Vispirms par pašas sīkpieredzi vēlēšanu dienā.
Aizdevos no paša agra rīta uz vēlēšanu iecirkni parkā Ziemeļblāzma Vecmīlgrāvī.
Aizdevos praktiski uzreiz uz laiku, kurā iecirknis tikko bija atvēries. Zālē maz cilvēku papildus iecirkņa darbiniekiem. Bet tajā pat laikā kustība uz/no vēlēšanām. Tas priecēja.
Un te man mājās nākot pieklauvēja jau sen paustas domas.
Jā, Eiropas Parlaments atrodas kaut kur tālu citā pasaules malā. Bet tajā pat laikā tā darbība iespaido mūsu ikdienu. Kaut vai tajā, ka tā darbība skar Eiropas Savienību kopumā, nevis katru Eiropas kaktiņu individuāli. Parlamenta darbība skar kontinenta kopainu, nevis katru individuāli. Līdz ar to ir iespējama situācija, kad kādas vietas individuālajai vajadzībai nākas atkāpties kopainas vajadzības priekšā. Un tad sāk "sprēgāt" neapmierinātie. Bet neapmierinātie jau būs vienmēr un visur. No cikla par suņiem un karavānu.
Visvairāk mani "sajūsmina" tie, kuri neuzskata par vajadzīgu piedalīties vēlēšanās (un šajā gadījumā ir pilnīgi vienalga - pašvaldības, valsts pārvaldes vai Eiropas pārvaldes) bet tajā pat laikā grib tās pļuškas, kuras tiesīgi pieprasīt tie, kuri pildījuši savus pilsoņa pienākumus. Un te nu, vismaz man, ieslēdzas "Aļo, garaž! Kādas tev tiesības uz tām pļuškām, ja nevīžoji savu pēcpusi aiznest līdz vēlēšanu iecirknim?".
Tāpat mani "sajūsmina" tie, kuri jūtas aizskarti savās labākajās jūtās par to, ka viņa vēlēšanās izvēlētā partija nav ieguvusi tik balsis, cik tam vēlētājam gribējies. Un tad nu sākas bļaustīšanās par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Jo nav ņemts vērā tas, ka Anniņa, Pēcis un Jēcis ir balsojuši par citām partijām un kopsummā rezultāts sanācis tāds, kāds nu sanācis. Nu sen jau kā pie mums nu nav vienpartijas sistēma, līdz ar to rezultāts ne vienmēr ir prognozējams.
Nu, kaut kā tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru