Gandrīz visi manas paaudzes cilvēki ir pusaudža gados izlasījuši šo divsējumu Aleksandra Dimā-tēva grāmatu. Tiem, kas nav lasījuši, īss pārstāsts.
Jauneklis savā saderināšanās dienā uz apmelojumu pamata tiek arestēts un ieslodzīts vienā no Francijas baisākajiem cietumiem - Ifas pilī, kura atrodas uz salas un no kurienes izbēgt praktiski nav iespējams. Šeit viņš pavada 17 garus gadus, kuru laikā viņam izdodas iepazīties ar otru cietoksnī ieslodzīto - abatu Faria, kurš gatavojot bēgšanas mēģinājumu, izrokas cauri sienai un sev par sirdēstiem saprot, ka racies nepareizā virzienā, jo nokļūs nevis brīvībā, bet blakus kamerā.
Tā aizsākas abu nelaimes biedru komunikācija. Sarunu rezultātā noskaidrojas, kas ir pie vainas jaunekļa ieslodzījumam tik drūmā vietā, kā arī abats Faria izstāsta jauneklim par milzu bagātībām, kas noslēptas uz vientuļas salas Vidusjūrā un saucas Mote Kristo. Vēl jauneklis uzzina, ka visus cietoksnī nonirušos iešuj maisā un iemet jūrā.
Kad abats nomirst no vecuma, jauneklis, kurš cietoksnī jau pavadījis 17 garus gadus, apmainās vietām ar mirušo abatu un tādējādi izkļūst no cietokšņa. Viņam atliek vienīgi ar paštaisītu nazi pārgriezt maisu un izkļūt brīvībā. Jūrā viņu izglābj kontrabandistu kuģis, kura kapteinis pēc izglābtā bēgļa lūguma izsēdina viņu uz nedēļu uz Monte Kristo salas. Šīs nedēļas laikā tiek atrastas tās bagātības, par kurām runāja abats Faria. Ar to, cik atceros, beidzas pirmā grāmata.
Otrajā grāmatā Ifas bēglis nu vairs ne jauneklis, pēc vairākiem gadiem, kurus veltījis pasaules apceļojumam un Monte Kristo salas iegādei no Itālijas valdības, atgriežas Francijā, vispirms ostas pilsētā Marseļā, kurā sākās viņa bēdu stāsts, pēc tam dodas uz Parīzi, uz kuru pārvākušies viņa nomelnotāji un līgava, kura šo garo gadu laikā apprecējusies ar citu - vienu no pāridarītājiem. Otrā grāmata praktiski stāsta par to, kā jaunizceptais grāfs Monte Kristo atriebjas saviem pāridarītājiem. Nemaz neievērojot, ka viņa aizbilstamā, arābu princese Faride, kuru grāfs izglābis no verdzības, dziļi un patiesi iemīlējusi grāfu.
Praktiski tā ir grāmata, kurā galvenais varonis velta savu dzīvi atriebībai nežēlojot tam savus līdzekļus. Tikai pašās grāmatas beigās viņš saprot savas rīcības neviennozīmīgās sekas.
Par filmu runājot - esmu noskatījusies tikai 1954.gada ekranizāciju franču ražojumā. Filmu droši var nosaukt par "pēc motīviem", jo visus notikumus. personāžus sabāzt 1,5 stundu garā filmā (var būt pat drusku īsākā), ir praktiski neiespējami. Iespējams ir tikai vispārējos vilcienos pārstāstīt notikumus. Tā ka filmai lieku patreknu mīnusu.
Vēlākās ekranizācijas neesmu redzējusi.
Katrā gadījumā, jaunībā no sākuma sajūsminājos par šo grāmatu un tās varoni. Pēcāk veidojās apskaidrība un dziļa līdzjūtība pret varoni, kurš, apmāts savā atriebes kārē, nemana neko sev apkārt. Neredz to, ka dzīve ir pavirzījusies krietni uz priekšu un viņa atriebe netieši skar arī tos, kam ar grāfa ieslodzījumu Ifas cietoksnī nemaz nav sakara.
Manuprāt, grāmatas morāle - neliec visu savu dzīvi uz vienu vienīgu kārti, pavēro, kas notiek apkārt un kādas sekas var izraisīt atriebes kāre.
Iesaku izlasīt tiem, kas to vēl nav lasījuši, varbūt mūsu domas sakritīs tajā, ka grāfs, kaut arī cietis nepatiesi, tomēr kopumā nav nemaz tik nevainīgs pēc būtības,
