Šo rakstīt mani pamudināja viens anonīms komentārs.
Gribu pateikt laikam daudz ko.
1. Varas nāk un iet, bet tautas pašsaglabāšanās instinkts paliek. Gan padomu laikos, gan tagad notiek cīņa par latviešu valodas dominējošo lomu šajā reģionā.
2. Gan padomjlaikos, gan tagad jaunatne ietusē un īpaši neaizdomājas par politiku. Tāpat draugus izvēlas ne jau pēc etniskās piederības, bet pēc interešu kopības. Vienīgā starpība - padomjlaikos centrālā valoda bija krievu, tagad jaunatne par centrālo savstarpējo saziņas valodu izvēlas angļu valodu.
3. Kaut kas labs, par spīti negācijām, ir bijis un būs visos laikos. Nevajag visu skatīt vienkrāsainā melnā tonī. Savos atmiņu rakstos par padomjlaikiem mēģinu atainot arī to pozitīvo, kas tad bija, ko mūsdienu jaunatne īsti nezina. Viņiem māca tikai to laiku negācijas. Bet nedrīkst aizmirst, ka nāks paaudze, kurai mācīs tikai un vienīgi šolaiku negācijas apzināti noklusējot to, kas šajos laikos ir bijis labs par spīti negācijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru