Šis man krājies jau gadu garumā, kamēr izdomāju noformulēt citiem izlasāmā veidā. Un, var jau būt, mazliet atkārtošu to, kas kādos tekstos iepriekš pausts.
Radies iespaids, ka kaut kad, pa ceļam un pa burzmu Līgo svētki/Jāņu diena pārvērtušies par Lielo Vislatvijas Dzerstiņu. Alus dzeršana un ugunskurošana naktij cauri. Nē, nesaku, ka visi drūmiem ģīmjiem sēž kaut kur meža vidū pie ugunskura un sacenšas kurš vairāk alus izdzers. Ir dažādās vietās dažādi pasākumi ar vai bez kādu mākslinieku uzstāšanās. Tomēr šie svētki pamazītēm ir pārvērtušies par zināmu atķeksēšanos, atķeksēšanos bez kultūrvēsturisās bagāžas. Daudzviet arī bez kādas nebūt ģimeniskuma sajūtas. Protams, mani var apstrīdēt, bet uz doto mirkli ir sakrājies tāds iespaids, par cik sava mūža garumā esmu "sastapusi" dažādas kompānijas, gada īsāko nakti pārlaidusi kopā ar dažādiem cilvēkiem. Dažādiem gan sociālā slāņa, gan saprāta ziņā.
Pie viena ir zināma netaisnība novērota. Proti, svētki (tāpat kā Ziemassvētki un Jaunā gada sagaidīšana) it kā ir visiem, visiem, visiem. Bet tajā pat laikā ir nu ļoti daudzi visādi dienesti, kuru darbiniekiem svētku vienkārši nav, jo jāstrādā. Policijai, Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķiem, ugunsdzēsējiem, māksliniekiem, kuri uzstājas šajos svētkos rīkotajos masu pasākumos, sabiedriskā transpora vadītājiem u.c.tml. Cik nu no mana krūma pazares, sava veida diskriminācija un negodīgums pret minēto profesiju pārstāvjiem.
Pēdējos gadus kaut kā esmu pasākusi pa māju dzīvoties, nekur īsti nemeklēt kompāniju svētku svinēšanai. Kaut kā negribas burzmu, ņezgu un citas tamlīdzīgas būšanas. Un arī svētku sajūta kaut kur pabēgusi. Toties, un var jau būt, ka esmu nejauka zināmā mērā, man kaut kur ir interesanti pēcsvinēšanas rītā, kas visai izteikti ir jau apmēram pusdienlaiks, pavērot svinēšanas "sekas" dažādās pakāpēs vismaz savas mājas kaimiņu sejās un priecāties, ka man šādu seku ne par kapeiku nav un jūtos pavisam normāli.
Esmu nejauka, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru