Nesen (pirms minūtēm 40) pārrados mājās no brauciena uz Miķeļa kapiem, kur apglabāti vecāki. Sajutos kaut kā vientulīgi bezpalīdzīgi. Cik daudz kas ir palikts nepateikts, neizrunāts, nesaprasts. Visu laiku aizņemtība ar savām problēmām un tamlīdzīgām būšanām. Kaut kā nebija laika un vēlmes, tos retos brīžus, kad sanāca saturīga saruna - tos var saskaitīt mazā ciparā. Bet tās ir divas neizzinātas un līdz galam nesaprastas pasaules.
Tagad, dzīvojot kopā ar dēlu, mums tās sarunas reizēm biežāk notiek. Es viņam ko garāmejot pastāstu, redzu, saprotu un dzirdu viņa problēmas un mēģinu palīdzēt. Vismaz kā plecs, uz kura izraudāties. Ceru, ma man ar dēlu izveidosies tas kontakts, kas man neizdevās ar saviem vecākiem. Kā arī ļoti ceru, ka viņam nokārtosies ģimenes dzīve un es piedzīvošu mazbērnus. Beidzot sāku justies viņiem gatava. Puika pats reiz izteicās, ka nu jau ir gatavs vispaz vienam bērnam. Tik žēl, ka viņa dzīvē tā situācija izveidojusies kā izveidojusies un uz bēbi vēl jāpagaida.
Pēc kapiem neiztika bez līkuma pa centru. Brīvības iela jau trešo sezonu remontējas. Laikam līdz pilnībai vēl tālu. Arī Miera iela nedaudz remontējas. Katrā gadījumā ir patīkami, ka pilsētas atjaunošanās process turpinās un notiekās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru