Nesen rakstīju pārdomas lasot informāciju par iespējamo skolotāju streiku. Gribu pie streika tēmas atgriezties un pateikt to, ko laikam jau iepriekš tā līdz galam varbūt nepateicu.
Vispirms kā papildinājums attiecībā uz skolotājiem kā profesiju.
Protams, skolotājiem, tāpat kā daudzviet citu profesiju pārstāvjiem, vajadzētu maksāt vairāk, nekā pašlaik tiek maksāts. Tomēr tam visam ir arī medaļas otra puse - maksātāja esošie līdzekļi. Šim aspektam plašāk pieskāros linkā minētajā tekstā.
Atbildīgās institūcijas atradīs iespējas stimulēt iespējamos veidos tos skolotājus, kuri tiešām ir no Dieva un spēj iemācīt, apmācīt skolēnus tā, lai tie "aizlidotu" un balstoties uz iegūtajām zināšanām ko sasniegtu dzīvē. Bet klausoties tos, kuri vaimanā par zemajām algām un gatavi prasīt un prasīt vēl, rodas jautājums - tie ir skolotāji vai štancētāji? Piedodiet, ka tik skarbi, bet kaut kā nesanāk savādāk. Skolotājs, ja viņš ir Skolotājs, mācīs un iemācīs pat vispēdīgāko slaistu. Skolās strādāt daudzi neiet, jo tur pret viņiem slikta attieksme no sabiedrības puses? Vispirms jāaug pašai sabiedrībai, jāiemāca mājās bērniem klausīt un uzklausīt skolotāju, jāpārtrauc patērētāja attieksme pret skolotājiem (un vispār pret jebkuru citu profesiju pārstāvjiem). Skolotājs mums neko nav parādā, viņš māca bērnam to, ko mēs nemākam iemācīt. Mēs esam parādā skolotājam par to, ko viņš māca mūsu bērnam. Bērns neko nespēj iemācīties, saņem sliktas atzīmes? Kāpēc uzreiz vainīgs skolotājs? Ja nu tam bērnam slinkums mācīties bet ir interese tikai un vienīgi spēlēt kaut tās pašas datorspēles? Pēc sevis zinu - pēc spējām varēju skolu pabeigt praktiski uz labi un teicami (nu, izņemot sportu un mūziku), bet pabeidzu ar stipri viduvējām sekmēm. Nebija interese mācīties, pietiekami likās tās viduvējās atzīmes. Ieguvu vidējo, tolaik obligāto, izglītību un tālāk? Bet ne man, ne maniem vecākiem pat prātā neienāca manās viduvējās sekmēs vainot skolotājus - es taču slaistījos un nemācījos. Un tai pat laikā manai viduvējai atzīmei ir laikam jau lielāks segums nekā dažam labam mūsdienu teicamniekam, kurš "iezubrī" mācību materiālu kā uzrāvienu labas atzīmes saņemšanai pat nesaprotot mācību materiāla būtību un to pat veiksmīgi aizmirst jau neilgi pēc atzīmes saņemšanas.
Manā skolā bija normāla sistēma, ka tie, kuri gribēja kaut to "kroņa" trijnieku (5 ballu sistēmā) liecībā saņemt, vismaz pārlasīja ceturkšņa laikā mācīto materiālu un paši skraidīja skolotājam pakaļ lai varētu atbildot uz viņa jautājumiem kādi uzlabot savu sekmju rādītāju. Vajadzīgs jau bija mums pašiem, ne skolotājam. Tas tā, atkāpei.
Vēl kas, normāls skolotājs par viduvēju atbildi "grūtgalvim" ieliks labāku atzīmi nekā spējīgam skolēnam. Jo "grūtgalvis" būs mācījies, lai spēju robežās paustu savas zināšanas par tēmu, tajā pat laikā spējīgais skolēns nebūs pūlējies atbildei tēmā un sekli atbildējis.
Tagad drusku par mediķiem.
Atkal klīst runas par mediķu streiku un jautājumu par algām.
Nē, es nesaku, ka mediķiem pie viņu darbatbildības būtu jāstrādā par grašiem. Bet cik ētiski ir cilvēkam, kurš devis zvērestu glābt cilvēku reālās dzīves, atteikties veikt jebkādu medicīnisku manipulāciju tikai tāpēc, ka viņam par to neadekvāti maksā? Jautājums ir problēmas otra puse, noklusētā puse. Pie viena te atkal sanāk atgriešanās pie "kopmaciņa" - valsts kases - satura un neatliekamajām vajadzībām visās valsti veidojošajās sfērās.
Nedaudz izplūdu, vietām laikam saraustīti sanācis. Ceru, ka tikšu saprasta. Katram jautājumam taču ir vairākas apskatāmās puses. Es tikai aicinu izskatīt jautājumu kompleksi, ne vienpusēji. Tikai no kompleksas izpratnes radīsies kaut kas progresīvāks. Manuprat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru