Laikam nevaru rimties. Vēstures un savu jaunības laiku vēstījumā.
Nu nebija tā, ka padomju laikos mēs klīdām pa ielām un citām vietām ar drūmām sejām no cikla "Nejaukā Padomju Savienība mūs apspiež un neļauj dzīvot". Mēs vienkārši bijām apguvuši prasmi nodalīt obligāto ideoloģisko nodevu laikam no savas dzīves reālijām. Nedaudz šai tēmai pieskāros 2018.gada 18.marta ierakstā. Mēs vienkārši zinājām, ko un kur var runāt.
Un nav tā, ka pie mums viss bija drūmi bezcerīgs un nekas no Rietumiem līdz mums ienāca. Cik un kādās devās, pa kādiem ceļiem ienāca - jau nākošais jautājums.
Manu vecāku paaudze zināja Bītlus, mana paaudze jau zināja ne tikai viņus, bet arī daudzus citus. Es, mani vienaudži, paaudzes plus mīnus bijām "pārejas ceļš" no hipijiem uz pankiem. Tieši par pēdējiem ir Podnieka filma Vai viegli būt jaunam.
Bija arī tusiņi, bija arī narkotikas... Un tusējās un reizēm narkojās ne jau tikai turīgo vecāku bērni. Tik tie tusiņi un narkošanās bija savādāka, nekā šais laikos. Savādāki tajā ziņā, ka mums nevajadzēja cisternām alkohola un tonnām narkotiku, lai "dullības strādātu". Tusiņa izklaides ģenerējam tāpat. Un nebūt ne vienmēr tās superstīvās, superpareizās. "Ziepes" reizēm "savārījās" tādas, ka... Nu, par tādām arī šais laikos mammas un tēta brāzieni un "galvas mazgāšana" būtu vēl maigs iznākums.
Vispār, kaut pa apvedceļiem spējām, bet tika turēta roka uz ārpasaules pulsa. Un neviens laikposms nav vērtējams tikai un vienīgi vienās, noteiktās krāsās. jebkurš laiks ir pilns visādu krāsu.
Ko es ar šo penteri gribu pateikt?
No saviem vecākiem, viņu radiem, draugiem, paziņām, vecvecākiem dzirdējām stāstus par tiem laikiem, kad viņiem "jūra bija līdz ceļiem un zāle zaļāka"; par laiku Latvijā pirms Otrā pasaules kara, par pēckara gadiem. Un šie stāsti ne vienmēr saskanēja ar skolā mācītajiem stāstiem un visaptverošajiem lozungiem. Mācījāmies vērtēt, secināt, domāt...
Tagad - vai tad tas, ko šolaiku bērniem māca skolā par mūsu jaunības gadu vēsturi, vienmēr saskan ar to, kas un kā bija tajā, ko mēs izdzīvojām? Kaut kur jau iepriekš laikam izteicos, ka mani šolaiku skolu beigušie gudreļi labāk par mani zina to, kā jutos un ko pārdzīvoju tajos laikos, kad viņi pat vēl "projektā nebija".
Dzīve bija mikslis no visa kā. Baltā, melnā, pelēkā un citam krāsām. Un nav ko pārmest, ka "ir slikti, ka piemērojāties". Visos laikos un vienmēr notiek piemērošanās. Katrā laikā, katrā dzīves posmā notiek piemērošanās, jo mainās "spēles noteikumi". Vienkārši reizēm ir jāatrod kāds balanss. Saglabāt sevi esošajos "spēles noteikumos" ne vienmēr ir vienkārši.
Pārkrievošana? Arī 19.gadsimtā Latvijā norisinājās uzstājīga mēģināšana pārkrievot. Bet, ziniet, radās Dziesmusvētki, Jaunlatvieši... 1917.gada pirmā brīvvalsts. Padomju laiku pārkrievošana? Bet mēs esam te un tagad, ar savu valsti. Un savu latvietību.
Nu, kaut kā tā. Emocionāli varbūt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru