Par "saulēdājiem"

Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) mājas lapā ievietoju šorīt rakstu par tā dēvētajiem saulēdājiem jeb prāna ēdājiem. 

Rakstā, principā jau pašā raksta virsrakstā, izteikta doma, ka viss tas varētu būt kāda afēra vai kas tamlīdzīgs. Man personīgi ir neviennozīmīgs viedoklis šajā sakarībā. Proti, katram organismam ir savas, unikālās, īpatnības. Arī ēšanas paradumi. Vienam vajag govi pusdienās un ziloni vakariņās, citam atkal pietiek ar vienu rozīni trijās dienās. Es pati arī esmu no tiem cilvēkiem, kuriem gadās paēst tad, kad atceros, ka jāēd. Jau kopš zīdaiņa vecuma ņergājos ar ēšanu un ēdu reizēm nu ļoti maz un mazās devās. Reizēm ar vienu, brokastīs apēstu, biezpiena sieriņu pietiek līdz vakarā apēstai sviestmaizei. Tāda nu ir organisma īpatnība. Pie situācijas, kad man ir diezgan aktīvs dzīvesveids. Bet tāpēc jau netaisos "aicināt citus savā ticībā".

Mani šajos maz vai vispār neēdājos nedaudz kaitina tas, ka viņi cenšas uzspiest savu organisma īpatnību kā vienīgo un īsteni pareizo. Neņemot vērā to, ka - kas vienam varbūt ir normāli, otram var būt katastrofa. Nē, absolūti nesaku, ka ir jāēd 29 stundas diennaktī vai jāēd reizi trijās dienās un tikai cepumiņu. Katram cilvēkam, katram organismam ir "savs limits" tam, ko un kādās devās nepieciešams, lai normāli funkcionētu. Un - kas vienam noder, citam var nederēt. 

Es, protams, neesmu mediķe, bet gan jau ka mediķi man neiebildīs.