Tad nu atkal. Par savu pazaudēto svētku sajūtu rakstīju novembrī, nākamajā dienā pēc 18.novembra - valsts svētkiem valsts dibināšanas sakarībā. Nekas jau nav mainījies - svētku sajūta pazudusi kaut kur pavisam dziļi. Šogad pat kolektīvā telpā uzstādītā un izrotātā kolektīvā svētku eglīte neraisa nekādas emocijas. Ir un ir. Un tālāk?
Jaunnedēļ ir Ziemassvētki, pēc - Vecgada vakars. Abi nekādas emocijas vairs nekādā veidā neraisa. Kaut kāds apsīkums un apziņa, ka abos svētkos liela daļa manu kaimiņu, citu cilvēku "aizpeldēs grādos tālu un dikti". Un nākamajā dienā klīdīs apkārt ar nu ļoti lielu nogurumu sejās un sajūtās. Jā, pašai arī bijis "peldēšanas" periods un bez nozīmīgas motivācijas. "Peldēšana" "peldēšanas" pēc. Bet nu tam esmu tikusi pāri, tas periods ir aiz muguras. Un esmu priecīga, ka aiz muguras. Brīvības sajūta, atpūšanās sajūta pat pēc kādām nebūt slodzēm. Nav tās sajūtas, kura izsvītro kādu posmu/posmiņu no dzīves norisēm. Esmu priecīga, ka varu pati ar smaidu par piedzīvojumiem stāstīt, nevis sarkstot klausīties, kā par tiem stāsta citi. Tas ir mans celiņš, katram pašam savs celiņš jāatrod. Nevis jāuzspiež sev mans, kas nav viņu. Tas nu tā. Par margrietiņām.
***
Par ko citu runājot? Tā, atskatoties nedaudz uz aizejošā gada norisēm. Par katru domu, kura pieklauvējusi, esmu izteikusies. Pie Etiķetēm Pārdomas izvēloties varat sameklēt manus dažādos pavāvuļojumus dažādās tēmās.
***
Par Krieviju runājot. Pašreiz ir meinstrīms noliegt visu, kas ar to zemi saistīts - valodu, aizgājušās kultūras driskas un tamlīdzīgas lietas. Protams, tāszemes rīcība pēdējo pāris gadu laikā radījusi šo atgrūšanos no tās. Nevajadzēja sākt to kautiņu, būtu labāk gan pašai, gan tāszemes kaimiņtautai. Attieksme pret to zemi būtu cita, cilvēciskāka un pretimnākošāka. Bet te jau sākas kas no cikla "kas būtu, ja būtu". Es noticētu Krievijas labajai gribai kaut vienā stūrītī, ja tā savu karaspēku aizvāktu no Ukrainas atstājot Ukrainu 2014.gada robežās tā uz sitiena un uzreiz. Noticētu. Bet "par velti mīlēts". Tāzeme ieskrējusies, pateikusi "hop" un aplauzusies. Un laikam par dumju, lai atzītu savu "kļūdu" un labotos. Tāda sajūta, ka prāta nepietiek atzīt, ka nepareizību izdarījuši un aizvākties ar mieru. Vai arī kaut kāda stulba principa pēc? Nezinu. Tik ceru, ka tas "pasākums" beigsies Ukrainai izdevīgās pozīcijās. Kaut kur piezagusies doma par šī "pasākuma" zināmu līdzību ar PSRS/Somijas karu pagājušajā gadsimtā, kad PSRS formāli uzvarēja, bet faktiski zaudēja. Šobrīd militārās darbības vēl nav beigušās, bet sajūta - Krievija jau zaudējusi karu. Un smagi zaudējusi.
Es savos linku krājumos dalos ar klipiem krievu valodā? Latviski dalos arīdzan. Citas valodas, izņemot latviešu un krievu, nepārvaldu un līdz ar to nevaru dalīties ar informāciju, kuru nesaprotu tajā ziņā, ka nezinu, ko tajās citās valodās saka. Un dalos ar to informāciju, kura ir interesanta, man līdz tam nezināma bijusi. Un neslavina patreizējo nesmukumu Krievijas rīcībā. Kad ko interesantu atrodu latviski, tas atspoguļojas tajos linku krājumos.
***
Aizdomājoties par Latviju. Tās vietu pasaules fiziskajā un politiskajā kartē. Reizēm piezogas doma par to, ka varbūt Ulmanim bija savā ziņā taisnība? Viņa vārdiem "Es palieku savā vietā, jūs paliekat savās vietās". Jā, pēc padomijas ienākšanas 1040.gadā bija divas izsūtīšanas, daudzu cilvēku došanās emigrācijā, daudzas dzīvības paņēma dienests gan vācu karaspēkā, gan padomijas karaspēkā. Bet mūsu kodols izdzīvoja te un tagad, šajā pleķītī pie Baltijas jūras. Mēs varam lepoties, ka kopā ar Igauniju un Lietuvu bijām tas akmentiņš, kurš pirmajā vilnī sagrāva lielāko daļu no austrumu impērijas. (Ceru, ka būs nākamie akmentiņi, kuri turpinās to monstru graut.).
Mūsu armija, zemessardze? Nesaku, ka ir slikti tie militārie formējumi. Tik zināma skepse par lietderību. Jo mēs neesam kalnu ieskautā Šveice, kurā katrs aktīvā vecuma vīrietis ir pakļauts obligātajam dienestam gandrīz vai mūža garumā, mums, atšķirībā no Somijas, nav tik spējīgas personības kā Manerheims un nav to klimatisko apstākļu, kuri Somijai reiz ļoti palīdzēja tās cīņā pret padomiju.
Pārvērst Latviju par superjaudīgu aizsargvalni gadījumam, ja tas austrumu monstrs sadomās iebrukt? Nezinu, cik tas reāli nostrādātu. Tiešām, nezinu. Un vai vajag? Cik liels lietderības koeficients? Pie viena - vai mums reāli pietiek visādu resursu aizstāvībai, ja tas austrumzemes formējums izdomā tomēr Latvijai uzbrukt? Mēs esam krrrrrietni mazāka valsts par Ukrainu, mums kaut tie paši cilvēkresursi ir pavisam stipri mazskaitlīgāki, nekā ukraiņiem. Ij tad - Zeļenskis darbojas diplomātijā, lai ar ievērojamu palīdzību no pasaules spētu darboties tā, kā nu tās militārās darbības sanāk.
Mēs esam pa ceļam daudzām varām, mēs esam tur, kur kādam ir kāda interese par šo teritoriju tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Un ietekmi reģionā. Ar to ir jārēķinās. Ar diplomātiju var panākt efektīgāku rezultātu. Un mazākus tēriņus. Mandomāt. Jo, un vismaz vadoties no tās nelielās informācijas, kas ir manā rīcībā, nu nav manī pārliecības par to, ka mums nu dikti bēdīgi klātos, ja mordora izdomātu ar tankiem iebraukt pie mums aprunāties.
Tas nu tā, laikam būs kādi, kuri mani sāks lamāt par nepatriotismu. Uz priekšu, lamājiet. Tik pragmatiski iesakiet kādu sakarīgu pretargumentu, rīcības plānu vai ko tamlīdzīgu. Izejot no tā, ka mēs kā tauta bijām, esam un būsim. Tik ilgi, kamēr apzināsimies sevi kā šo, vienīgo tautu.
Zinu, ka ķērcu. Zinu, ka man nav vienalga - ir Latvija vai viņas nav. Un man ir svarīga Rīga. Un man ļoti nepatīk tas, ko Ukrainā Krievija dara. Un man ļoti negribas Rīgā vēlreiz redzēt krievu tankus. Man pietiek ar to reizi, kad bija Augusta Pučs.
Tas, pie viena, ko es ar visu šo "palagu" gribēju pateikt.
***
Mēs esam maza valstiņa, kura atrodas praktiski līdzenā ģeogrāfiskā vietā pie jūras. Vietiņā, kura ekonomiskā ziņā izdevīga daudziem. Ostas, tirdzniecības ceļi un citas ekonomiski izdevīgas kaut tranzītam vietas.
Mums pagājušajā gadsimtā pāri vēlās abi pasaules kari, kuru laikā dažādas militārās formācijas te pastaigājās krustu šķērsu graujot šejienes ikdienas ekonomiku, Kurzemes katls Otrā pasaules kara izskaņā arī krietni vien paplucināja Kurzemes infrastruktūru. Nesenais drona ielidojums no austrumzemes puses pie viena uzrādīja balto plankumu mūsu pretgaisa aizsardzībā.
Ja tas austrumu monstrs izdomās iebrukt Latvijā - paļauties uz to, ka NATO palīdzēs? Ideja nav slikta, bet ar vienu atrunu. Jebkura kara gadījumā ir svarīgas pirmās minūtes, pat sekundes. Cik reāli ir noturēties pašu spēkiem gaidot, kamēr tā NATO palīdzība atskries? Ja jau pat Ukrainā Krievijas karaspēks ātri vien nonāca praktiski Kijivas pievārtē, Bučā. (Un nezinu visus tos smalkumus, kuru rezultātā Krievijas armija tomēr tapa no turienes aizvākta un tamlīdzīgi savā ziņā iekonservējot to militāro pasākumu esošajās robežās). Un, atkārtoju, Ukraina teritoriāli ir nu ļoti n-reizes lielāka par Latviju.
Vēlreiz atkārtoju, man ir zināma skepse par visāda veida resursu pietiekamību, lai noturētos pretī austrumzemes monstram, ja tas izdomās uzbrukt, vismaz tik ilgi, kamēr NATO un citi kaimiņi paspēs ierasties palīgā. Situācijā, kad visādi urrā lozungu patrioti būs pirmie, kuri savāks čemodānus un bēgs uz drošākām vietām kaut tajā pašā Spānijā, ka tik pabēgt no kara.
Nē, nesaku, ka būtu uzbrukuma gadījumā tam agresoram no robežas līdz Rīgai jāizritina sarkanais paklājs ar lozungu "welcome". Mums tā kaimiņzemes virskundzība Latvijā nav vajadzīga nekādā formācijā. Es par to, ka nu ļoti stipri šaubos par to, vai mums pietiek visāda veida resursu, lai ko sadarītu pašu spēkiem militāra konflikta brīdī. Pārvērst Latvijas teritoriju par vienu vienīgu aizsargvalni virzienā pret Krieviju arī nav izeja.
Tas, ka Krievija ir agresīvi noskaņota pret Latviju - tās ir dusmas par ietekmes zudumu, tās ir bailes no mums. Par to, ka mēs esam spējuši diezgan būtiski ietekmēt dzīvi Krievijā, esmu rakstījusi jau kur iepriekšējos rakstos. Pameklējiet iezīmēs pārdomas un vēsture.
Un, cik nu no mana pundurkrūma pazares, ar pietiekami diplomātiskām metodēm jāpanāk tas, lai mēs Krievijai būtu neinteresanti, neizdevīgi un tamlīdzīgi. Galu galā mums jau tā pietiek ņemtnes ar Krievzemes āru krieviski runājošajām, Latvijai nelojālām atraugām. Bet tā ņemtne pārskatāmā laika periodā ir paveicama. Trakāk, ja spiediens un tamlīdzīgas būšanas no austrumpuses pieaugs eslakējošā līknē.
Labi, izplūdos. Un - tikai no pragmatiskā punkta. Nevienā acī neesmu pret Latviju. Man tā ir svarīga, un vissvarīgākā ir Rīga, kurā manas senču saknes dzīvojas jau no 19.gadsimta... Būšu tikai pateicīga par komentāriem. Konstruktīvem komentāriem, kuros nebūs saukļu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru