Milēt var visādi - savu bērnu, otru cilvēku, sevi, visu apkārtējo, zemi, kurā esi uzaudzis un dzīvo.
Milestība iet roku rokā ar piedošanu. Te laikam der viens no Bībeles citātiem - "Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru, lai sit arī pa to". Vai, kā izteicies viens no mūsu literatūras klasiķiem - "Ļaunu ņemt un vērst par labu - tas piedot ir".
Par sevi runājot - nezinu, kas ir naids. Vienkārši nemāku nīst. Tāpat nespēju īsti uztvert Bībeles frāzi "zobs pret zobu", kas vedina domāt par atriebību. Ar atriebību taču neko neiegūst, pat sirdsmieru. Visu bijušo nodarījumu ar atriebību nepadarīs par nebijušu, nenotikušu. Tikai sev padziļinās nodarījuma sāpi.
Un kādu ienīst? Par ko un kāpec? Vienkārši jāsaprot, ka ir situācijas, kurās kāds cits nevar savādāk rīkoties. Un sanāk kā sanāk. Vai tāpēc ir jāienīst? Cik bieži mēs paši kādam nodarām pāri, jo sanāk kā sanāk un gribēts tas nav, tik negribot sanācis.
Ir jaiemācās piedot, saprast. Saprast sevi, citus. No piedošanas tiešām kļūst vieglāk. Vieglāk sadzīvot ar sevi, saprast apkārtējos. Vienkārši mīlēt. Un mīlēt ir tas labākais, kas var būt.
Savā ne pārāk īsajā dzīvē daudziem esmu pāri nodarījusi, daudzus atstūmusi no sevis. Tagad iestājies iekšējais miers un sapratne, izpratne. Mēģinu labot kļūdas un meklēt piedošanu. Ne uzreiz tas izdodas un to var saprast. Bet cenšos un vairāk izprotu tos, kas ir ar mani un ap mani. Un ļoti ceru, ka reiz man taps piedots līdz galam. Jo pastāv mīlestība un piedošanas instinkts.
Interesants blogs
AtbildētDzēst