piektdiena, 2023. gada 14. jūlijs

Laikam jau ir nepieciešamība izvāvuļoties

Noteikti zinu, ka turpmāk minētās tēmas esmu dažādos rakursos skatījusi. Laikam jau ik pa mirklim atrodas kas vēl sakāms reiz izrunātās tēmās. Nesākšu taisnoties. (Ja kas, paldies tam/tiem, kuri atrod laiku iekomentēt "Tu atkārtojies un tev ir novecojusi infa, tagad ir tā...". Garlaicīgi un nekā ir tad, ja kāds ienāk ar "Man nepatīk", "Tu esi putiniste" bez pavadošā "Es tā domāju, jo...". Nu, saukļi un tikai. Saukļus jau jaunībā "atēdos").

Tad turpinu.

1. Reliģiju jau tiešām apvāvuļoju laiciņu iepriekš. Piemetināt gribu ar vienu frāzi, kuru relatīvi nesen izlasīju feisbukā. "Reliģiju ir daudz, bet ticība - viena". Ir vērts aizdomāties. Vismaz no mana metrs ar kepku: reliģija ir rituālu kopums, caur kuriem vēršamies pie pielūgsmes objekta; ticība - tas jau ir dvēseles stāvoklis. Un ticīgajam jau nav no svara rituāls, ir svarīgs pats vēršanās mirklis.

2. Par armiju kā tādu arī jau esmu izvāvuļojos. Diemžēl nekas jau nemainīsies tik ilgi, kamēr tas austrumu kaimiņš "būs dzīvs". Principā jau visa saprātīgā pasaule pamazām atsakās no tiešas militāras darbības. Vai izmanto armiju "nelielās devās" un zināmā mērā lokālos pasākumos. Jā, ieroči, to izmantošana un viss kas tamlīdzīgs attīstās. Bet viss jau ir attīstības procesā.

Armijas izmantošana? Vairumā gadījumu efektīvāk ir ko sarunāt. Nav jau svarīgi - piecās minūtēs vai piecās stundās. Tā, vispārīgi sakot. Un, laikam tiešām atkārtojos, bet ar "dūrēm" kaimiņam virsū ar visai nosacītu vīģes lapu piesedzot patieso iemeslu jau, manuprāt, iet tāds, kurš ne visai ar galvu draudzējas: slinks vai ne pārāk prasmīgs sarunāt. Nu, kaut kā tā.

3. Nezinu, īsti neatceros, vai šo esmu cilājusi. Ja esmu, atgādiniet lūdzu. 

Es par cietumiem un cietumniekiem. Visai vienkāršoti raugoties. Zaglis, slepkavnieks, mahinators un tamlīdzīgs nejaucenis izdarot savu pārkāpumu pārkāpj līdzcilvēku tiesības, zināmā mērā dzīvo uz sabiedrības rēķina. Top noķerts, tiesāts un notiesāts un kādu nebūt termiņu pasēdēt cietumā. Un tur viņš atkal dzīvojas uz sabiedrības rēķina - cietumniekus jau uztur no nodokļu maksātāju naudiņām. Un nu neticu, ka tas nejaucenis, iznācis no cietuma, neatsāks savu darbošanos dzīvei uz citu rēķina.

Mēģināju par šo tēmu radīt diskusiju feisbukā. Viena kundze komentārā ierakstam mēģināja salīdzināt cietumus ar bērnunamiem, visāda veida pansionātiem un tamlīdzīgām iestādēm. Bet te nu salīdzinājums nevietā. 10 gadīgam bērnam, piemēram, kurš objektīvu iemeslu dēļ palicis pavisam viens uz pasaules, kaut kur ir jādzīvo un jāattīstās; pensionāriem, piemēram, no pensijas "uz rokas" paliek kādi 10% no pensijas, pārējā naudiņa ir kāda nebūt līdzmaksājama par uzturēšanos pansionātā; cilvēki, kuri kaut kādas smagas kaites dēļ lielāko mūža daļu pa slimnīcām vai pansionātiem labākajā gadījumā "mētājas", ne jau no vieglas dzīves tur nokļūst...

Ne bērnunamu bērni, ne pansionātos dzīvojošie pensionāri un dažādi mūža slimnieki ne ar ko nav noziegušies pret sabiedrību. Viņiem dzīve iekārtojusies tā, ka jādzīvo kopmājā, nevis individuālā mājā.

Cik nu, manuprāt, cietumniekus vajadzētu bez algas nodarbināt kaut ceļu būvniecībā, visāda veida celtniecībā vai kur citur būtiskos objektos. Pie tā, ka viņus baro, apģērbj, nodrošina ar "jumtu virs galvas". Un apmaksā komunālos maksājumus viņu tā brīža dzīves vietā. Protams, izmantojot cietumnieku darbu darba devējam tomēr jāievēro visus darba drošības noteikumus un tamlīdzīgas lietas.

Uztraukties par cietumnieku cilvēktiesībām? Pa manam, kāpēc? Vai tie keksi savus nedarbu darot uztraucās par to, ka pārkāpj kādas cilvēktiesības? 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru