Man te relatīvi nesen viens "kekss" komentāros pārmeta to, ka dalos ar savām atmiņām par jaunību padomjlaikos. Laikam jau neapzinoties to, ka sausie, grāmatās un kur citur ierakstītie vēstures fakti ir tikai viens no skatījumiem un pagātnes notikumiem. Ir arī neformālais atmiņu vēstījums, kurš iziet no cilvēciskām atmiņām papildinot sausos vēstures faktus ar katra indivīda personisko vēsturi laika ritumā. Un šie abi skatījumi tikai un vienīgi papildina viens otru.
Man ir žēl tos manas paaudzes cilvēkus, kuriem vecāki nestāstīja savu pieaugšanas vēsturi, nestāstīja par tiem laikiem, kad paši bija jauni un pasaule bija savādāka. Šie manas paaudzes cilvēki šo "tradīciju" turpina saviem bērniem nestāstot savu pieaugšanas vēsturi. Žēl tāpēc, ka zināmā mērā paši ir nabagi garā un nolemj savus bērnus šai pat nabadzībai. Nauda jau nav īstenā bagātības mēraukla. Nav jau svarīgi, cik naudas kabatā, svarīgi ir tas, cik dvēselē un atmiņās bagāts esi. Protams, nauda ir nozīmīgs palīglīdzeklis dzīvei. Bet - bet nauda šodien ir daudz, rīt tās var nebūt. Nauda ir mainīgs lielums, nemainīgas ir atmiņas.
Tas tā, ievadam.
Man jaunībā nepatika iet uz tolaik ļoti populārām diskotēkām. Vienreiz aizgāju, lai saprastu, ka nav priekš manis. Ne jau tāpēc, ka biju zilzeķe ar apaļām brillītēm un neko nesapratu no modīgām tendencēm. Vienkārši patika (un arī tagad patīk) iet uz deju vakariem, kuros dejo, nevis stampājas un kratās (labi, ja mūzikas ritmā) vienā vietā. Reiz kopā ar tā brīža draugiem izdevās vienu izlaidumvakara "dejošanu" pārvērst par tiešām dejošanu. Proti, mēs seši cilvēki, kas kopā veidoja trīs pārus, Bulduru tehnikumā, kuru toreiz absolvēja viena mūsu paziņa, laikposmā kamēr svētku vaininieki pēc oficiālās daļas sabiedriskojas pie svētku galda, sporta zālē, kura bija atvēlēta dejām, brīsniņu noskatījāmies uz publiku, kura stampājas un kratās, kamēr ansamblis spēlēja valsi, polku, rokenrolu utml. Sapratām, ka stampāties varam arī mājās un tad nu sākām dejot valsi, lekt polku, izdejot rokenrolu kā nu mācējām. Ziniet, tauta "pavilkās", jo dejot taču ir interesantāk, nekā stampāties un kratīties. Vai ne?
Vēl. Padomjlaikos bija nerakstīta norma, ka bija iedalījums tam, ka tas, ko runāja mājās, ne vienmēr atbilda tam ko runāja ārpus mājas. Arī strādājot un sarunājoties ar darba kolēģiem visai brīvā formā, reizēm skatījāmies pār plecu. Skaidrības labad - nu bija taču stukači darba vietās. Vismaz divi. Vismaz manā toreizējā darba vietā noteikti. Vienu mēs zinājām, neslēpa. Par otru jau tolaik vēsture klusēja. Bet nu par laimi nevienam nesanāca skaidroties Stūra mājā.
Kad vēl kas dalīšanās vērts uzplaiksnīs atmiņā, padalīšos.
Bet nu stāstiet bērniem savu jaunību, laikus, kuros jums zāle bija nu ļoti zaļa un jūra līdz ceļiem. Stāstiet par vietām, lietām, notikumiem kas jums bija apkārt tolaik. Lai paši vērtē un salīdzina ar savu laiku, zaļo zāli un seklo jūru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru