Pamodos un darbojos ar duālām jūtām. No vienas puses diena kā diena - darbojos ierastās lietās ka katru dienu, no otras puses - pamosties un saprast, ka esi kļuvusi par gadu vecāka un jaunāka nepaliec. Un dienas, mēneši paskrien daudz ātrāk, nekā jaunībā, bērnībā. It kā jau dienas pagaras, daudz ko vari paspēt izdarīt, jo ceļos diezgan agri un miegs nevienā acī, pa dienu drusku pasnauduļo un rosies tālak. Bet tomēr laikam ir tendence paskriet ātrāk, nekā gribētos.
Nezinu, vai šodien no Rīgas atbrauks tie cilvēki, kurus gribētos redzēt šajā dienā. Viņai domā. Pārdomu iemesls - nauda un garās stundas ceļā. Par viņu iespējām uzzināšu dienas laikā.
Paldies tiem, kas mani šorīt jau paspējuši apsveikt draugiem.lv un Feisbukā. Bija patīkami atvērt internetvietni un ieraudzīt šos apsveikumus.
Maigi sakot, nedaudz dusmojos uz valdību par regulārajiem pensijas vecuma noteikšanu vecuma augošā secībā. Padomju laikos manā vecumā es jau pāris gadu sēdētu mājās ar pelnītu izdienas pensiju un vīrieši normāli dotos pensijā sešdesmit gadu vecumā. Tagad nekā - tas pensionēšanās vecums abiem dzimumiem ir vienāds cipars vecumā kadu brīsniņu virs sešdesmit. Tieši šai vecuma drupai - 50+ - ir visgrūtāk atrast darbu, kas būtu piemērots.
Man gan grēks sūdzēties - es tomēr ik pa brīdim atrodu kādu darāmdarbiņu. Tiesa, ilgi nenoturos. Pēc divien, trim mēnešiem aizeju, jo saprotu, ka netieku galā. Bet tomēr. Un tad meklēju ko jaunu, kur iemēģināt spēkus. Pedējos gados tā nu ir sanāciss, ka mainu darbus kā cimdus. Bet - tāda bu ir dzīve un manas iespējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru