Nu jā, iepatikušies man tie atskati par kaut kādu laika periodu vai ko tamlīdzīgu. Tā gadās.
Vispirms tāds neliels īgnums vai kā nu tur. Īsti nezinu, kā šo emociju nodefinēt. Runa ir par maniem linku vākumiem. Es dalos ar informāciju, kura mani ir ieinteresējusi un tajās valodās, kuras pārzinu. Latviešu un krievu. Citās valodās nedalos - jo nu nevar dalīties ar to, ko nesaproti, nezini. To es daudzkārt esmu teikusi linku vākumu ievados. Un tas, ka dalos ar daudziem klipiem krievu valodā - nu taču ka informēju par klipā atskaņoto tēmu. Un nevienā acī nekad neesmu paudusi atbalstu tam bardakam, kurš patlaban notiek Ukrainas sakarā.
Ja nu kas, apzīmējums vatņiki ir līdzvērtīgs tam, kā mūs daudzus gadus Krievijas krievi ir dēvējuši par fašistiem. Tas nu tā, garāmejot.
Un - būtu tikai pateicīga, ja man kāds pateiktu, kur man smelties informāciju latviski par tēmām, kuras piedāvāju krieviski. Par latviešu, Latvijas vēsturi - man ir izdevies atrast. Tajā pašā YouTube platformā. Citās valodās lūdzu nepiedāvāt. Nesapratīšu pati, un citiem nepieteikšu, jo nebūšu sapratusi.
Un piedāvāju izzinošo informāciju, nevis paužu atbalstu kaimiņzemes agresijas izpausmei. Pie viena - lai vai kā un cik ļoti kādai/kādam gribētos akūti fanātiski norobežoties no Krievijas un krieviskā nu nesanāks. Tas austrumu monstrs ir un pastāv kā lielākais valstiskais formējums pasaulē. Kā skabarga pasaules pakaļā. Ar visu savu neadekvāto agresivitāti.
Labi, izplūdu "pukstā". Ceru, ka pietiekami saprotami. Un varu pāriet pie kā cita.
Priecājos, ka aizvadītais gads tomēr bijis visādu notikumu pilns un jauks. Manas aktivitātes vairumā gadījumu še atspoguļojas. Protams, ir kārtotas arī citas lietas, bet tās pagaidām neiekļaujas publiskošanas sadaļā.
Tāds tīri praktisks novērojums - jo ilgāks ir mājsēdes un neaktīvuma periods kaut kādu iemeslu dēļ, jo kašķīgāka sadzīviski kļūstu. Pietiek tikai atsākt tos visus darāmskrējienus un izziņas izlēcienus atsākt tā aktīvāk, viss nostājas pareizajās vietās.
Tāds praktisks novērojums. Un - kādam tas varētu būt savādāk, bet manā mājā ir tā. Runa ir par viesstrādniekiem no Vidusāzijas, kuri manā mājā pārsvarā ir tadžiki. Pārsvarā radies iespaids, ka viņi ir absolūtie kukū. Viņus ilgi nācās radināt pie tā, ka kopvirtuvē aiz sevis jāsavāc trešs, jo nu neskries neviens ik pēc maza laiciņa aiz viņiem virtuvē savākt to drazu. Vēl, attiecībā uz veļas mazgātuvi, kura mums ir atsevišķa telpa ar dažām veļas mašīnām. Tur "satiksmi koriģē" sieviete, kurai brīvdienas sanāk tikai kalendāra sarkanajās dienās. Visā citā laikā - noteikts darbalaiks un telefona numurs, pa kuru pieteikt savu mazgātuves apmeklējumu. Aziāti "ieskrējušies" ignorēt darba laiku, pat nepiezvanot pa telefonu iepriekš, jau 7 - 8 no rīta meklē par mazgātuves noslogojumu atbildīgo. Ar visu "man vajag!" vai arī ir neapmierināti, ja ar visu mazgājamo drēbju maisu un mazgāšanas līdzekli ierodas uz mazgātuvi "uz sitiena mazgāt", bet visas esošās mazgāšanas mašīnas aizņemtas. Nu jā, veļasmašīnu skaits ir neliels, ērtības dēļ visa māja var piezvanīt, noskaidrot var vai nē uz turieni aizdoties, pierakstīties rindā, ja "uz sitiena" nesanāk. Aziātiem tas ir par sarežģītu, kaut arī viņiem ir mobilie telefoni un pie mazgātuves durvīm uzrādīts telefona numurs, pa kuru jāpiesakās.
Un vēl visādos citādos sīkumos pamanāma atšķirība starp cilvēku pieklājīgo un cilvēku "man vajag un negribu ievērot šejienes noteikumus". Pat mājas administrācijas un citu dienestu, kas uztur māju pie profesionālās kārtības, darba laika neievērošana. Tas, ka pie "kantora" vai veļasmašīnu telpas ir ūber lieliem burtiem redzamā, tik redzamā, ka pat akls ezītis ieraudzītu, piekabināti saraksti ar darba laikiem - nu, viņiem "pie kājas". Viņiem vajag un cauri.
Nu jā, kādam var uzrasties "ko psiho svētku dienā" doma. Bet - es jau labu laiciņu te runāju, ka nu nav man tās svētku sajūtas. Diena kā diena. Aiz kuras nāks cita, galvenais pamosties. Es jau tajos gados, kad sāku priecāties par katru jaunu rītu, kuru piedzīvoju. Jo tas nozīmē, ka esmu un varēšu to, šito un vēl kautko izdarīt. Vai vienkārši dirnēt dīvānā un filmiņas skatīties. Pēc noskaņas. Vecgada vakarā apņemties par varītēm kalnus gāzt nākamajā gadā? Ko kalni sliktu izdarījuši, ka viņus jāgāž? Ko obligāti mainīt sevī? Hm, priekš kam uzspiestais obligātais, kas reizēm ir pretrunā ar neobligāto labsajūtu? Jebkuras pārmaiņas pašā, apkārtnē vai citās vietās pienāk uz notikšanu un palikšanu tad, kad tām laiks pienācis. Ne ātrāk un ne ar varu.
Uzspiestais - vienalga sev vai kādam citam - nodara vairāk ļaunuma, nekā labuma. Uzspiestais sabojā visas avenes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru