ceturtdiena, 2014. gada 23. oktobris

Mazliet atmiņu - skolas manā mūžā

Vēl viens atmiņains uzplaiksnījums un atskats uz dzīvi.
Skoloties sāku un skoloties pabeidzu (izņemto vienu mācību gadu, kad mācījos citā skolā veselības spiesta) Rīgas 77.vidusskolā. Tagad tā ir kļuvusi par Rīgas Avotu pamatskolu. Šeit bija arī mana pirmā oficiālā darbavieta - vienu mēnesi pirms mācību gada sākuma un mācību uzsākšanas 11.klasē nostrādāju skolā par apkopēju. No tā darba laika atceros visspilgtāk apnicīgo logu mazgāšanu veselas nedēļas garumā pirms skolas nodošanas jaunajam mācību gadam augusta mēnesī.
Par pašu skolas solā pavadīto laiku - atmiņas juku jukām. Jautras un ne tik jautras, visādas. Bet siltas. Kā jau par laiku, kad zāle zaļāka, jūra līdz ceļiem un visa pasaule pie kājām. Kad nekas cits nav jādara, kā tikai jāmācās. Katrā gadījumā šajā skolā pavadīto laiku atceros ar nostaļģisku siltumu un labsajūtu. 
Atmiņas par skolotājiem un klases kolektīvu lieliskas. Ar savu klases audzinātāju, kura mūs audzināja no 5.klases līdz pat izlaidumam 11.klasi beidzot, vēl tagad kontaktējam un viņa mūsu klasi vēl joprojām pēc vārda katru atceras un zina, ka katram dzīvē ir saklājies. Klasesbiedrus vēl tagad šad tad satieku.
Varēju skolu pabeigt ar medaļu - galva pietiekami labi strādā, bet uzvarēja slinkums un pabeidzu skolu viduvēji.
Kā jau iepriekš minēju, vienu mācību gadu - pamatskolas pēdējo mācību gadu - veselības problēmas dēļ nomācījos citā skolā. Rīgas 66.vidusskolā.Tolaik šajā specializētajā vidusskolā zem viena jumta nosacīti atradās 4 skolas - latviešu specializētā vidusskola, krievu specializētā vidusskola, latviešu parastā vidusskola, krievu parastā vidusskola. Pirmie divi stāvi skolā bija atvēlēti bērniem ar stājas veselības problēmām, augstāk atradās parastās klases.
Vienkārši tas tā izveidojās tāpēc, ka bērnus ar stājas problēmām bija ērtāk mācīt vienās telpās nedalot pēc tautības. Klases vienīgi komplektēja pēc dzimtās valodas piederības. Parastās klases skolā izveidojās tāpēc, ka daudzi bērni, kuru veselības stāvoklis pēc specializētās mācīšanās sistēmas uzlabojās, īsti negribēja no skolas aiziet uz citurieni. Tā bija sanācis, ka viņi pamatā noteica parasto klašu esamību specializētā skolā.
Par laiku, ko pavadīju šajā skolā - galarezultātā biju priecīga, kad atgriezos Rīgas 77.vidusskolā. Un ne jau tāpēc, ka man skolas apmācības un stājas problēmas risināšanas metodes nepatika. Es vienkārši "neierakstījos" klases kolektīvā tik ļoti, ka mācību gada otro pusgadu vairāk pa mājām nodzīvojos, nekā uz skolu gāju. 3 dienas mājās ar mammas zīmi, tad 3 dienas skolā, tad atkal 3 mājās ar zīmi....
Skolotāji gan man patika, mācīties gribējās. Mājasdarbus pat ar prieku gatavoju un saņēmu nesliktas atzīmes. Un kur vēl obligātais peldbaseins sestdienās! Pamatskolu šeit pabeidzu pat labi, par spīti saviem kavējumiem.
Par mācībām šādā divvalodīgā skolā varu teikt - nu nebija starpnacionālo kašķu. Puikas kāvās tāpēc, ka puikas. Meitenēm bija interesantākas lietas, ko runāt, nekā kašķoties par nacionālo piederību. Bija tas pats savstarpējo attiecību siltums, par kuru runāju jau šīrīta pārdomās par pagalmu.
Manas dzīves nākošā skola - Rīgas Japāņu valodas un kultūras vidusskola. Šīs skolas vairs nav, tā 2001.gada pavasarī ekonomisku apsvērumu dēļ tika apvienota ar Sarkandaugavas Kristīgo skolu un kļuva kar Rīgas Kultūru vidusskolu. Biju spiesta aiziet štatu optimizācijas rezultātā.
Drusku pakavēšos tajā laikā, kad bija šī Japāņu valodas un kultūras vidusskola.
Darbu skolā sāku kā apkopēja. Mani paaicināja tur pastrādāt uz skolas akreditācijas laiku. Dzīve iegriezās tā, ka kļuvu par skolas sekretāri. Tā arī par sekretāri nostrādāju līdz skolas pastāvēšanas beigām.
Skola bija neliela - apmēram 150 bērni kopsummā pie pilna klašu komplekta. Tas ir - bija visas klases no pirmās līdz divpadsmitajai. Tikai klasēs viņu nebija daudz. Personāls - skolotāji un tehniskais personāls kopsummā 30 cilvēku. Tas viss radīja netveramu ģimeniskuma sajūtu, visi visus uzrunāja vārdā, visi viens otru zināja vārdā. Un pat neuzskatīja par nepieklājību, ja skolēns pieaugušo uzrunāja vārdā un uz tu. Jo bija cieņas pilnas intonācijas un savstarpējā sapratne. Nevienā citā skolā es tādu savstarpējo sirsnību, sapratni un sadraudzību neesmu sastapusi. 
Atmiņas par laiku šajā skolā ir vissiltākās un jaukākās.
Nākošā skola manā dzīvē bija Rīgas 46.vidusskola, par kuru nedaudz citā rakursā rakstīju jau iepriekš senāk.
Šai skolā kopsummā nostrādāju visilgāk, kaut arī vairākas reizes dažādu iemeslu dēļ gāju prom un pēc tam atgriezos. Nu, pēdējo reizi nācās aiziet ne pēc pašas vēlēšanās - mans "krēsls krita par upuri" kārtējai skolu politikas optimizācijai un citu vakanču, lai paliktu darbā skolā, tobrīd nebija.
Laiks ko pavadīju tur? Fascinējošs. Grūti nācās pierast strādāt krieviskā vidē. Bet izdevās. Un izdevās labs kontakts ar skolā strādājošiem cilvēkiem. Vēl tagad ir sirsnīgas un labvēlīgas atmiņas par tur nostrādāto laiku. 
Patika radošums, sirsnība un labvēlība skolā. Nebija drūmuma, bija kaut kāds vārdos netverams prieks par katru jaunu dienu. Daudz cilvēciskā ziņā mācījos no tur strādājošiem skolotājiem un tehniskā personāla. Ar dīvainu uz priekšu vedošu azartu un prieku viņi darīja un laikam vēl joprojām dara savu darbu. Viņu attieksme pret dzīvi un darāmo ir pozitīvisma pilns piemērs tam, kā darāms darbs. Darbs, kas patīk un sniedz gandarījumu.
Vēl tagad reizēm pilsētā satieku skolas skolotājus un mums ir abpusējs prieks par tikšanos.
Valoda, kādā runājām un runājam vē tagad, kad satiekamies? Kā nu sanāk. Pēc vajadzības, nepieciešamības un ērtuma. Cilvēciski.
Ja būtu iespējams, labprāt atgrieztos tur strādāt.
Nu, un pēdējā mana mūža skola ir REBS jeb Rīgas Ekonomikas un Biznesa skola.
Par šo skolu nevaru teikt ne labu ne sliktu. Palieku neitrāla. Es tur nostrādāju drusku vairāk par gadu, aizejot no Rīgas 46.vidusskolas uzķeroties uz apsolītu lielāku algu sekretāres amatā. Tiesa, pārrunās pirms stāšanās darbā sapratu, ka man piedāvā direktora vietnieces mācību jautājumos amatu. Kaut kā uzreiz nenoreaģēju pateikt "Nē, es šo darbu neprotu un nezinu. Labāk palikšu 46.vidusskolā un darīšu to, ko protu." Pieņēmu piedāvājumu un vēlāk nožēloju to.
Tur strādājot sapratu, ka tiešām nespēju, nemāku veikt man uzdotos pienākumus, arī attiecības kolektīvā kaut kā neizveidojās. It kā bijām savstarpēji laipnas un pretimnākošas, pat draudzīgas. Bet... Kaut kā ārišķīgi. 
Tāpēc priecājos, ka patrāpījās iespēja atgriezties Rīgas 46.vidusskolā un nostrādāt tur dažus gadus. Līdz optimizācijai.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru