Raibas domas un mazlietiņ atmiņu

1. Kad iedomājos, ka padomju laikos es vasaras viducī varētu jau kārtot izdienas pensiju un justies pavisam pensionēta, rodas nostaļģija pēc padomjlaikiem, kad sievietes pensionējās 55 gados un vīrieši 60 gados. Nevarīgais vecums vēl nav iestājies un ir visas iespējas izbaudīt laiku, telpu un apkārtējo. Un, ja ir vēlme, kaut kur reizēm pat piestrādāt. Tagad tas oficiālās pensionēšanās vecums attālinās un attālinās un jau sāk urdīties doma, ka to nepiedzīvošu.
Bet tā ir visas pasaules nelaime. It īpaši Eiropā. Dzimstība zema, daudzi darbspējīgie jaunās paaudzes cilvēki dodas uz citurieni naudu pelnīt (īpaši tas jūtams pie mums) un galrezultātā nav kas strādā spēka gadu vecumā. Vecajiem pašiem gandrīz vai jāsapelna pensija. Labi, ka katru gadu oktobrī notiek pensijas pārindeksācija un pensijai ir tendence kaut pa druskai bet tomēr palielimāties. Bet tas diemžēl neietekmē visādu pakalpojumu cenu lēnu palielināšanos, kas pensiju minimālu palielinājumu padara drusku bezjēdzīgu. Nepieciešamai normālai izdzīvošanai reizēm vienaga ir par maz.

2. Jūnijs jau viducī un ir patīkami izbaudīt kolosālo laiku. Pie viena kārtot obligāti nepieciešamās oficiālās lietas savā dzīvē, kā arī LFFB minimālo birokrātiju, kas tomēr ir laikietilpīgs process, jo "jāizķer" cilvēki, kuru paraksti nepieciešami pirms dokumentu iesniegšanas. Katrā gadījumā ir plančiks pa vasaru to visu nokārtot un uz rudens laiku ieskrieties kārtējā darba frontē. Lai būtu miers no privātās un ne gluži privātās birokrātijas jautājumu risināšanas un varētu mierīgi nodoties darba dzīvei bez papildus brīvdienu meklējumiem (ja nu vienīgi savlaicīgi saplānot darba grafiku tā, lai ārsta kārtējais obligātais apmeklējums neiespaidotu darba ritmu). Negribas jau visu laiku dzīvot uz dēla rēķina (kaut arī viņam nav iebildumu).
3. Kā vienā no postiem ieminējos par anonīmo brigādi, tā šie uzradās. Laikam jau atliek tikai šos pieminēt, tā viņi ir klāt. Bet bez viņiem dzīve ir garlaicīga un daži aizrādījumi ir vietā. It sevišķi par drukas kļūdām. Tiešām neuzmanības drukas kļūdas, kuras brīžiem rodas no tā, ka steidzu rakstīt un īpaši neapskatos, vai visi burti ir izsitušies pareizi un pareizajās vietās.

4. Par reklāmām runājot - Adsense (nemeklēšu pareizo interpretāciju šai opcijai, atvainojiet) tomēr tās regulāri pamaina un nav jau tā, ka visu laiku rādās vienas un tās pašas reklāmas. Es to sistēmu nepārzinu, tas adsenses izvēlē un katrs mans lasītājs redz to, ko redz neatkarīgi no manas izvēles.
5. Par dēlu runājot. Viens no anonīmajiem komentētājiem izteicās, ka dēls varētu būt memmītis, kas turas mammas brunčos. Tā tomēr nav. Ar daudz, pat pārāk daudz, ko viņš tiek galā pats. Es vienkārši dotajā brīdī esmu vieta, kur atgriezties un aplaizīt brūces. Mums katram tāda vieta/cilvēks ir nepieciešamība. Jo ne jau viss vienmēr dzīvē norisinās viegli un bez dvēseles krācēm. Mums katram ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzradīsies blakus bez liekiem jautājumiem un pārmetumiem. Vienkārši būs un atbalstīs. Cilvēks, kas mēģinās dot jaunu pamatu zem kājām.

Man šīs iespējas īsti vairs nav. Abi vecāki ir viņā saulē. Jāmācās pašai rast šo pamatu un atbalsta punktu sevī, kad paliek pavisam grūti. Jā, man, paldies dievam, ir draugi un paziņas, kuri grūtā problēmā atnāks palīgā un tiešām palīdzēs, bet nav tāda, kuram uzticēt dvēseles kliedzienus. Var jau būt, ka kāds arī uzklausītu, bet man  negribas apgrūtināt cilvēkus ar saviem dvēseles kaucieniem.