Zinu, ka šo tēmu cilāju bezgala daudz. Cilājot un runājot publiskā telpā - tas ir mans sava veida aicinājums citiem arī aizdomāties.
Man, par karu domājot, visu laiku prātā ir rindiņa no mūsu pašu tautasdziesmas - "Karā kautās dvēselītes". Un tā ir dziļāka, nekā mēs aizdomājamies. Karadarbība ne tikai fiziski iznīcina lietas, vietas, cilvēkus. Tā lauž cilvēka dvēseli kā tādu. Ar pirmo nogalināto pretinieku. Nav svarīga motivācija, svarīgs ir "Es nogalināju", lai dvēsele aizlūstu/salūztu. Dvēseles lūzumam jau "pie kājas" iemesls nogalināšanai, jo ar to lūzumu būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu.
Man bija iespēja sastapt tos, kuri ilgākā vai īsākā laika periodā izgāja cauri Otrajam pasaules karam, liela daļa izgāja cauri "no zvana līdz zvanam" cīnoties gan vācu SS karaspēka vienības sastāvā, gan arī Padomju armijas 241.latviešu strēlnieku divīzijā. Izgāja cauri dažādās fiziskās veselības pakāpēs, bet ar vienu vienojošu pakāpi - salauztām dvēselēm. Man rados nu jau saules taku aizgājuši vīri, kas šo Otrā pasaules kara ceļu aizgājuši. Man paaudze pieder Afganistānas "ceļam". Arī no tā nu ļoti daudzi mani praktiski vienaudži atgriezās fiziski veseli/neveseli dažādās variācijās, bet dvēseliski lauzti.
Un uzreiz saku - šiem cilvēkiem 9.maija pompozums bija "pie kājas", viņi savu kluso atmiņu un sāpi - viņi to šaurā, savā lokā pieminēja bez visādām parādēm un salūtiem. Viņiem bija daudz svarīgāk šaurā lokā sastapties, kopīgi gremdēties kādās atmiņās, pacelt glāzi par tiem, kas jau aizgājuši saules taku. Viņiem atmiņa par karu, izieto kara taku bija dziļi privāts un sāpīgs pasākums. Tas nebija publiska urrā bļaušana un skaļa uzbāšanās ar izdomātam, uzprišinātām atmiņām. Ja kas, esmu līdzīgu attieksmi saklausījusi/izlasījusi kontaktos ar Krievijas krieviem, kuri tikušies/pazina Otrā pasaules kara veterānus, kuri izgājuši tam karam cauri.
Pat Krievijā patiesie Otrā pasaules veterāni, kuri to karu izgājuši cauri pa īstam un patiesi, par to nerunās skaļās frāzēs un lozungos visādās publiskās būšanās. Man, daudziem maniem vienaudžiem, te pat Latvijā, smīnu izraisīja Martas Krustiņsones uzstāšanās Rīgas skolās noteikti. Mums viņu "piedāvāja" kā Otrā pasaules kara veterāni, kura esot izgājusi daudzas nozīmīgas kara kaujas. Bet tā viņas uzstāšanās bija acīmredzami iestudēta, pinās atbildēs uz jautājumiem "no zāles", pie kam viņas stāsti bieži vien detaļās atšķīrās. Kā šīs atšķirības tapa pamanītas? Viņa tapa "vazāta' pa daudzām skolām, Rīgā noteikti, un draudzējas, sarunājas taču ļoti bieži dažādu skolu skolēni. Un sarunas par daudz ko notiek...
No daudzām sarunā m ar cilvēkiem kara tēmā radies iespaids, ka vairumam iespaids par kara būšanu saistās tikai un vienīgi ar lozungiem, urrā saukļiem un zināmā mērā karogu vicināšanu. Un netiek ņemts vērā tas, ka karš vispirms ir putekli, asinis, ievainoto vaidi un trula, mehāniska, fiziska cīņa par izdzīvošanu visā kaujas laikā. Cilvēki mīļie! Kaujas laikā visas patētiskās domas par kautiņa motivāciju aiziet kaut kur talu aizmugures plānos, jo priekšplānā izvirzās "Man jāizdzīvo, jānogalina pretinieks, savādāk viņš nogalinās mani". Un tikai. Viss cits ir vai nu pirms, vai pēc kaujas, kura var vilkties no piecām minūtēm līdz bezgalībai.
Vēl par kara veterāniem domājot. No jebkura kara karavīri ne vienmēr pārnāk "vienā gabalā, tādi kā aizgājuši karot". Ne vienmēr fiziski veseli ar rokām, kājām, acīm un pilnu krekla krūtežu ar žvadzošiem "bļembukiem"- ordeņiem un medaļām. Pārrodas arī bez rokām, kājām, acīm. Reizēm iztrūkst kāds viens no visa tā. Bet ir arī tā, ka no kara, pēc hospitāļa pārrodas "ķieģelis". Karā traumēts pilsonis bez rokām, kājām, acīm. Tāds, kurš pavisam fiziski nevar nekādā veidā "ierakstīties miera laika norisēs". Tāds, kurš miera laika mājās faktiski ir "mēbele, lieta", kuru tuvinieki apčubina iespēju robežās, tāds "kur noliek, tur ir", "interjera priekšmets" bez reālas līdzdalības sadzīvē. Arī tā ir kara realitāte. Padomija par tādiem tik ļoti labi "rūpējās", ka šie kara veterāni tika gandrīz vai ar varu ievietoti kaut kādos pansionātos vai tamlīdzīgās vietās, ar domu "tālāk no acīm, jo tie neiederas uzvarējušās valsts imidža kopainā". Ievietoti iestādēs tālāk no acīm, tālāk no normālas atbildības. Bez atbilstošām īsti rūpēm nomirt pavisam aizmirsti, bez reālas pateicības par ieguldīto dzīves posmu Padomijas labā.
Drusku no cita "kakta" raugoties. Jebkuras valsts karaspēks, tai skaitā Ukrainas, kurš aizstāv savu zemi un visu, kas ar to saistīts, - tie vīri un sievas zin, kāpēc un par ko viņi savas dvēseles lauž un grauj karojot. Un pateikties viņiem vajag pirmkārt jau par to, ka viņi uz citu brīvības altāra noliek ziedā savas dvēseles. Pirmkārt jau nevis par to, ka kādās kaujās uzvarējuši, bet gan par to, ka ziedojuši tai uzvarai ko vērtīgāku par patronu vai lielgabala šāviņu. Patronas un lielgabala šāviņi ir atjaunojams lielums, bet vai var atjaunot salauztu dvēseli?
Man personiski - pazīstot savā radu, draugu, paziņu lokā cilvēkus, kuri dien Zemessardzē, - man īpaši neuztrauc tas, kā izvērtīsies viņu militārā darbība, ja pienāks X stunda. Man ir svarīgi, ka viņi jau tagad ir gatavi lauzt savu dvēseli aizstāvot šo zemi, šo tautu, šo vietu. Viņi jau ir nolikuši uz mūszemītes brīvības altāra ko dauz vairāk par fizisko esību. Un tas ir daudz vērtīgāks zieds par "viņš krita, tapa sakropļots zemi aizstāvot". savainotu fizisko ķermeni dakteri salāpīs, lauztu dvēseli - nekāds dakteris nespēs. Pat laiks nespēs, tikai "noliks tālākā aizmugures plauktiņā" visas dvēseles nedziedināmās rētas.
Man tik tā- Ukrainas kara sakarībā - man nav žēl Krievijas mātes, kuras tā kara rezultātā dēlus zaudējušas. Viņas primāri vainīgas savu dēlu nāvē. Izaudzinājušas bezgribas, bezdomas slepkavošanas mašīnas.
Tas nu tā, izplūdos. ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru