Drusku īsos vārdos par to, kas varētu būt interesanti.
1. Man Krievijas karaspēka uzvedība Ukrainā atsauca atmiņā pagājušā gadsimta laikam 70-jos gados iznākušo Volkova bērnu grāmatu "Ugunīgais marānu dievs". No grāmatu sērijas par Burvju zemi, Smaragda pilsētu u.tml. Autors kā ūdenī skatījies nākotni vērojot. Iesaku pameklēt. Ja bibliotēkās nav atrodama, varbūt kādam mājās no bērnības aizķēries. Nu tiem, kuriem auru gadi iekrita padomijas gados, vajadzētu būt vismaz teorētiski.
2. Orki pauduši lūgumu, lai Krievijas karaspēku nesauc par orkiem.
3. Ir teiciens "no dziesmas vārdus neizmetīsi". Par to, kādi nu ir tādi ir. Ne tikai dziesmas vārdi, bet arī notikumi. Man zināms vismaz viens precendents, kad no reālas dziesmas izmeta reālus vārdus un visi atvieglojumā nopūtās. Kaut kur pērnā gadsimta 70-jos gados to izdarīja. No PSRS himnas izmeta vārdus, atstāja tikai mūziku. Neatceros, vai man sākumskolas klasēs bija vai nebija tās himnas vārdi jāmācās, bet noteikti atceros to, ka visādos oficiālos pasākumos, kuros skanēja vismaz divas himnas - PSRS un vēl kādas valsts - citvalstu himnām bija vārdi un mūzika, PSRS himnai tikai mūzika.
4. Pagājušajā ierakstā nedaudz uzrakstīju to, ko cauri gadiem atceros no Ukrainas apmeklējuma. Ir vēl viena skaista atmiņa no tā paša brauciena.
Toreiz, atpakaļceļā, tika nolemts trīs dienas veltīt Kijevas apskatei. Ar nakšņošanu pilsētas pievārtē, vecāki teltī, mēs abas mašīnā. No pašas pilsētas atceros vien to, ka bija plakāti, kuri reklamēja kaut kādu (neatceros, kādu) Rīgas kinostudijas filmu. Toties atceros pasakainās naktis Kijevas pievārtē:
Piķa melnas debesis ar spoža mēness un spožu zvaigžņu brošām. Uz zemi krītoša dzidra tumsa, izteikts melnums no koku ēnām un izteikta gaisma no mēness un zvaigžņu gaismas. Bez krēslainās parejas no tumsas uz gaismu. Tikai tumša strēle un gaiša strēle. Un neviena vēja pūsmiņa. Tikai dzidrs klusums dzidrā naktī.
Latvijā tādu nakti nav izdevies sastapt.
Droši vien esmu vienīgais lasītājs, kurš zina 1. punktā minēto grāmatu :D Labi pamanīta līdzība.
AtbildētDzēstMan šķiet, ka Volkovs uztaisīja plaģiātu (tulkojumu?) ar pirmo grāmatu par Smaragda pilsētas burvi, un tālāk jau uzrakstīja pats savus turpinājumus.
Jā, pirmā bija plaģiāts no Oza zemes burvja. Es laikam esmu optimiste, bet ceru, ka šī bērnu grāmatu sērija tomēr saglabājusies kādās privātās bibliotēkās. Bērnu grāmatas, bet ar izteiktu mājienu pieaugušajiem padomāt.
AtbildētDzēstP.S, Un liekas, ka kopš 1944. gada nekas īpaši nav mainījies kaimiņzemes pasaules uztverē. Man bērnībā vecākā paaudze iesmaidīja par to, ka relatīvi nesen uz Latviju atbraukušās oficieru madāmas uz operu devās naktskreklos vai kombinē (tiem, kuri nezina - sieviešu apakšveļas gabals, valkājams zem kleitas virs krūštura, apakšbiksītēm) domājot, ka šie apģērba gabali ir izejamās kārtas kleitas.
AtbildētDzēst