Demotivējos uz priekšu

 

Iesākuma punktiņš: Ikšķile

Vakar kopā ar dēlu un viņa draudzeni aizbraucām uz Ikšķili mani iepazīstināt ar meitenes vecākiem. Varētu pat saukt to par tradīciju, kad pirms pāra kāzām vecāki iepazīstas. Nu jā, dēls atkal nobriedis stūrēt laulibas ostā.

Protams, pasākuma ietvaros nebija paredzēta vazāšanās pa pilsētiņu, tāpēc bildes nu ir tik, cik ir. Un ar plānu uz Ikšķili aizbraukt jau ar konkrētu pilsētas apskates mērķi. Garām laika ritumā braukt sanācis diezgan daudz, par cik maršrutā manos agrākajos braucienos. Bet tur pabūt nav sanācis.

Papildus visādām sarunām vakara noslēdzošajā daļā uzspēlējām galda spēli par Latvijas neatkarības cīņām. Iepriekš, nesen, par šo spēli tiku rakstījusi. Šoreiz spēlējām četratā, meitenes mamma bija skatītājos. Vispār - spēle orientēta uz četriem spēlētājiem. Un atkal - iesākumā viss bija "rakstā", likās, ka nu šoreiz uzvarēsim. Bet atkal nekā - spēles iznākums mūsu zaudējums. :) Tā nu atkal ieķeksēts nākamībai pie spēles atgriezties ar nopietnu nolūku uzvarēt. :)

Pieminēšanas vērts laikam ir tas, ka māja, kurā viesojāmies, atrodas pašā Rīgas HES ūdenskrātuves maliņā, ēku no Daugavas, ūdenskrātuves šķir aizsargvalnis. Še, septītajā bildē, redzams - no mājas sliekšņa fotografēts Daugavas virzienā.

Linki un vēsture (vākšana turpinās)

 Viss turpinās. Interesantu un vērā ņemamu vietu, lietu, notikumu apkopojums. Ceru, kādam noder.

1. Kas bija Mindaugs.
2. Ja kādam interesē, vēl padomjlaikos iznākusī grāmata par Grenlandes eskimosiem. Tautiņas dzīve uz ledainas salas praktiskajos ziemeļos.
3. Atgādinājums par to, kā juridiski noformējās PSRS sabrukuma iesākums. Krieviski materiāls. Ceru, ka mani lasa tādi, kuri saprot to valodu.
4. Par Černobiļas avāriju. Atkal krievu valodā.
5. Man  kaut kā slikti pamanīts bija tas notikums Ruandā 90-to gadu sākumā. Varbūt tāpēc, ka pie mums bija 90-to gadu viskas kokteilis un arī dēls bija maziņš... (Atkal - krievu valodā, jo YouTubē uzdūros raidījumu ciklam, kurā puisis stāsta lietas. Protams, neiztiek bez kaut kā reklamēšanas, bet viņam laikam jau jāatstrādā sponsorēšana... Pa mana, pietiekami neitrāls faktu izklāsts. Ja nu kas.)
6. Varētu būt interesanti: 1958.gadā pieņemta jaunākā Francijas konstitūcija.
7. Informāciju par Kārli Vatsonu jau devu rakstā par pastaigu Mežaparkā, tomēr pielikšu arī šeit. Tiesa, nebija latvietis, bet pienesa savu daļu latviešu kultūrā un attīstībā. Raksts no vikipēdijas un no vietnes Nacionālā enciklopēdija.
8. Gribu ieteikt vienu puisi no Krievijas (nu, nemetiet ar tomātiem, spilveniem un daudz ko citu, ka no turienes). Viņa veidotais raidījumu visādu cikls vismaz YouTubē atrodams ar vienojošu nosaukumu АРХИВАРИУС. Esmu jau iepriekš te devusi linkus uz dažiem cikla raidījumiem. Puisis cilā ne tikai notikumus sev tuvākā teritorijā, bet arī par pasaules vēstures notikumiem vispār. Cenšas runāt faktoloģiski, nevis "vilkt deķīti" austrumzemes ideoloģijas virzienā. Tiesa, ir reklāmas pauzes, bet tās laikam ķeksim sponsoru virzienā, var pārciest. Vispār, tā raidījumu cikla radītāju darbs - nu, manuprāt, interesanti, parādās fakti, par kuriem pat dzirdējusi nebiju (vai arī tā, virspusīgi zināju). [Diemžēl nepieciešamā laikam piezīme - šai un dažām citām atsaucēm šajā rakstā nu nekādi nav kaut mazākā saistība ar kremlēna atbalstu. Krievu valodas lietojums tad, kad tas nu ir tikai lietojums, nu nekādi nesasaucas ar kremlēna darbību atbalstīšanu.]

Mežaparka valdzinājums

Aizvazājāmies kopā ar Tomu mirkļus ķert atvasaras saulītē. Maršruts - neliels ieskrējiens Mežaparka privātmāju rajonā. Tad nu sabildējām izstaigas līkumam pa ceļam. Protams, ar vienu riņķi laikam nepietiktu visu to smukumu sabildēt, bet nu tomēr. Pie viena - nācās vikipēdijā meklēt, lai saprastu, kas tas tāds Kārlis Vatsons bijis. Jo viņa vārdā tur viena ieliņa nosaukta. Kā papildinājumu vikipēdijas informācijai atradu vēl vietnē Nacionākā enciklopēdija rakstu par viņu. Tagad skaidrība un atkal burkšķis mūsu izglītotāju lauciņā par to, ka īsti neatceros, ka man skolā šis kungs jel kā vēstures stundās būtu pieminēts, pie viena - vai mūsdienu jaunuļiem par viņu ko stāsta?

Tad nu bildes, laikam padaudz.

Citādības

Es laikam atkal par to pašu. Par sabiedrības attieksmi pret citādajiem, LGBT ieskaitot.

Sākšu ar attieksmi pret LGBT. Protams, šo tēmu esmu jau kur iepriekš cilājusi. Sākot no noliegšanas līdz tolerancei. Pakāpenisko attieksmes maiņu gan jau izlasīsiet. Vienkārši - ar gadiem kāda nebūt sapratne pienākusi. 

Pamazām pienākusi atklāsme, ka LGBT ir viena no dažādībām cilvēku uzvedībā. Dažādība, kuru pieņemt bez agresijas ir jāspēj, jāmāk. Un ne jau ar praidiem, karogu vicināšanām un tamlīdzīgām būšanām tas būtu jāpanāk. Cik nu novērots, tieši šie pasākumi ar savu zināma mērā agresīvismu panāk tikai to, ka apkārtējo cilvēku attieksme pret šo cilvēku kategoriju nekļūst tolerantāka. Pagaidām man nav viedokļa par to, kas būtu labākais variants lai sabiedrības attieksme sāktu mainīties pozitīvisma virzienā. Kad parādīsies kādas idejas, gan jau ka izteikšos. Bet, katrā gadījumā, esmu pret to, ka mazgadīgam bērnam bērnudārzā/skolā gandrīz vai ar varu, uzspiedienu sāk runāt par citādības tēmām situācijās, kad tas bērns vēl pat īsti nav aptvēris jau esošā būtību, kamēr vēl nav izpratnes par esošo realitāti. Par LGBT, manuprāt, vairāk un izteiktāk ar bērnu var sākt runāt tad, kad tas bērns ir sasniedzis pusaudža gadus un sākas "hormonu vētras", kad viņš meklē un taustās mēģinot saprast savu esību, vietu apkārtējās reālijās u.tml. Un arī tad, ja pats bērns ar konkrētiem jautājumiem vēršas pie konkrētas personas un bērna noteiktajās sarunas robežās. 

Ķīšezera maliņā

Linki laikam nebeigsies tik drīz...

Apzināti šos vākumus apzīmēju ar Iezīmi vēsture. Jo, principā viss, kas bijis pat pirms piecām minūtēm jau ir vēsture.

1. Par to, kā radies mīts par vienradžiem.
2. Diena vēsturē: Pirmais pasaules karš, vācu karaspēks Rīgā.
3. Ķīna ir dažāda....
4. Īsti neatceros, vai ar šo esmu jau dalījusies. Tas - par "nīstās" ASV palīdzību Krievijai dažādos laikos. Attiecībā uz Krieviju - suns kož rokā, kas viņu barojusi.
5. Lēģeri un deportācijas
6. Latvieši krievu-turku karā
7. Hm, Kurzemes pasts bijis ātrāks par Zviedrijas pastu.
8. Pirmais publicētais latviešu dzejnieks.
9. Mūsu tautietis - Porsche modelētājs.
10. Tas varētu būt interesanti - kāpēc jūras ūdens ir sāļš.

Galda spēle "Latvijas Neatkarības karš"

Var jau būt, ka šis ieraksts sanāks kā neliela šīs galda spēles pareklamēšana. Ceru, pārdzīvosiet.

Aizdevos vakar nedaudz ieviesoties pie dēla. Viņš par spēles iegūšanu savā īpašumā jau bija informējis Facebook vietnē augusta beigās. Tad nu viņš izvilka to no plaukta un trijatā - es, dēls, dēla sieviete - vienu tūri izspēlējām. 

Diezgan ilgu laiku nebiju spēlējusi galda spēles; viss kas cits "saskrējis" darāmais bija, un kaut kā nesanāca...

Bija interesanti, kā puika teica (un kaut kad iepriekš viņi ar sievieti bija spēli spēlējuši divatā), ka esot daudz interesantāk spēlēt, ja ir vairāk kā divi spēlētāji. Tiesa, kaut kā sapināmies un nesanāca šajā tūrē sasniegt to rezultātu, kāds tika plānots šīs tūres izskaņā. Proti, spēles noteikumos ir minēts, ka spēlējot spēlētājiem jāsasniedz konkrēts mērķis; kā šis mērķis tiek sasniegts - spēlētāju pašu ziņā un prasmēs. Acīmredzot, mēs kur "šķērsām auzās ieskrējām".

Bildēs, ceru saskatāms būs, sarkanie spēles kauliņi simbolizēja padomju karaspēku, melnie - vāciešus, zaļie - latvieši. (Ja kas, vienā bildē ir dēla sievietes tarantuls, kurš caur sava terārija sienu dusmīgi vēroja uz galda notiekošo).

Vispār, ir vērts iegādāties. Jauki aizpildīsies garie ziemas vakari ģimenes lokā.

Dabas muzejā: Izstāde „Gļotsēnes Latvijā – krāšņums no plazmodija līdz sporām”

Šoreiz aizdevos speciāli. Ar domu - nu, paslinka esmu, vai kā? Šī izstāde kā muzeja tematiskā izstāde jau laiciņu tur ir un darbojas paralēli tām, kuras muzejā notiek citā izstāžu zālē. Tad nu aizdevos palabot kļūdu.

Dabas muzejā: Izstāde Sēnes 2023

Aizbraucu līdz Stacijas laukumam, lai Origo kompleksā esošajā mana telefonoperatora kantorītī samaksātu telefona rēķinu. Pēc aizvilkos līdz Dabas muzejam. Saprotu jau, ka Dabas muzejs nav īsti maršrutā Vecmīlgrāvis->Stacijas laukums->Vecmīlgrāvis, bet tālu no tā Stacijas laukuma arī nav un bija klusa vēlme "Un ja nu tur atkal kāda izstādīte?". Un, prieks, kur tu rodies, ir gan. Sēņu izstāde, kura tur būs līdz 17.septembrim. Tad nu sabildēju tos "augumiņus". Bilžu paaadaudz, centos bildēt tā, lai uzraksti arī salasāmi. Galu galā - mēs esam sēņotāju tauta, sezonā nu noteikti ar nazi nopietnā ģīmī pa mežu vazājamies. Ja grūti salasāms - ēdams, neēdams -, pie uzraksta galvaskauss ar sakrustotiem kauliņiem, lai skaidrs, ka indīga. Citur atkal pārstrīpots katliņš, lai skaidrs, ka neēdama. Ņemiet par labu, centos.

Trīs sēriju mākslas filma: Ifas cietokšņa ieslodzītais (Узник замка Иф)

Valsts: PSRS, un atkal - Odesas kinostudija sadarbībā ar Franciju, 1988.gads

Visas sērijas kopā ilgumā: 3:42:01

Pēc Aleksandra Dimā-tēva romāna Grāfs Monte-Kristo motīviem. Par šo grāmatu un franču romāna ekranizāciju 1954.gada ekranizācijā biju jau rakstījusi krietni iepriekš.

Šī, ekranizācija, par ko top šis raksts, kaut kā laikam paslīdējusi man garām. Kaut arī jau nu pietiekami pieaugusi biju...

It kā jā, it kā nē. Protams, nav 1954.gada franču variants, kurā stundā ar mazu astīti bija konspektīvi izpausti divi pabiezi sējumi pasmalkā drukā romāna. Trīs sērijas tomēr. Bet atkal. Pirmajā sērijā romāna pirmais sējums, nākošajās divās - otrais sējums. Un atkal savā ziņā konspektīvais variants. Man kaut kā pietrūka rozīnītes.

Vai kāds mani lasošs ir lasījis to Dima-tēva romānu? Dikti gribētos izlasīt viedokli...

Filma skatāma kanālā YouTube, meklējiet to tur  pēc virsrakstā dotā nosaukuma.

Krāju, krāju, krāju demotivatorus

 

Baltā nakts 2023 (teksts pagarš, bet bildes tam klāt arī padaudz)

Vakarvakara notikums. Un - Baltās nakts pasākumi jau drusku mazāk par 20 gadiem, septembra pašā sākumā, kļuvuši par ikgadējo "ikdienu". Un laikam ar domu par to, ka jaunie mākslinieki izvēršas. Tas nu tā, ja kādam piemirsies.

Papētīju programmu, sazinājos ar Tomu Blūmu, mani "uzmeklēja" Ilmārs Bite. Doma bija par pasākumu apmeklēšanu kopīgi. Toms Blūms "atkrita", jo viņu "noķēra" saaukstēšanās izpausmes; ar Ilmāru satikāmies pie Rīgas Cirka ar nolūku no šīs vietas sākt pasākumu apmeklēšanu.

Cirkā pagrozījāmies, pasēdējām uz arēnas vietā saliktajiem bluķīšiem, pavērojām apkārtējo. Tā arī netapa sapratne par to, kas un kā te viss domāts. Pie viena - ir zināms, ka Cirks esot restaurēts, izremontēts beidzot. Vismaz ēkas fasāde par to ļoti labi pastāsta. Iekšienē? Kas te atjaunots, restaurēts? Varbūt man ir pašķība izpratne par to, ko nozīmē restaurācija, remonts? Katrā gadījumā - Cirkā uzkavējāmies pavisam īsu mirklīti un devāmies prom.

Nākamais pieturas punkts - Vidzemes tirgus Brīvības un Matīsa ielu stūrī. Turp dodoties, sanāca pasmaida brīdis. No Cirka turp ar autobusu braucām un gandrīz "nogulējām" izkāpšanu - abiem ierasts tai transportā pasēdēt ilgāk, lai līdz kādam pilsētas punktam nokļūtu (man brauciens no Vecmīlgrāvja, Ilmāram - no Imantas), pēdējā mirklī "izlecām". Pasākums notika tirgus paviljonā. Ieejot tur un ieraugot jaunos māksliniekus, kuri tur uzstājās, uzreiz, kaut kā netīšām, prātā ienāca Končita (tiem, kuri neatceras, bija tāda būtne, kura šajā gadsimtā reiz nopelnīja laikam Austrijai uzvaru vienā no Eirovīzijām). Un ne tāpēc, ka šīs vietas pasākums "runāja" par Āfrikas un Āzijas jaunumiem mākslas telpā. Bildēs redzēsiet. 

Vidzemes tirgus paviljonā safotografējām to, kas publikai tiek piedāvāts kā laikmetīgā māksla. Un kārtējo reizi "Māksla? Ja tā ir māksla, tad es esmu zils begemottauriņš ar rūtainām kājām." Un pie viena "Kāpēc māksla, kas ir māksla, kautrīgi caur mazizstādēm pie mums nāk, bet visādi kliedzoši (necenzējams vārds) uzbrūk no visām pusēm?"

No Vidzemes tirgus, nu jau kājām, aizdevāmies uz Tallinas ielas kvartālu. Es sev atklāju šo jauko vietu. Pasaule pasaulē. No ārpuses, no ielas - kam ienāks prātā, ka tur ir kaut kas jauks, omulīga "tusēšanās" vieta? Jā, performace tur bija, bet tā nebija kliedzoša un uzbāzīga; rimti un organiski iekļāvās apkārtējās noskaņās. Noteikti ieķeksēju savos perspektīvas plānos kādā brīdī turp aizdoties, pasēdēt pie sulas (nerūgušas) glāzes varbūt...

Pēc jau "izlīdām" uz Miera ielas, uz tramvaja pieturu. Lai ar tramvaja palīdzību aizdotos savās gaitās...

Te bildes no visas epopejas:

Filma: Indiana Džonss un likteņa rats (Индиана Джонс и колесо судьбы/Indiana Jones and the Dial of Destiny)

Valsts ASV, 2023.gads

Žanrs: bojeviks, piedzīvojumi

Ilgums: 2:34:33

Lejuplādēju ne tikai tāpēc, ka Harisons Fords un Indiana Džonss, bet arī tāpēc, ka biju dzirdējusi atsauksmi, ka šī cikla sērija esot labāka par visām iepriekšējām. 

Un - kaut kā nesanāca skatīties visu laiku no zvana līdz zvanam, pauzēju skatīties, novērsos arī uz citām tēmām. Nē, ne jau tāpēc, ka būtu neinteresanti un negribētos skatīties. Vienkārši, kaut kā zināms filmas stils un tas, ka labais uzvarēs. Ka gan citādi, ja Indiana Džonss? 😊

Iespaids par filmu? Ar visiem fantāzijas un fantastikas elementiem, kā jau līdzīgi kā visās cikla iepriekšējās filmās (un par tiem jau tāds iesmaids, bet labvēlīgs iesmaids), filma tiešām sakarīgāka par iepriekšējām filmām. Varbūt tāpēc, ka kaut kāds ticamības elements lielāks? Varbūt tāpēc, ka Harisons Fords jau arī vairs nav superjauneklis ar jauneklīgiem apgriezieniem? Nezinu, bet šī filma tiešām kaut kā labāk skatījās tieši noskaņā... Var jau būt, ka pie viena sava veida atvadas no varoņa. Jo ir jau skaidrs, ka nākošo Indiana Džonsa piedzīvojumu sēriju laikam ka nebūs. Gadi, gadi, gadi...

Ir jau laikam vērts noskatīties. Kā atpūtas gabalu, kurš jau no paša sākuma nepretendē būt kas vairāk par to, kas ir.

Vēl, atgriežoties pie iepriekš teiktā

Invalīdu tēmai diezgan šerpi pieskāros 4.septembrī, vēl 5.septembrī izteicos pavisam drusku invalīdu tēmai. Bet, manuprāt, tas visa nedaudz iezīmē to problēmu, par kuru tomēr jārunā. Jo - bez fizisko nebūšanu dēļ esošas invaliditātes ir arī invaliditāte garīgu, nervu problēmu dēļ. Un pēdējai ir nu ļoooti plašs diapazons.

Attiecibā uz cilvēkiem ar garīga rakstura kādām nebūt problēmām ir nu izteikti ieciklējusies klišeja. Drusku par šo klišeju domāšanā jau izteicos pērnā gada novembrī. Var jau būt, ka vēl kur esmu izteikusies, neatceros. Ja kāds atradīs, izteiksies, būšu tikai priecīga.

Un vēlreiz atkārtošu. To problēmu, kuru dēļ reizēm nākas paārstēties slimnīcā Tvaika iela, amplitūda ir ļoti plaša. Sākot no vienkārši histērijas lēkmes, no kuras "nesanāk ārā tikt pašu spēkiem" līdz jau daudz nopietnākiem klikšķiem nervu sistēmā. Par dārzeņiem dārzenīgāki indivīdi - tie tomēr uz slimnieku kopējā fona sanāk mazākumā. 

Sarkanā terora un padomju politisko nometņu upuru piemiņas diena Rīgā

Jau kādu laiciņu iepriekš Facebook vietnē tika izsludināts virsrakstā minētais pasākums. Pasākuma motivācija linkā aprakstīta. Īsti nebija skaidrības, par to, kāpēc līdz šim neko par šādu pasākumu, šādām darbībām netiku dzirdējusi. It kā jau laiciņš pagājis no tā aizsākumiem Sibīrijas nometnēs. Nolēmu aizbraukt, saprast. 

Protams, darbdienas beigas; satiksme kā nu sanāk. "Nebijis gadījums latviešu literatūrā", bet sanāca jau braucot laikā no Vecmīlgrāvja nelieli sastrēgumi, līdz pasākuma vietai nokļuvu ar 20 minūšu nokavēšanos. Un... Laukums kā laukums ar staigājošiem, stāvošiem, sēdošiem dažādos stūros cilvēkiem; nekas neliecināja, ka pasākums sācies un notiek. Apgāju rinķī tam veidojumam, kurš Daugavas pusē priekšā Okupācijas muzejam. Redzēju tam priekšā, tur, kur ēkas Grēcinieku ielas beigās, uz paaugstinājuma baltu galdsedziņu ar dažām svecēm trauciņos. Sveces nebija iedegtas, tik stāvēja noliktas. Un tas viss pasākums? 

Tik neizpratne - esmu nokavējusi "visas avenes"? Pasākums ildzis vien dažas minūtes? Vai arī kāda doma bija šo rīkot, izsludināt? Varbūt man kāds spēs paskaidrot? Tiešām, neizpratne.

Īsfilma: Slima suņa murgi

Vakar vakarā bija iespēja noskatīties īsfilmas Slima suņa murgi pirmizrādi-prezentāciju NVO namā, Ieriķu ielā. Informācija par šādu iespēju vēl augusta mēnesī bija parādījusies Facebook vietnē. 

Filma tiešām īsfilma, pat īsīsīsfilma, jo filmas garums - kādas 10 minūtes varbūt? Filma skar invalīdu problēmas caur filmas galvenā varoņa prizmu. Galvenais varonis, ja kas, dzīves laikā kļuvis par invalīdu CSN rezultātā. Pēc filmas - neliela diskusija ar invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāvjiem.

Nespoilerēšu sižetu, gan jau ka filmiņa nonāks arī kaut televīzijā.

Iespaids par filmu? Sveicami, ka tiek runāts un kustināts jautājums par invalīdu problēmām. Tomēr - filma manī radīja "Jā, ir tāda problēma, ir cilvēciskais pamatojums problēmai. Un tālāk?". Tas ir - ne īsti uzrunāja. Nezinu, kāpēc ne pārāk uzrunāja, neesmu vēl tā īsti sapratusies ar domām ar filmu. Tai laikam "jānosēžas", pirms es izplūstu viedoklī.

Varbūt cietsirdīgi skanēs, bet...

Tiešām, var jau būt, ka cietsirdīgi skanēs. Bet jautājums tiešām ir diskutabls, neviennozīmīgs. Runāšu par cilvēku grupu, kurus pieņemts saukt par "cilvēkiem ar īpašām vajadzībām". Zināmā mērā pati piederu šai kategorijai, par cik ir dzīves laikā iegūta invaliditāte veselības dēļ.

Un nerunāšu par tiem cilvēkiem, kuri, par spīti vai kā nu tur vēl savai nelaimei, saslimšanas radīto iespēju robežās dzīvo samērā pilnvērtīgu dzīvi. Paralimpieši ir laikam redzamākā daļa, bet ir jau arī citās jomās aktīvi cilvēki ar īpašām vajadzībām. (Un Bēthovens esot bijis kurls, starp citu. Un kurlums viņam netraucēja sarakstīt mūziku, kuru joprojām klausās....). 

Trīs sēriju mākslas filma: Kapteinis Nemo

 Valsts: PSRS, BET - Odesas kinostudija, 1975.gads

Pēc Žila Verna romāna 20 000 ljē pa jūras dzelmi motīviem

Sēriju ilgums kopā - 3:24:52

Laikam jau nevajag iedziļināties saturā. Kaut kā ir apziņa, ka grāmata ir lasīta. Piemetināšu tik, ka tad, kad filma parādījās uz ekrāniem, vismaz mēs ar draudzeni, 'žuvām" pēc Dvoržecka (filmā - kapteinis Nemo).

Industriālā pankūka

(Ņemiet par labu)

 

Linki, linki, linki...

 Esmu "ieskrējusies". Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet notiek...

1. Varētu būt noderīgs padoms.
2. Šo es noteikti sameklēšu izlasīt. Kad būšu izlasījusi, rad noteikti izteikšos atsevišķi.
3. Ja nu kādam ir interese, teksts krievu valodā par mis Mārplu atveidojušo aktrisi Džoanu Hiksoni britu tēmai veltītajās filmās. Par šo filmu-seriālu esmu rakstījusi jau iepriekš.
4. Apraksts ceļojumam pa Bulgāriju. Un, bet, vai kā nu vēl, raksta beigu daļa veltīta latviešiem, to ieguldījumu Bulgārijas neatkarības cīņā 19.gadsimta beigās. To nu gan jāzina.
5. Zināms atgādinājums par mūsu relatīvi neseno pagātni.
6. Represīvā psihiatrija. Arī - metode, ka reiz cīnījās pret citādi domājošajiem.
7. Vāgnera Loengrīns Veimārā.
8. Man nosūtīja linku, krievu valodā, analītisks raksts par to, kādas ir "Troņu spēles" Krievijā. Interesanti palasīties. Savu vērtējumu nedošu, jo - ir viedoklis; to, vai šīs prognozes varētu piepildīties - laiks, ilgāks par piecām minūtēm.
9. Interesanti par to, kāpēc 1929.gadā esot atcēluši nedēļas dienas. Nu, iekš PSRS.
10. Latvijā reiz lidmašīnas būvēja!
11. Saules elektrostacija Siguldas novadā.
12. Mums ir arī nu ļoti lieli skudrupūžņi. Skudras var tikai apbrīnot.
13. Šis jau skar ne tikai Latviju, bet arī visu Eiropu kopumā.
14. Interesanti: skolas formu vēsture un to ietekme uz modi.
15. Un šis arī varētu būt interesanti: ābeces vēsture.