Vispirms jau tāds neliels sveiciens svētkos lasītājiem no manis. Lai jauks vakars pie rotātās eglītes un visādiem labumiem uz galda. Un aicinājums tādam klusam piemiņas mirklim. Jo Ziemassvētku kaujas notika gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrajā pasaules karā.
Šodienas rakstu mēģināšu uz drusku cerīgākas nots laikam uzrakstīt, nekā 4.adventes rakstu. Kā aizies.
Gribu novēlēt beidzot katram pašām sevī atrast to spēku, kas palīdzēs apzināties, ka mēs, kaut arī ne visai liela tauta, nu nekādi neesam nevarīga tauta. Mēs esam dzīva un spēcīga tauta, kura spēj ietekmēt norises pasaulē. Par to esmu jau iepriekš daudzos rakstos paudusi dažādos aspektos. Ne tikai par mūsu ietekmi uz norisēm Krievijas ārēs, arī linku krājumos devusi norādes uz rakstiem par latviešu pasaules līmeņa sasniegumiem. Un arī turpmāk došu infu par latviešu sasniegumiem.
Un atceraties - svešas varas, sveši kungi, sveši karaspēki pa mūszemīti ir vazājušies uz riņķi un apkārt, krustu šķērsu, bet. Bet tas mūs apvienojis kā tautu, padarījis stiprākus.
Un varbūt šī esības pieredze, skarbu gadu rūdīta, var palīdzēt mums būt arī turpmāk? Nesalaužamiem un stipriem garā. Jo, kā jau 4.adventē rakstīju, lai austrumzemes kaimiņam pretī stātos X stundā (ceru, ka tāda tomēr nepienāks), mums nu nepietiek to resursu. Nekādu. Ne cilvēcisko, ne materiālo. Būsim reālisti. Ja jau pat Ukrainai, kurai vismaz cilvēcisko resursu bija un ir vairāk, laika gaitā tie materiālie resursi uzlabojās pateicoties pasaules atbalstam, ar to austrumkaimiņu iet grūti. Ko mēs militāri izdarīsim? Reāli. Jo ar urrā patriotismu un karogu vicināšanu militārā konflikta gadījumā - nu, tas būtu vienkārši smieklīgi. Protams, es varu tikai idejas mētāt, man pietrūkst to zināšanu un izprstnes daudzos jautājumos, bet - laikam ka ir kādi nemilitāri risinājumi tam, lai taizemei pazustu interese par mums. Ar to intereses pazemināšanu no tās puses varētu sākt. Nezinu. Tik doma. Kādam ir ko ieteikt/iebilst/kaut pakritizēt manus izteikumus?
Un vēl.
Mūsu vēsture ir raiba kā dzeņa vēsture. Visādu notikumu pilna. Labu un sliktu. Visādi notikumi veidojuši mūs par tiem, kas mēs esam. Tos notikumus var vērtēt dažādi - gan pozitīvi, gan negatīvi. Bet noliegt nu nekādi nedrīkst. Bez melnās krāsas nav baltās krāsas. Un kopaina veido buķeti. Stingru un nesalaužamu.
Un mēģiniet atcerēties, zināt un saprast. Mācīt bērniem atcerēties, zināt un saprast. Lai mēs nepazustu vēstures gaitā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru