Vakar vakarā. Pērkons. (Teksts pavairāk, bet noslēdzas ar bildēm)

Vakar vakarā aizdevos uz Vērmaņdārzu, uz tur notiekošo grupas Pērkons koncertu. Kurš notika laikam jau Ukrainas Neatkarības dienai veltīto pasākumu ietvaros. Katrā gadījumā, parks bija, var teikt, pilns ar tiem, kuri kaut kādos veidos līdzdarbojās šo svētku norises pasākumos.

Tiesa, mani jau vakar rīta pusē, dienā biedēja ar iespējamo lietu tieši jau vakardienas vakarā, kas varētu ne pārāk jauki iespaidot koncerta norisi. Aha, var jau būt, ka grāmatu lasot palaidu garām lietus pidžināšanu manā pusē, Vecmīlgrāvī. Katrā gadījumā, kad devos uz autobusa pieturu, lai uz centru brauktu, asfalts un zeme te bija sausi un diezin vai atcerējās kādas lietus lāses. Arī parkā esot - nu, nekrita no gaisa pat ideja par lietu.

Publika koncertā? No sirmām galvām uz leju līdz par sīkbērniem, vecāku klēpjos esošiem. Mana paaudze jau nosirmot paspējusi Pērkona dziesmās klausoties un šo stafeti nodevusi tālāk, jaunākiem cilvēkbērniem. Pērkons laikam jau (tāpat kā Raimonds Pauls, Līvi) ir tajā kategorijā, kuru varētu saukt par kultūras mantojumu mūzikā.

Pēdējās dziesmas laikā sapratu, ka jādodas mājup. Līdz Vecmīlgrāvim no centra nu nav piecas minūtes ceļā. Laiski apsēdos autobusa pieturā pretī LU "sētas durvīm" un, prieks, kur tu rodies, - labi, ka biju zem pieturas jumtiņa: uzradās lietus kā no spaiņa izliets. Paglābos no izmirkšanas, tās "dažas"piles, kuras uzkrita pa ceļam no nojumes līdz iekāpšanai autobusā, neskaitās. Neko īpaši skādīgu sadarīt nepaspēja. Toties, izkāpjot Vecmīlgrāvī turienes asfalts un apstādījumu zeme sagaidīja ar "Lietus? Kas tas tāds? Un cik sen atpakaļ tas te darbojās?"

Ņemiet par labu bildes. Kā nu sanākušas, centos. Ierakstus neveicu, jo Pērkonu dziesmas noteikti var "sastapt" YouTubē labākā kvalitātē, nekā koncertā zem klajām debesīm.