Jau dažas dienas pagājušas, kā esmu atpakaļ Rīgā. Kaut kā jocīgi, bet atpakaļaklimatizēšanās kaut kā lēni notiek. Ķermenis vel iesprindzis un meklē kalnainu kustības trajektoriju. Glābj nedaudz tas, ka dzīvoju otrajā stāvā, arī pirmais stāvs pēc būtības ir beletāža. Ceļš uz lielveikalu arī ved augšup-lejup pa reiz bijušu kāpu.
Sen tā nav bijis, gadus septiņus. Kad pabiju larpā Lietuvā. Bet toreiz braucām uz dienām četrām. Kaut arī tur bija kalnaina lokācija.
Īsti nav skaidrs, kā klimatizēšanās notiek dēlam. Viņš jau šogad paspējis daudz pabraukāt un pabraukās vel, pirms gads būs noslēdzies.
Drusku jau minēju, ka Musaka salā drusku dīvaini likās, ka dažas būtnes klimta pa ielām visai nosacīti piesegtos peldkostīmos, pamanīju arī tādas dāmas, kurām kleitas vai garās bikses it kā bija uzvilktas, bet nu no tik plāna auduma, ka caurspīdēja apakšveļa. Dīvaini jau likās, bet varbūt esmu iepalikusi aizmugurē jaunākām tendencēm.
Nedaudz Musaka sala man radīja atsauces uz Ukrainu. Ukrainā biju nu ļoti sen - 1978.gada augustā caurbraucot. Draudzenes ģimene paņēma mani līdzi, kad draudzenes tēvs vēlējās atvaļinājuma laikā apciemot dienesta biedru no Moldāvijas. Daudz jau neko no Ukrainas neatceros, bet tuvāk uz dienvidiem bija brauciens pa ceļu apartā stepē. Zilumzilas debesis. Visapkārt līdz apvārsnim nobriedušas labības lauki, ceļa malā ik pa gabaliņam papeļu alejas, lauku malā, gandrīz ceļmalā šur tur viensēta - baltin balta mājiņa ar salmu jumtu. Sapņa vieta.
Pagaidām nezinu, ar ko man asociēsies šī gada ceļojums. Pagaidām viss ir svaigā atmiņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru