Nogalināt?

Un gan jau ka atkal būšu neērta. Runāšu par to, kā šo vārdu uztveru. Par pašu nogalināšanas procesu, nevis par to, kāpēc radusies situācija, kurā ir radusies neizbēgamās nogalināšanas nepieciešamība.

Vispirms tezaurs.lv šo vārdu man izskaidroja. Vēl piemeklējās aforismi par šī vārda tēmu. Vikipēdija izdala slepkavību atsevišķā kategorijā.

Nē, nerunāšu par Vikipēdijas atsevišķajā kategorijā izdalīto. Runāšu par nogalināšanu kā tādu, nevis par daudzajām variācijām par nogalināšanas motivāciju. No motivāciju dažādības jau nemainās nogalināšanas fakts kā tāds.

Un arvien biežāk aizdomājos par to, kas būs pēc Krievijas - Ukrainas kara beigām. Ne jau par to, ka karadarbība beigusies ar kādas puses uzvaru un abām valstīm jāpārkārtojas nekara apstākļiem un nekara ekonomikai. Par to, kā karadarbība noteikti izmaina karadarbībā iesaistītos cilvēkus. 

Pēc karadarbības mājās atgriežas cilvēki ar salauztām dvēselēm. Nav svarīgi, kādā "agregātstāvoklī" viņi atgriežas - dzīvi, miruši vai dzīvi un sakropļoti fiziski. Dvēsele salūzusi visiem. 

Esmu daudz nostāstu dzirdējusi no Otrā pasaules kara izdzīvojušajiem. Tādus kā rūgtus piesitienus. Jo bija grūtas iekšējas cīnās ar sevi par to, ka "es nogalināju". It īpaši, kad tuvplānā redzēts sabrūkam paša nogalinātais ienaidnieks. Tā neatrisināmā dilemma, kura saucas "Tas tur, pirms satika mani, bija jau kādus nogalinājis. Tagad es nogalināju viņu. Un ar ko tad es esmu labāks par to, kuru nogalināju? Es taču arī nogalināju.".

Zinu pēc rūgtiem piesitieniem paar Otrā pasaules kara pēcgaršu tiem, kuri pēc kara beigām atgriezās mājās. Redzēju savas paaudzes puišu pēcgaršu atgriežoties no Afganistānas. Pēcgarša būs (un laikam jau ir) tiem, kuri pārnāks no pašreizējā kara. Un šoreiz nav runa par nogalināšanas darbības motivāciju. Šajā gadījumā motivējošs izteikums ir tikai un vienīgi attaisnošanās. Diemžēl. Šī pēcgarša ir dilemma, no tās pagaidām nekādi nav iespējams izvairīties. Kamēr pastāv Mordora ar savu vēl neiznīcināto ļaunumu.

Un karš ir Baiss ļaunums, kurš iznīcina ne tikai fiziski bet arī morāli. Un ir vienalga, kā pusē darbojas karavīrs, viņš ir kļuvis par iznīcināšanas, nogalināšanas mašīnu ar salauztu dvēseli. 

Karavīram pēc kara visu atlikušo mūžu jāsadzīvo ar "Es nogalināju! Manas rokas ir asinīs!". Un šai sajūtai nelīdz pat plāksteris 'Es aizstāvēju savas mājas". Un psihologa sarunas var tikai un vienīgi iemācīt šo sajūtu noturēt plauktiņa tumšākajā stūrī, ne iznīcināt. Nē, es nerunāju par kādiem patoloģiskiem gadījumiem. Es runāju par normālformām, par vidējo aritmētisko.

Kad beigsies reālā karadarbība tepat, relatīvi netālu, sāksies vēl baisāks laiks. Karotājiem nekas vairs nebūs kā agrāk. Būs jāatjauno karā sagrautais ne tikai fiziski. Nestādos priekšā, kā viņi tiks galā ar kara sekām sevī.

Nu ir disonanse, dilemma ar to nogalināšanas faktu. Nu diemžēl ir tās situācijas, kurās "Vai nu es nogalināšu to slepkavnieku, kuram aiz muguras līķu kaudzes, vai arī viņš nogalinās manu sievu un bērnus". Še, protams, izvēle ir par labu sievas un bērnu dzīvošanai. It kā jau pareizi. Tik - rungas otrs gals: tik kā pēcāk visiem tikt galā ar "Es viņu dēļ nogalināju", "Viņš mūsu dēļ nogalināja". Motivācija jau pareiza, bet...

Dilemma. Pašreizējo norišu situācijā neizbēgama.

Ceru, ka nebija pārāk juceklīgi. Ceru, ka puslīdz saprotami domu izteicu...