1. Tagadējie karantīnas pasākumi lielveikalos man nedaudz atgādina padomjlaika rindas pēc dienišķās desas (kuru, rindu izstāvot, varēji arī nedabūt - beigušies veikala uzkrājumi). Pie kasēm veidojas rindas. Pagaras, jo ta 2vu metru distance.... Bet arī bez visiem karantīnas pasākumiem lielveikalos pie kasēm ir rindas, kaut arī ne kilometriem garas. Jo no četrām, piecām kasēm noteikti darbosies tik divas, trīs. Ir iespaids, ka veikalos ir kasieru nekomplekts, jo kāda joka pēc tik daudz kasu vietu, ja visas nestrādā? Un maksimumstundās tas akūti jūtams. Maksimumstundas - es domāju tos brīžus, kad cilvēki pēc darba dodas uz veikaliem ko mājai iegādāties un tad piepērk pilnu iepirkuma grozu.
2. 2vu metru distance veikalos, kā jau izteicos kur iepriekš, ir vienkārši ķeksis obligatajā prasībā. Jo attālumi starp preču plauktiem ir tik "lieli", ka pircējiem reizēm nākas sašķiebties un sabakstīties, lai tiktu viens otram garām.
3. Atceros "kilometriem" garās rindas pie kino biļešu kasēm lai iepriekšpārdošanā iegādtos biļetes uz tā brīža kulta filmām. Filmas demonstrēšanas laikā kasē biļetes uz sitiena varēja arī nedabūt un tad biezi nācās pie kinoteātra ieejas "medīt" liekās biļetes, kuras bieži tika pārdotas ar uzcenojumu.
4. Vilcieni un starppilsētu autobusi kursēja biežāk un nekad netrūka pasažieru. Arī tagad, pie šī sabiedriskā transporta samazinājuma pasažieru netrūkst, reizē rodas bariņš, kas palielu ceļa gabalu stāv kājās, jo sēdvietas aizņemtas. Ja palielinātu reisu sarakstu, bet nedaudz samazinātu biļešu cenas, peļņa Latvijas Dzelzceļam īpaši nemainītos. Braucēji vienmēr būtu. Šis sabtransporta samazinājums, piemēram no Ludzas uz Rīgu un atpakaļ, braukšanu ir padarījis neērtāku, jo vilcienu un autobusu kustība šajā virzienā ir tik reta un neērta, ka die's pasarg. Un, rupji runājot, bez 29nieka transporta izdevumiem pie mums nenokļūt. Vai tiešām mūsu tauta ir tik bagāta, ka var šādu naudas summu iztērēt par papīrīti, kuru pēc brauciena beigām izmet ārā? Un kur te lojalitāte pret studentim, kuri no šī reģiona devušies uz Rīgu studēt un garākās brīvdienās dodas uz mājām un pēc brīvdienām atgriežas Rīgā turpināt mācūbas?
5. Vēl viena lieta - studiju maksa. Padomjlaikos augstākā izglītība bija par brūvu. Toties bija garantēta iespēja uz darba vietu piecu gadu garumā - bija norīkojums uz kādu konkrētu vietu, kurā strādāt un iegūt pieredzi papildus augstskolā iegūtajām zināšanām. Kas traucē tagad atgriezties pie šīs sistēmas? ss.com ir pilns ar vakantajam darba vietām, trūkst skolotāju un mediķu. Norīkojumu sistēma kaut daļēji atrisinātu šo problēmu.
Gribu redzēt Tavu ekonomisko pamatojumu šim "Ja palielinātu reisu sarakstu, bet nedaudz samazinātu biļešu cenas, peļņa Latvijas Dzelzceļam īpaši nemainītos". Tukši di*st nav malku cirst, pamato, lūdzu
AtbildētDzēstmjā, tiešām interesanti, cik cilvēku no Ludzas sāktu braukt vairāk uz Rīgu vai nez kurieni, ja biļete par eiru lētāka kļūtu (jo tas ir vienīgais veids, kā panākt Tava finanšu brīnuma piepildīšanos)
AtbildētDzēstJau tagad daudzi uz/no Ludzas braukā gan uz rīgu, gan citām vietām maršrutā. Braucot ar vienīgo vakara vilcienu uz Ludzu kurā cilvēki sakāpj no jebkuras vietas maršrutā - Ludzā "izbirst" krietni vien daudz cilvēku. Arī braucot uz Rīgu ar vienīgo pēcpusdienas vilcienu ap četriem perons ir gana pilnss. Es nerunāju par karantīnas stingro laiku, kad braucēju tiešām ir maz. Un vagonu skaits, kas reiz bija 4 virzienā Rīga Zilupe (un atpakaļ) tagad ir astoņi. Sakabināti divi sastāvi. Un posmā līdz Rēzeknei (kas ir divas pieturas līdz Ludzai) vilcienā sakāpj pietiekami daudz braucēju. Reizēm vilciens lidz Rīgai nonāk piebāzts, ir kājās stāvētāji.
AtbildētDzēstTie ir tikai Tavi novērojumi, bet kur ir ekonomiskais pamatojums? Kaut vai teorētiskā līmenī, bet aprēķiniem?
AtbildētDzēstDiemžēl nezinu, kur meklēt ekonomiskos rādītājus.
AtbildētDzēst