to bagātību.

Esmu pateicīga mammai par to, ka ļāva man ienākt šajā pasaulē. Pateicīgs visiem tiem, kuri dažādos laika posmos ir bijuši un ir manā dzīvē. Tāpat, kā esmu daudzu sev zināmu cilvēku dzīvēs. Mēs dzīvojot savu dzīvi mijiedarbojamies saskarsmē, kaut ko paņemam, kaut ko iedodam. Nu nav tā, ka mēs viens otra dzīvē neatstājam kaut klusu smaidu rītausmā. 

Nu sanāk man pačiept tos demotivatorus. Tagad laikam kādu laiciņu nebūs