Šodiena

1. Laiks ir jauks, kaut arī vējains. Kaut nu rīt nebūtu vēja un nebūtu pārāk karsti. Karstā laikā stāvēt un skatīties Dziesmu svētku dalībnieku gājienu ir visai smagi. Nezinu, vai mēs ar Ilmāru Biti izturēsim līdz gājiena beigām. Tas sākas Dziesmu svētkiem netipiskā laikā - divos dienā un ilgs līdz pusdesmitiem vakarā. Un pie viena netipiski ir arī tas, ka šogad tas notiek svētku otrajā dienā. Agrākos laikos gājiens bija svētku priekšpēdējā dienā un sākās kaut kur ap 10.00 no rīta (vai ap 11iem, precīzi neatceros) un ilga līdz apmēram pusdienas laikam. Kamēr visi kolektīvi izgāja maršrutu. Var jau to visu noskatīties televīzijā, bet televīzija neatsver klātbūtnes "dvēseles uzrāvienu".

2. Brīvības iela tiek remontēta jau trešo vasaras sezonu, paldies dievam, šogad nav lielu korķu, jo remontētas/renovētas tiek ietves. Interesanti, vai kādreiz Brīvības iela būs līdz galam atjaunota un darbs gar to neievilksies mūžībā?

3. Kaut kāds "lažas" noskaņojums. Laikam jau otro reizi pēdējo triju nedēļu laikā, kad praktiski nedaru neko, novārtījos gultā līdz kādiem 12iem - no rīta izlaidu dēlu pirms astoņiem uz autoskolu un pēc uz dīvāna vien. Arī noskaņojums nekāds. Vismaz pagaidām. Jo vakar neizdevās agrāk ieiet gulēt, ap vieniem piecēla dēls ar draugu, kuri 11os vakarā bija izgājuši nakts pastaigā un tad no rīta bija problēma dēlu piecelt uz autoskolu, kura sākas 8.20 no rīta un atrodas centrā, Merķeļa ielā. Stīvējāmies kādu stundu, kamēr viņš beidzot pēdējā brīdī izlēca no gultas, norija brokasmaizītes, norija rīta kafiju un aizskrēja.

4. Nogurdinoši ir vakari, kad pa dienu viss jau apdarīts, apskraidīts un atliek tikai sagaidīt dēlu no darba. Tad uznāk tāds "besis" un kaut kāda vientulības sajūta, ka maz neliekas. Un kaitina tas, ka reizēm nedabonu izgulēties. Uz slimnīcu prasīties īsti negribas - nav jau tik traka depresija, kaut kā jau tieku galā un ir draugi, kas palīdz gan morāli, gan finansiāli.

5. Pamazām tieku no parādiem vaļā. Tas priecē. Aizņemties pirmspensijas sindroma laikā sanāk pat retāk un mazāk, nekā tad, kad ir sācies atdošanas process. Laikam esmu iemācījusies tikt galā ar saviem ieņēmumiem/izdevumiem.

6. Kādreiz gribēju, lai Baltais runcis mani pamana un atzīmē savos iknedēļas blogāres apskatos. Bet tad sapratu, ka man ir gluži vienalga. Rakstu savas izjūtas, rakstu par to, ko esmu redzējusi un kādos pasākumos esmu bijusi. Man ar to pietiek. Man jau ir izveidojies lasītāju loks, kas mani lasa un reizēm arī komentē uzrakstīto. Tik žēl, ka vairums no viņiem komentē anonīmi. Tad grūti orientēties kurš ir kurš un kuram atbildi uz komentāru. Tas drusku bremzē.

7. Patīkami, ka tomēr reižu reizēm reklāmas manā blogā tiek skatītas un atķeksētas. Saprotu jau, ka daudzas reklāmas "iet uz riņķi" pa vairākiem portāliem vienlacīgi, bet tāda laikam ir mārketinga sistēma.