Tiešām, domu savākums bez konkrētas pamattēmas. Kā piesitieni dažādām lietam, vietām, notikumiem. Zināmā mērā pieteikumi kaut kam.
* Mani zināmā mērā neizpratnizē tie mākslas priekšmetu kolekcionāri, kuri par milzu naudiņām iegādājas kādus šos priekšmetus un pēc glabā tos "tumšās istabās aiz 157 atslēgām". Tiešām, neizpratnizē. Jo saprātīgi būtu kaut reizi nedēļā šīs savas kolekcijas izstādīt publiskai apskatei par saprātīgām ieejas biļešu cenām. Sanāktu vairāki zaķi ar vienu pīkstienu. Nu, ja tā var domu formulēt, priecājas pats un citiem arī ļauj papriecāties, pie viena kaut nedaudz "atsit" par kolekciju izdotās naudiņas...
Un vēl jo vairāk nesaprotu tos kolekcionārus, kuri kolekcionē tādus priekšmetus, par kuriem ir skaidrs, ka Pēc Tam mantinieki ātri no tiem priekšmetiem atbrīvosies kā galīgi nederīgiem ne sev, ne savai apkārtnei. Nekam.
Te nu man tāds kaut kāds mulsums marku kolekcionāru virzienā. Protams, tas ir konkrēts cilvēku loks, kurā tās markas tiek skatītas, pārskatītas, pirktas, pārdotas un citādi "uz riņķi iet". Vispār jau tie mazie līmpapīriņi ir unikāli interesanti, vēsturiski un citādi ar kaut kādu nozīmi. Man vismaz interesētu tos apskatīt, papriecāties kādā tipa izstādes pasākumā. Ja tā informācija par tiem mazajiem papirkiniem izietu ārpus šaurā kolekcionāru loka. Kāds zina - tie kolekcionāri rīko kaut kādus plašākus izstādes tipa pasākumus? Nē, kolekcionēt netaisos, tik būtu interese apskatīt.
* Kas līdzīgs man ir domās par tiem, kuri mājās "savelk" visvisādus ieročus. (Zinu, ka par šo tēmu esmu kur pīkstējusi kādos iepriekšējos rakstos) Labi, saprotu kolekcionārus, medniekus. Vispār tos, kuri tos ieročus jel kā pielieto. Bet tie, kuri to ieroci glabā seifā bez jel kāda sakarīga pielietojuma? Ne citiem palepoties īsti ar tā ieroča dizainu, ne kur praktiski, piemēram, medībās, pielietot? Glabāt glabāšanas pēc, tikai dēļ "Man ir"? Jēga kur? Ja man tāds verķis mantojumā tiktu, relatīvi īsā laikā sameklētu, kur nodot. Nu, tipa kādai no esošajām militārajām struktūrām kaut vai.
* Cenšos distancēties no tiem, kuri "Tu par brīvu uzvedies, tavā vecumā neklājas tā uzvesties" pie kam situācijās, kurās tā it kā nepareizā uzvedība ir normāli diskrēta un patiešām iederas "pagriezienā". Jo, piemēram, ar jauniešiem jārunā viņiem saprotamos terminos un bez nepārtrauktās pirksta kratīšanas "tā nedrīkst!".
Man vienmēr šādiem "Tavā vecumā nedrīkst..." gribas pajautāt - "Kad pienāks tas vecums, kurā drīkst?". Kaut kalnos kāpt un ar slēpēm braukt....
* Vispār, tie, kuri dikti moralizē par visu un visu laiku - tie paši neko jauku dzīvē nav redzējuši.
Nu tā, kaut kā... Neņemiet ļaunā, ja liksies patukši..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru