Kokteilis

1. Ludza sāk krist uz nerviem. Par spīti 8 tūkstošiem iedzīvotāju daudzi viens otru pazīst pat dzīvojot dažādos pilsētas nostūros. Jau tagad mani uz ielas sveicina cilvēki, kurus vāji atceros no savām pastaigām pa pilsētu un braucienos sabiedriskajā transportā no/uz Ludzu. Negribu būt pilsētā zināma persona, pietiek ar to stūri, kurā dzīvoju.

2. Tik tagad sajutu, cik viesi var būt nogurdinoši. Trijas nedēļās trīs viesi katrs savu nedēļu. Tiesa, Ilmāru biti uzaicināju pati uz Saulgriežiem. Viņš arī atbrauca ar rīta vilcienu saulgriežu dienā un ar vakara vilcienu nākamajā dienā aizbrauca mājās. Nākošajā nedēļā uz divām dienām atbrauca dēla draugs, kurš arī tapa uzaicināts no dēla puses. Šonedēļ no pirmdienas līdz šodienas pusdienas laikam pie mums bija dēla tēvs. Ir tāda sajūta, ka pēc koronas vīrusa pandēmijas visi ar lielu joni gatavi kurp braukt un tusēties. Vai arī palieku par vecu. 

3. Padomju laikos, kad augstākā izglītība bija pilnīgi par brīvu, katram studentam bija garantēta darba vieta piecu gadu garumā pec studiju beigšanas. Tad vismaz nebija jāuztraucas, kur likties ar savu augstskolas beigšanas dokumentu un visās iespējamās vieas jāmeklē darbs. Dzirdēju, ka kaut kas līdzīgs 90jos gados bija Liepājas pedagoģiskajā augstskolā (nezinu, kā ir tagad). Tiem, kas ņēma studiju kredītu, bija jānostrādā skolā piecus gadus, lai kredīts dzēstos automatiski. Tiesa, darbavieta skolā bija jāatrod pašiem. 

Tagad ss.com un citi darba piedāvājumu saiti ir pilni ar visāda veida vakancēm. Vai būtu grūti augstskolu un tehnikumu audzēkņus, kuri mācas budžeta vietās, pēc mācību beigam norīkot vakantajās darba vietās? Atrisinātos daudzi jautājumi. Un līgums starp mācību iestādi un potenciālo audzēkņa darba vietu būtu tikai plusos visiem.

4. Latvija ar saviem pandēmijas iegrožošanas mēriem tomer ir stabila un pateicīga. Sociālajos tīklos esošie dati uzrāda, ka no tā kroņa vīrusa miruši daudz mazāk cilvēku, kā no citām slimībām un negadījumiem. Kaut gab no sākuma bija jūtama stipra opozīcija pandēmijas iegrožošanai un apkatošanai.

5. Pamazām, šīs ziemas sezonas laikā - no septembra līdz šim brīdim - apjausu, cik mana invaliditāte ir izdevīga. Man ir otrā grupa, ka ļauj pa visu Latviju braukāt par brīvu, par brīvu vai mazām iemaksam apmeklet muzejus, izstādes. Saprotu, ka mani te daži nosodīs par nodokļu maksātāju iemaksu izmantošanu. Es tomēr cenšos atrast īslaicīgus darbus (kas tomēr reizēm izdodas) un maksāt kaut drusku nodokļus iespēju robežās. Nu pavisam un galīgi bezkaunīga tomēr neesmu. Tikai jaņem vērā tas fakts. ka pirmspensijas vecuma kundzītei ar invaliditates grupu atrast puslīdz pieņemamu un paveicamu darbu ir pagrūti. Pārsvarā jau meklē būtnes, kurām kājas no ausīm aug un ir pieredze jomā (tik, diez, kur tā iegūta. ja pretemdente vairumā gadījumu ir tikko kā no skolas sola).