Tagad visi lamā Izglītības ministriju un tās jaunās idejas izglītības reformā. Varu nomierināt. Šajā kantorī sēž un darbojas cilvēki, kuri ir visai tāli no izglītošanas procesa kā tāda. Un maz ko sajēdz no tām grūtībām, ar kurām ierindas skolotājiem nākas sastapties situācijās, kad kārtējā ministrijas fiksideja ir jāievieš dzīvē. Reizēm tas ir praktiski neiespējami un nākas variēt par tēmu. Jo bez ministrijas fiksidejām vēl pastāv bērni ar visai dažādu uztveres īpatnību, kā arī uzvedības un citu kultūru. Radies iespaids, ka ministrijā strādā drusku par daudz visādu funkcionāru, kuri ar visādām fiksidejām cenšas apliecināt savu lietderību izglītošanas jomā.
Un te tā īsti nav jālamā ministrs. Ministri nāk un iet.Tie tomēr vairumā gadījumu ir partiju iebīdīti cilvēki, kuriem izglītības joma ir visai tumšs zirdziņš. Manuprāt, katrs ministrs ir savas ministrijas redzamā izkārtne, kas tur piekārta uz noteiktu laiku - kamēr pastāv konkrētā valdība. Ja es pareizi saprotu sistēmu, tad pašas ministrijas darbu "velk" ministrijas valsts sekretārs, kuram ir lielāka nojēga par to, kas notiek ministrijā. Labi, šī atkāpe ir kā atkāpe, kas uz pašu raksta domu attiecas tikai piekārtotā veidā.
Un nav ko brīnīties, ka skolotāji ļoti bieži protestē pret savām algām un vēlas tās kaut nedaudz lielākas. Viņiem tās nav stacionārs lielums, kā visiem citiem strādājošajiem. Katra mācību gada sākumā tās tiek tarificētas atkarībā no plānotā stundu skaita, no bērnu skaita klasē. Un šis tarificētais algas cipars katru mācību gadu ir savādāks. Citreiz lielāks, nekā iepriekšējā mācību gadā, citreiz mazāks. Nav brīnums, ka dažu priekšmetu skolotāji meklē iespējas piepelnīties vēl kādā skolā vai pasniedz privātstundas.
Pie viena - ja mēs, cilvēki parastie, varam pārnākt mājās un vairs par darbu tā īsti nedomāt unpieslēgtie mājas solim, ģimenei, tad skolotājam ģimenei atliek diezgan maz laika - ir vesela kaudze burtnīcu, kas jālabo, jāsagatavojas darbam nākošajā dienā. Nav brīnums, ka skolotājām reizēm neizdodas nodibināt kārtīgu ģimeni - vienkārši tam nav laika.
Vēl nesaprotu - ja ir vienota izglītības sistēma, tad kāda velna pēc katrai skolai jāizstrādā sava apmācības programma katrai vecuma grupai un šī programma jāakreditē? Un akreditācijas apliecību izsniedz uz noteiktu laiku, pēc kura viss sākas no jauna. Pats akreditācijas process - skolā ierodas bariņš svešu cilvēku un sēž stundās klāt un pēta, vai stundas gaita norit pēc programmā ierakstītā plāna. Lieki teikt, ka šīs parādes stundas skolā tiek jau savlaicīgi gatavotas. Bezdrāts telefons skolu solidaritātē šajā gadījumā nostrādā un vienmēr ir laiks sagatavoties parādei.
Vai ministrijai nebūtu vienkāršāk katrai skolai katrai vecuma grupai izsniegt šo mācību programmu un iztikt bez terminētām akreditācijām? Šisir tikai jautājums, jo atbildi nezinu.
Inspekcijas un tamlīdzīgas būšanas būtu nepieciešamas tajās skolās, kurās jūtami kaut kas nav kārtībā un mīnusi klaji izskan vecāku sūdzībās, presē u.c.tml.
Par mācību priekšmetiem runājot - vai nav beidzot laiks izskaidrot bērniem un vecākiem, kuri tad īsti ir nu ļoti obligāti un kuri ir fakultatīvi un neobligāti? Tiesa, priekšmetu iedalījums nu ļoti obligātajos un fakultatīvajos ļoti apgrūtina stundu saraksta sastādīšanu. Jo skolotāji ir tik cik nu viņi ir un reizēm nevar būt 2 - 3 dažāda vecuma klasēs vienlaicīgi.Tad zūd kvalitāte.
Mans priekšlikums:
1. "Cietās" skolotāju algas, kas nav atkarīgas no tarifikācijas, bet gan no nostrādātā darba stāža (protams, saprāta robežās).
2. Mācību programmas izstrādāt jau ministrijā katrai skolai individuāli varbūt.
3. Uzdevumus centralizētajiem eksāmeniem ļaut sastādīt praktizējošiem skolotājiem, kuri strādā attiecīgajā priekšmetā, kā arī labot tos vajadzētu nevis kādam ministrijas funkcionāram bet gan speciālistam - priekšmeta skolotājam.
Gan jau vēl ko atcrēšos un tad gan jau ka būs vēl kāds raksts par šo tēmu.Varbūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru