Tagadējie trīsdesmitgadnieki nezina, neatceras tos laikus, kad mana paaudze bija jauna un arī savus čāpuļa gadus 90-to gadu sākumā. Tāpēc mazliet pagremdēšos atmiņās.
Bija standarttipa vienveidīgi dzīvokļi jaunajos rajonos - tas lieliski apspēlēts 70-to gadu filmā Ar vieglu garu, ko Krievijas televīzija rāda praktiski katru gadu uz Jauno gadu, - bija komunālie dzīvokļi pilsētas centrā, kuros mītējās divas un vairāk ģimeņu kopā - atkarībā no dzīvoklī esošo istabu skaita. Komunālajos dzīvojošie reizēm stāvēja milzomīgās rindās, lai saņemtu atsevišķu dzīvokli kādā no jaunajiem masīviem; bet rindās tomēr ņēma ne visus - bija kvadrātmetru normas uz vienu dzīvojošo. Un, ja kaut par pāris centimetriem tika pārsniegta šī norma, tad komunālajā dzīvoklī vienā istabā varēja ilgi mītēties kaut trīs paaudzes vienlaicīgi - iespēju tikt dzīvokļu rindā nekādu. Tiesa, ar laiku parādījās iespēja mainīties ar dzīvesvietām. Bet tas bija ķēpīgāks process, nekā tagad sameklēt un nopirkt sev jaunu dzīvokli. Tā nu es izaugu komunālā trīsistabu dzīvoklī, kur vienā istabā mītējās vecāmamma, otrā mūsu - četru cilvēku - ģimene, un trešajā cita ģimene, kurā pamatvaloda bija krievu. Tāpēc tā nu sanācis, ka uzaugu mācoties runāt divās valodās vienlaicīgi. Izbeigt šī dzīvokļa komunālo statusu radās vēlāk, jau 90jos gados, kad dēls jau bija piedzimis un rāpoja pa dzīvokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bija arī dienesta kopmītnes dažādu nozaru darbiniekiem, jo uz Rīgu plūda daudz cilvēku no plašās PSRS ārēm, kā arī mūsu pašu laukos dzīvojošie, kuriem pēc studijām bija iespēja palikt Rīgā un strādāt.
Pas studēšanu runājot - padomjlaikiem bija viens neliels pluss. Katram abiturientam pēc studiju beigšanas bija garantēts darbs. Pastāvēja norīkojumu sistēma, kurā kopā ar diplomu tika saņemts norīkojums darbā uz kādu konkrētu vietu uz vismaz pieciem gadiem. (un pie viena studijas tika ieskaitītas darba stāžā, kas bija būtiski pie pensijas aprēķiniem). Tiesa, ne jau vienmēr norīkojums uz jauno darba vietu sakrita ar vēlmi strādāt tieši tur, kur sūta. Bet tiešām glāba tie obligātie pieci gadi, kuru laikā varēja piemeklēt sev ko citu ar domu "pārkuģot" uz vēlamo vietu pēc obligātā laika beigšanās. Godīgi sakot, šāda sistēma ļoti noderētu arī mūsdienās, kad daudzās vietās, piemēram skolās un slimnīcās, trūkst darba roku. Iestādēm būtu vismaz kāds garants par tukšo robu aizpildēšanu darba vietās un arī pašiem abiturientiem darba iespējas garants, nevis meklēšanās - kur tad nu savas zināšanas pielietot un izmantot.
Par veikalos nopērkamo.
Bija daudz deficīta. Pat elementārā desa bija deficīts, kuru katram pircējam nosvēra tikai atļautos puskilogramu vienam cilvēkam (tāpēc reizēm uz veikalu devās vairāki ģimenes locekļi, kuri veidoja rindu un viens pēc otra to pirka).
Veikali atvērās 8.00 un vērās ciet 19.00, retais 20.00. Tāpēc bija būtiski strādāt tādā darba vietā, kurā darbs ir vismaz līdz 18.00. Lai paspētu uz veikalu un izstāvētu milzonīgo rindu. Kaut kur centrā strādājošajiem bija pusdienas laiks, kura laikā bija cerības ietikt kādā veikalā. Bet arī veikaliem bija pusdienas laiks un bija ļoti jācer, ka konkrētā veikala pusdienas laiks nesakritīs ar darba vietas pusdienas laiku. Brīvdienās veikali nestrādāja.Tad vienīgā iepirkšanās vieta atlika vienīgi tirgus. Neatceros, vai tur cenas bija lētākas, vai arī tas pats vien bija kas veikalos.
Humpalu nebija,bet bija komisijas veikali un apavu ateljē, kuros apavus izgatavoja pēs pasūtījuma. Tas manā gadījumš bija izeja no situācijas. Jo ar manu mazo augumu - iepērcies vai nu Bērnu pasaulē vai komisijas veikalos, lai uzviltu mugurā ko vecumam atbilstošu. Lai sameklētu savai kājai un tā bŗīža prasībām piemērotus apavus, bija ilgi jāskraida pa apavu veikaliem. Ziemas apavus parūtīju ateljē.
90-to gadu sākums, kad sabruka PSRS, bija pagrūts laiks. Veikalu piepildījuma ziņā. 90-to gadu sākumā pat parādījās kartīšu sistēma, par kuru mums bija stāstījuši tā paaudze, kas karu pārdzīvojusi. Bija kartītes cukuram, cigaretēm, higiēnas līdzekļiem, alkoholam, kura vietā varēja nopirkt kafiju. Šādas kartītes kartītes izsniedza uz visiem ģimenes locekļiem, neskatoties uz viņu vecumu. Tā ka manam nepilnus divus gadus vecajam dēlam arī pienācās cigarešu un alkohola taloni. Šie taloni tad tika izmantoti pieaugušo vajadzībām. Tomēr jāsaka, ka varēja izstāvēt garu rindu un talona preci tā arī nedabūt kādā konkrētā veikalā. Pievedums bija neliels. Reizēm, lai izpirktu mēnesim paredzēto talonu skaitu, bija vai nu jāapskraida vairākus veikalus pēc kārtas vai arī jāstaipa tos kopā ar naudiņu visur līdzi. Ja ko kur uzķer pa ceļam.
Vēl 90-jos gados tika ieviesta vizīkaršu sistēma, ar kuras palīdzību ejošākās preces varēja iegādāties tikai LR pilsoņi. Uz šīm vizītkartēm gan biju nikna. Tolaik dzīvojām Jūrmalā un man pa burzmu nozaga maku ar vizītkarti, nelielu naudiņu un vilciena mēnešbiļeti. Naudiņa un mēnešbiļete man toreiz atrisinājās ar bērna tēva palīdzību. Bet tajā pašā Bērnu pasaulē nonācu asarās. Man nebija šīs vizītkartes un nevarēju nevienu pierunāt man nopirkt bērnam rotaļlietu, kuru pārdeva tikai uzrādot vizītkarti.
Bija standarttipa vienveidīgi dzīvokļi jaunajos rajonos - tas lieliski apspēlēts 70-to gadu filmā Ar vieglu garu, ko Krievijas televīzija rāda praktiski katru gadu uz Jauno gadu, - bija komunālie dzīvokļi pilsētas centrā, kuros mītējās divas un vairāk ģimeņu kopā - atkarībā no dzīvoklī esošo istabu skaita. Komunālajos dzīvojošie reizēm stāvēja milzomīgās rindās, lai saņemtu atsevišķu dzīvokli kādā no jaunajiem masīviem; bet rindās tomēr ņēma ne visus - bija kvadrātmetru normas uz vienu dzīvojošo. Un, ja kaut par pāris centimetriem tika pārsniegta šī norma, tad komunālajā dzīvoklī vienā istabā varēja ilgi mītēties kaut trīs paaudzes vienlaicīgi - iespēju tikt dzīvokļu rindā nekādu. Tiesa, ar laiku parādījās iespēja mainīties ar dzīvesvietām. Bet tas bija ķēpīgāks process, nekā tagad sameklēt un nopirkt sev jaunu dzīvokli. Tā nu es izaugu komunālā trīsistabu dzīvoklī, kur vienā istabā mītējās vecāmamma, otrā mūsu - četru cilvēku - ģimene, un trešajā cita ģimene, kurā pamatvaloda bija krievu. Tāpēc tā nu sanācis, ka uzaugu mācoties runāt divās valodās vienlaicīgi. Izbeigt šī dzīvokļa komunālo statusu radās vēlāk, jau 90jos gados, kad dēls jau bija piedzimis un rāpoja pa dzīvokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bija arī dienesta kopmītnes dažādu nozaru darbiniekiem, jo uz Rīgu plūda daudz cilvēku no plašās PSRS ārēm, kā arī mūsu pašu laukos dzīvojošie, kuriem pēc studijām bija iespēja palikt Rīgā un strādāt.
Pas studēšanu runājot - padomjlaikiem bija viens neliels pluss. Katram abiturientam pēc studiju beigšanas bija garantēts darbs. Pastāvēja norīkojumu sistēma, kurā kopā ar diplomu tika saņemts norīkojums darbā uz kādu konkrētu vietu uz vismaz pieciem gadiem. (un pie viena studijas tika ieskaitītas darba stāžā, kas bija būtiski pie pensijas aprēķiniem). Tiesa, ne jau vienmēr norīkojums uz jauno darba vietu sakrita ar vēlmi strādāt tieši tur, kur sūta. Bet tiešām glāba tie obligātie pieci gadi, kuru laikā varēja piemeklēt sev ko citu ar domu "pārkuģot" uz vēlamo vietu pēc obligātā laika beigšanās. Godīgi sakot, šāda sistēma ļoti noderētu arī mūsdienās, kad daudzās vietās, piemēram skolās un slimnīcās, trūkst darba roku. Iestādēm būtu vismaz kāds garants par tukšo robu aizpildēšanu darba vietās un arī pašiem abiturientiem darba iespējas garants, nevis meklēšanās - kur tad nu savas zināšanas pielietot un izmantot.
Par veikalos nopērkamo.
Bija daudz deficīta. Pat elementārā desa bija deficīts, kuru katram pircējam nosvēra tikai atļautos puskilogramu vienam cilvēkam (tāpēc reizēm uz veikalu devās vairāki ģimenes locekļi, kuri veidoja rindu un viens pēc otra to pirka).
Veikali atvērās 8.00 un vērās ciet 19.00, retais 20.00. Tāpēc bija būtiski strādāt tādā darba vietā, kurā darbs ir vismaz līdz 18.00. Lai paspētu uz veikalu un izstāvētu milzonīgo rindu. Kaut kur centrā strādājošajiem bija pusdienas laiks, kura laikā bija cerības ietikt kādā veikalā. Bet arī veikaliem bija pusdienas laiks un bija ļoti jācer, ka konkrētā veikala pusdienas laiks nesakritīs ar darba vietas pusdienas laiku. Brīvdienās veikali nestrādāja.Tad vienīgā iepirkšanās vieta atlika vienīgi tirgus. Neatceros, vai tur cenas bija lētākas, vai arī tas pats vien bija kas veikalos.
Humpalu nebija,bet bija komisijas veikali un apavu ateljē, kuros apavus izgatavoja pēs pasūtījuma. Tas manā gadījumš bija izeja no situācijas. Jo ar manu mazo augumu - iepērcies vai nu Bērnu pasaulē vai komisijas veikalos, lai uzviltu mugurā ko vecumam atbilstošu. Lai sameklētu savai kājai un tā bŗīža prasībām piemērotus apavus, bija ilgi jāskraida pa apavu veikaliem. Ziemas apavus parūtīju ateljē.
90-to gadu sākums, kad sabruka PSRS, bija pagrūts laiks. Veikalu piepildījuma ziņā. 90-to gadu sākumā pat parādījās kartīšu sistēma, par kuru mums bija stāstījuši tā paaudze, kas karu pārdzīvojusi. Bija kartītes cukuram, cigaretēm, higiēnas līdzekļiem, alkoholam, kura vietā varēja nopirkt kafiju. Šādas kartītes kartītes izsniedza uz visiem ģimenes locekļiem, neskatoties uz viņu vecumu. Tā ka manam nepilnus divus gadus vecajam dēlam arī pienācās cigarešu un alkohola taloni. Šie taloni tad tika izmantoti pieaugušo vajadzībām. Tomēr jāsaka, ka varēja izstāvēt garu rindu un talona preci tā arī nedabūt kādā konkrētā veikalā. Pievedums bija neliels. Reizēm, lai izpirktu mēnesim paredzēto talonu skaitu, bija vai nu jāapskraida vairākus veikalus pēc kārtas vai arī jāstaipa tos kopā ar naudiņu visur līdzi. Ja ko kur uzķer pa ceļam.
Vēl 90-jos gados tika ieviesta vizīkaršu sistēma, ar kuras palīdzību ejošākās preces varēja iegādāties tikai LR pilsoņi. Uz šīm vizītkartēm gan biju nikna. Tolaik dzīvojām Jūrmalā un man pa burzmu nozaga maku ar vizītkarti, nelielu naudiņu un vilciena mēnešbiļeti. Naudiņa un mēnešbiļete man toreiz atrisinājās ar bērna tēva palīdzību. Bet tajā pašā Bērnu pasaulē nonācu asarās. Man nebija šīs vizītkartes un nevarēju nevienu pierunāt man nopirkt bērnam rotaļlietu, kuru pārdeva tikai uzrādot vizītkarti.
tak iesāli savus skaistos padomju laikus. jā, dienderiem tie bija ideāli.
AtbildētDzēstKlausies, kašķi meklē? Katrā laikā var atrast ko pozitīvu un ko negatīvu. Šie laiki arī ne tuvu nav tik pūkaini skaisti, kā bija sacerējusies tā paaudze, kas stāvēja Baltijas ceļā un bija barikādēs. Kolektīvi lamāsim valdību vai arī mēģināsim saskatīt arī kaut ko skaistu esošajā un bijušajā? Ne jau viss vienmēr krāsojams melnās krāsās.
AtbildētDzēstlumpeņiem vienmēr būs problēmas. var šo saukt arī par kašķi.
AtbildētDzēstnu,ja tu sevi pieskaiti pie lumpeņiem, tava izvēle. :)
AtbildētDzēst