Zinu, zinu, ka varbūt zināmā mērā atkārtošos. Nesodiet bargi, var jau būt, ka kaut ko neesmu pateikusi līdz galam. Un atkal laikam pa punktiem rakstīt būs ērtāk. Nedaudz pagari laikam sanāk šoreiz. Būšu tik pateicīga, ja izturēsit līdz galam to lasīšanu.
1. Cik nu no mana metrs ar kepku, cilvēki reizēm ir jocīgi. It sevišķi reizēm tie, kuri mana gadagājuma plus mīnus dažus gadus vai tādi, kuri pietuvojas 40. Dzīvo ar devīzi "Man jau ir (te ieliekams tas cipariņš cik nu kuram saskrējis)! Man vairs neklājas (doties vairākdienu pārgājienā ar teltīm, pavizināties karuselī prieka pēc, jautri pašļakstīties peldlaukumā ar draudzeni... nu, kaut ko no šī cikla, no cikla vienkārši priekam, relaksam, labsajūtai)". Mīļie! Neklajas sauļoties Brīvības ielas pašā braucamās daļas viducī. Kaut vai tāpēc, tas nu ļoti traucēs satiksmi un var beigties ar CSN. Viss pārējais? Pases izdotais it kā vecuma gadskaitlis tikai norāda uz kārtējo iemeslu ko pasvinēt kaut ar kilogramu saldējuma, pie viena parādot to, ka jums tās dzīves pieredzes un dažādu piedzīvojumu ir drusku vairāk, nekā kaimiņa pusaugu Jancim. Ar gadiem slimības piezogas un uzklūp? Nu, sakrājas tās ligas ar gadiem, bet ar tām kaut nedaudz var tikt galā no cikla "Pagaidiet mazdrusciņ plauktiņā, man vēl pie kaimiņienes uz tēju jāaiziet - viņai meita no tālām zemēm atbraukusi, ceļojuma stāstus un gardumus atvedusi, jāpaklausās un jāpagaršo arī man.. (mazbērnam zeķes jāpabeidz adīt, uz tirgu ar andeltantēm paklačoties jāaiziet, saulriets jūrā jāredz... nu, vispār daudz kas še var atrasties darāms)". Vispār, daudz ko var izdomāt darāmu tā vietā, lai kaktā sēdētu un īdētu. Tās slimības jau nekur nepazudīs, tik pierausies, mazāk traucēs; tik lielā nopietnībā ieskanēsies - nu, tādā nopietnībā, ka ātrā palīdzība jāpasauc palīgā ar nejaukajām tikt galā. Bet tas tāds uz mirkli, pēc atkal var atrast viskautko darāmu...
2. Šis punkts drusku saistībā ar pašas pieredzi. Ar "skārdenību", ja tā to var nosaukt. Tie, kuri mani lasa jau gadiem ilgi, būs pamanījuši, ka man bija diezgan akūts "skārdeniskais" periods. Periods, no kura laikam tomēr izdevies tikt vaļā. Un - var jau būt, ka kādam šajā punktā rakstītais liksies noderīgs.
Un - par spīti tam, ka bija tas periods, tomēr biju spējīga sasparoties uz visādām citādām aktivitātēm, kuras pamatā bija "neskārdeniskas", skārdenes tajos aktivitāšu pasākumos bija "fona mūzika".
Un te atkal visa vāvuļošana kādā mērā saistās ar visādām kaitēm. Nu, katram cilvēkam krājot nodzīvotās dienas sanāk netīšām piekrāt varbūt arī kādu kaiti. Un tās kaites mīl būt aktīvas alko iespaidā. Nesaku, ka kaišu aktivitātei nav arī citu iemeslu. Bet šis nu tiešām ir viens no kaites virzītājspēkiem. Kaut kā uz sevis pamanīju - jo ilgāka atstarpe starp tām "skārdenēm", jo retāk tās kaites "pieklauvē", jo vieglāk man aktivizēties uz visu ko citu. Pasākumi, veikalu būšanas, rosība sadzīves darbībās... Vispār uz jebko darāmu, kustībām. Kaites nekur nav pazudušas, vienkārši "sēž kaktiņā un gaida labākus laikus". "Skārdene" stāv veikala plauktā, jo man rīt, parit, aizparīt negribas slikti justies, man negribas pazaudēt laiku "skārdeņu" iedarbības laikā. Ir izvēle - "skārdeņlaiks" vai izstādes, grāmatas lasīšanas, kā cita laiks. Bija vienkāršs jautājums: Kas man nepieciešams vairāk - tā alkoskārdene vai (un te nu var pēc ieskatiem tos iemeslus uzskaitīt).Vai man nu ļoti gribas izdzert to "skārdeni" un pēc tam cik tur laiku žēli īdēt tāpēc, ka kaut kā ne pārāk labu jūtos?"
Un ir kāda nebūt sapratne iestājusies - katram pašam iekšā ir vēlme dzert un vēlme nedzert. Publiski paustais iemesls, "es nodzeros tāpēc, ka..." ir tikai vīģes lapas piesegums slinkumam dzīvot un rosīties. Neviens ar varu to alko mutē nelej. Alko ir peldēšana pa slinkuma straumi. Bet, lai "nokāptu no korķīša", ar kaimiņa patiku/nepatiku nepietiks. Kamēr nebūs vēlme pašam ar to tikt galā, pat neviena medicīniska manipulācija nepalīdzēs.
Pie viena - nu nesanāca man tā, kā elektrības slēdzi nospiežot to visu apturēt. Vienkārši, pamazām pagarināju tos "sausuma periodus", pie viena ieklausījos savā organismā. T.i. pamanīju, ka viņam pamazām izveidojās pretreakcija tādā līmenī, ka nu jau droši zinu: cik ilgu laiku esmu ar mieru pazaudēt pat ļoti maigās paģiriņās izvēloties ko un cik iedzert. Un, vismaz pēdējā laikā, nu nav man tā laika paģiru sindroma auklēšanai.
Katrā gadījumā - pati pieņēmu lēmumu un nonācu līdz kaut kādam rezultātam. Nekādi uzspiedieni no malas nedeva rezultātus, kamēr pati netiku pieņēmusi lēmumu.
Tik kautrs ieteikums tiem, kuru radu, draugu, paziņu vai citā lokā ir kāds, kurš aizraujas ar "iekšķīgo peldēšanu": nu nemēģiniet viņu ar lūgšanām, šantāžām no cikla "Ja nebeigsi dzert, aiziešu" vai ko no šī cikla. Nenosodiet sevi ar veltīgiem pūliņiem. Nu nekas no šī cikla neiedarbosies. Pat ne piespiedu tā dēvētā ārstēšana. Tam "peldētājam" pašam jāpieņem lēmums, jebkura viņa paša motivācija būs reāli pamatota. Ja spēs, tiks galā ar saviem spēkiem, bet ja vajadzēs, lūgs kādu atbalstu. Medicīniska rakstura manipulācijas ir tikai piepalīgs tam, kurš grib no tās ķezas tikt prom.
3. Te nu izteiktais laikam nosacīti sasauksies ar pirmo punktu. Runa būs par tādu ķermeņa īpatnību, kuru diezgan skarbi sauc par resnumu. It kā šim jautājumam pieskāros iepriekš. 2016.gadā un 2021.gadā. Var jau būt, ka vēl kaut kur. Un var jau būt, ka kaut ko ne līdz galam esmu izteikusi.
Principā, no tiem apaļiem, kurus mēs bieži vien sastopam kaut kur pa ceļam, kaut kur kādās radu, draugu, paziņu kompānijās, tikai neliela daļa ir tādu, kuriem tās ķermeņa formas ir Dabas dotas vai izveidojušās kādas objektivitātes rezultātā. Pārējais vairums - acīmredzams slinkums. Jo ir slinkums pat visniecīgākajai aktivitātei (kaut no rītiem gultu saklāt, istabā sakārtot "kaujaslauku Zeme"), toties ir luste ēst 294 stundas diennaktī, skatīties TV filmas vai to pašu caur datora ekrānu.
Pirmā grupa ir aktīva, kur darbojas, ar kaut ko visu laiku nodarbojas, ir kustībā. Viņiem izdodas ja ne "nomest" kādus kilogramus, tad vismaz noturēties kādās svara robežās "nepieaudzējot aizsargslāni uz pakaļas".
Jo, mīlīši, laikam atkārtošos un izteikšu vecu patiesību. Uzņemtās kalorijas ir zināms enerģijas uzkrājums, kurš tiek "sadedzināts" fiziskas aktivitātes laikā. Kaut kā tā.
Bet tie, kuriem vajag pārvietojoties katrai ķermeņa daļai savu kravas mašīnu vai n sēdvietas sabiedriskajā transportā? Nu, tādiem, autobusā kaut vai redzot, gribas pateikt: "Kāp ārā un ej kājām!". Nē, ne tāpēc, ka uz apaļiem skatos kaut kā ar nicības pieskaņu. Vienkārši, staigāšana kaut nedaudz un pamazām "sadedzinās" kādu daudzumu uzkrājušos kaloriju, samazinās nevēlamo tauku daudzumu. Cilvēka kļūs "mazāk" un viņam pašam kļūs vieglāk. Zināmā mērā no pašas pieredzes saku. Bija viens mirklis, kad to karantīnu u.c. mazkustīgumu veicinošu faktoru iespaidā neilgā laikā pieņēmos svarā tā, ka "Glābiet! Spogulī atspulgs pa visu ekrānu!". Pat zeķes uzvilkt kājās bija vesela epopeja. Bet centos sevi piespiest, un it sevišķi pēc ceļojuma uz Atēnām, kustēties ne tikai mājas ietvaros, bet arī kur citur ar dažādiem iemesliem. Pat kaimiņi, kuri mani redz katru dienu, pat vairākas reizes dienā, saka, ka esmu krietni tievāka palikusi. Un pie šī - ēšanas paradumus nekādi neesmu mainījusi. Visu mūžu esmu bijusi ņerga ēšanā. Ņergājos visu laiku neatkarīgi no svara. Vienkārši - pat tas nelielais apēstais uzkrājas gurnos, ja ir slikti kustīgs dzīves ritms.
Un, diezgan lielā mērā, man gribas uzrūkt pāāāāārmērīgo apaļu ģimenes locekļiem. Mammām, tētiem, tuvākajam rad, draugu, paziņu lokam. Nu nevajag līdzdarboties cilvēka slinkumā. Šerpi skan, bet tā nu ir. Ja mammīte 284 stundas dienā stāvēs pie plīts īsās pauzēs uz pārtika veikalu aulekšojot pēc pārtikas uzkrājumiem tik tāpēc, ka bērnelis tup krēslā/gultā/ kādā citā vietā "degunu iebāzis" televizorā/datorā un nepārtraukti grib ēst. Un pie viena slinko sevi apkopt. Un tas ir vēl viens pienākums kopā ar to "keksu" dzīvojošajam - fiziski apkopt sliņķi. Tādējādi nav brīnums, ka tam slinkuma kultivētajam vienā mirklī iestājas "Dakter, palīdzi! Ko darīt ar manu nespēku? Pagrūti palicis bumbuli aplēkāt. Varbūt kādu palīgu atrast?" Un radusies šāda situācija tik tāpēc, ka tas bumbulis nav izkustināts no vietas kaut paša gultu saklāt, istabu uzkopt. Nav aicināts līdzi uz veikalu pārtikas rezerves palīdzēt nopirkt un mājās pārnest. Ir pieļauts, ka tas bumbulis tik audzē un audzē "uzkrājumus" nesaprotamai vajadzībai.
Nu, kaut kā tā. Un vienmēr esmu pateicīga par viedokli. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru