Izdevniecība: Apgāds Zvaigzne ABC, 2023.gads, 272 lpp.
Žanrs: pilsētas fantāzijas un kriptoromāna apvienojums
Sadabūju Rīgas Centrālajā bibliotēkā pēc nepilnu triju nedēļu esības rindā uz grāmatas saņemšanu lasīšanai. Plusžetons autorei, jo uz viduvējām grāmatām rindas neveidojas. Pie viena - par grāmatas kvalitāti runāja arī tas fakts, ka to "izlaida cauri" tieši Zvaigzne ABC. Izdevniecība vienkārši "nelaiž cauri" negrāmatas vai vienkārši jēlmateriālu.
Man laikam pēdējā laikā veicas, jo - lasīšanai paņemu grāmatas, kuras iesūc, nelaiž vaļā, nonākušas līdz pēdējam vākam, kur iestājies "Vai tiešām viss?! Nevar būt, ka grāmatu esmu izlasījusi!". Pirms pēdējā vāka bijis neapstādināms lasāmskrējiens, kurš neļauj elpu ievilkt pirms finiša. Tiesa, ar Lindas grāmatu bija nedaudz savādāk. Ne tāpēc, ka nebūtu ļāvusi pa ceļam pauzēt, ne tāpēc, ka kāds cinītis lasīšanas ceļā iebremzētu gaitu. Lindas romāns satver aiz rokas un ved skrējienā, tomēr pauzēju un kā mazs bērns konfekti ēd lēnām, lai ilgāk izgaršotu kārumu, grāmatu lasīju ne vienā piegājienā, vienā elpas vilcienā. Zināmā mērā apzināti iepauzēju, jo..
Grāmatas pamatrealitāte sākas, kad galvenā varone, iekūlusies nepatikšanās, aizbēg no Rīgas, zināmā mērā paslēpjas vietā, kuru droši varētu nodēvēt par "pasaules malu nekurienes vidū". Pēc tam, pamazām, bet arvien straujāk "pie durvīm pieklauvē" nākamā realitāte. Un iesākas arvien straujumā augošs abu realitāšu dancis. Dancis, kurā pamazām pazūd robežas starp abām realitātēm; pazūd sapratne par to, kura ir kura realitāte. Neziņa, neizpratne, murgs, nemurgs... Lasot grāmata pārņem lasītāju, lasot pauzes lasīšanā man radās, jo, laikam sevi izjūtot kā grāmatas varone, "piestāju", baidījos pāršķirt lappusi neziņā par to, kas sagaida tajā nākamajā lappusē - gribas iet uz priekšu, bet jāpiestāj: "Ja nu kas? Un kas ir šis ja nu kas?"
Un jautājums, jautājums, jautājums. Kas, no kurienes, kāpēc? Kas ir mana, tava, viņas vai vēl kāda cita realitāte? Skrējiens, izpratnes un neizpratnes mikslis, kurš pēkšņi apstājas; auto bremzes vēl pat iekaukties nav paspējušas, bet savu funkciju jau izpildījušas. Un pēc straujās nobremzēšanas pienāk Epilogs ar "Bāc, kas tas bija?! Kā, kāpēc, no kurienes?!". Jautājums paliek virmojot gaisā ļaujot katram pašam izdomāt atbildi, izskaidrojumu notikušajam. Varbūt tā arī labāk - katram pašam atbildēt uz jautājumiem - atbildes neviennozīmīgas, vai ir jāzina, kā tika nonākts tieši šādā Epilogā?
Lasiet, pa manam 254 no 10, vai cik nu tur vēl. Ne jau no zila gaisa vai kā cita bibliotēkā rinda uz lasīšanas iespēju. Ne pārāk lasāmas grāmatas parasti "pakaļ met", uz ļoti labām rindas veidojas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru