Jap, es nekļūdījos ar gandrīz iekavās esošo frāzi. Un tūlīt izplūdīšu savā viedoklī no cikla "uz to visu var arī no šāda skatupunkta paraudzīties".
Jā, daudzi no mums jau pusaudža gados ar sajūsmu lasījuši šo grāmatu. Pat ļoti daudz ekranizāciju tai ir bijušas (ja pareizi spriežu, tad nevienai citai pagātnes autora grāmatai nav bijušas tik daudz ekranizācijas versiju). Par vienu no tām esmu reiz izteikusies kā par labāko redzēto. Bet tas nemaina manu šodienas skatījumu uz daiļdarbu, skatījumu, kurš kristalizējies laika gaitā un beidzot piedzīvo savu publiskošanu.
Laikam ērtības labad rakstīšu pa punktiem.
1. Pirmais, kas krīt acīs, ir laikam jau sīkums. Neliela disonanse laikā. Grāmatā ir pieminējums, ka jaunais d'Artanjans tā sadraudzējas ar trim musketieriem, ka ziemā un vasarā, cik nu ļauj viņa paša dienests citā pulkā, piebiedroties viņiem musketieru sardzes dienesta laikā. Tāds neliels pieminējums, kuru varētu neievērot. Ja tas tiešām nedisonētu ar visu pārējo. Pēc šī pieminējuma vairākās romāna darbībai būtiskās sarunās noskaidrojas, ka jauneklis Parīzē ir neilgu laiku, dažus mēnešus, kuru laikā jau paspējis iekulties Situācijās. Un arī visa romāna darbība - nekādi ziemas pieminējumi un no gadalaika izrietošais ģērbšanās vajadzīgums. Lasot romānu, ir vietā pieļāvums, ka tā darbība varētu risināties laika periodā no apmēram marta līdz kaut kur septembra beigām. Tas nu tā, tāds neliels piekasīgums.
2. Pēc būtības gan grāmatā aprakstītie musketieri, gan viņu pretinieki - kardināla gvardieši - bija algotņi, kuriem, par nožēlu, laikam jau nemaksāja par dienestu. Ja jau aprakstītie musketieri meklēja naudiņas viskautkur. Valstij laikam nebija ekonomiski izdevīgi dienestu apmaksāt no valsts kases. Pietika ar to, ka viņi "bija pa rokai". Un sakiet lūdzu, ar ko šis karavīru bars nodarbojās praktiski visu grāmatas laiku? Tikai uz grāmatas beigām viņiem atradās reāls pielietojums pēc nozīmes - karadarbības uzsākšana un Larošelas pilsētas aplenkums. Bet pirms tam? Tusēšanās pa krodziņiem, kaušanās, "sportošana" precētu sieviešu gultās. Ja jau aprakstītie musketieri tā uzvedās, tad, manuprāt, tikai taisnīgi pieļaut, ka kardināla karadraudze arī tā pat īsināja visu brīvo laiku. Savstarpējie kautiņi krogos tikai likumsakarība. Ko var gaidīt no "korķīti paostījušajiem"? Un, pat pildot tos pienākumus kaujas laukā, uz kuriem bija "parakstījusies", grāmatas varoņu četrinieks iemanījās uz laiciņu izšmaukt no pienākumu pildīšanas. Un pateicoties gadījumam, palikt nesodīti.
Pie viena, šie karakalpi, sastrādājot dzēruma kautiņus krogos - viņiem tā ir izklaide savā ziņā un "mērīšanās" kurš kuru "uztaisīs" šajā reizē. Viņi pēc kautiņiem pamet krogus, kuros tiek pamesti bojā gājušie dienesta biedri, krogus, kuri relatīvi īsā laika sprīdī ir "iznesti" tā, ka nabaga krodzinieks - viņam pasmagi zaudējumi, jo tas atstātais bardaks un kritušie ir jāsavāc, jāatjauno vai pat no jauna jāiegādājas gan mēbeles, gan citādi darbībai nepieciešamie priekšmeti. Krodzinieki ir superbagātnieki, ka viņiem nesagādā problēmas apdzērušos karakalpu "izklaides"?
Kaut gan, lasot to romānu, radies tāds iespaids, ka Ludviga XIII laika Parīzē krodzinieki bija multi triljonu īpašnieki, izteikti labdari un privāto kapsētu īpašnieki un pie viena vēl algoja privāto garīdznieku. Spriediet paši - bariņš iereibušu jaunekļu karakalpu formās, no dažādām karaspēka daļām daudz brīvā laika pavada pie viņiem dzerstoties, pēc praktiski pālī sakaujas, "iznes" visu. Pēc aizvelkas prom atstājot "kaujas lauku krogs", kurā tika pamesti arī kautiņā kritušie. Krodziniekam un viņa personālam taču tas VISS bija pēc tam jāsakopj, jāatjauno interjers, kaut kur tos nelaiķus jāliek. Dzīvajiem kautiņa dalībniekiem taču principā pie kājas tas, kas notika ar viņu kritušajiem biedriem. Kaut kā neatminos romānā norādes par to, kas notika ar tiem, kuriem kautiņā nepaveicās izdzīvot.
3. Kā normu, kā pašu par sevi saprotamu lietu tika uztverta šo jaunekļu ne pārāk, vismaz no mana skatu punkta, attieksme attiecībās ar sievietēm. Alfonsi vistīrākā veidā. Par cik ir nu tāda sieviešu domāšanas īpatnība, ka vīrietis formā liekas pievilcīgs, un jo vairāk, ja sieviete ,,, nu, teiksim, viņai sen vairs nav un vairs nebūs 16, tad. Tad nu precētās kundzītes ar sajūsmu tukšoja vīru kabatas, lai saņemtu no smukpuisīšiem jel kādus uzmanības apliecinājumus.
4. D'Artanjana iemīlēšanās Konstancē, viņa dzīvokļa saimnieka sievā un visas tās mīlestības mokas un pārdzīvojumi. Kukū, aljko, garaž. Ieķeras Milēdijas smuksejiņā, lai piekļūtu Milēdijai iemīlina sevī Milēdijas kalponīti, kura vēlāk bez sirdsapziņas mokām tiek aizsūtīta patālāk no Parīzes uz kaut kādu klosteri. Puikam, par kuru tiek teikts, ka viņš 18 gadu vecumā dodas uz Parīzi laimi meklēt, hormoni trako, nekas vairāk. Dabas aicinājums tiek uzdots par mīlestību.
5, Kardināls Rišeljē ar vieglu spalvas vēzienu tiek pataisīts par ļaunīti, kuru nu nekā. Kā tādu zeme turot. Pavisam ignorējot realitāti. To, ka pēc būtības situācija valstī un karaļa galmā izveidojās tāda, ka kardināls faktiski vadīja valsti, kamēr karalis bija aizņemts ar "svarīgākām" darīšanām.
6. Milēdija ar vieglu sirdi tiek zīmēta kā ļoti ļaunuma iemiesojums. Bet. Pēc būtības - sieviete rosās, lai bērnam nodrošinātu nākotni. Kardināla sekotāji ir ļaunīši? Upsā, viņi tādi paši darboņi, kā karaļa sekotāji. Divas karaspēka vienības ar diviem nomināliem vadītājiem. Milēdijai uz pleca iededzināta lilija, kauna simbols? Lasītājiem tiek piedāvāta vīrieša versija iemeslam iededzināt to zīmi, un kur, sakiet lūdzu, sievietes versija? Ja nu realitātē tās ir divas dažādas versijas, no kurām sievietes versija ir pareizāka un runā pretī vīriešu skatījumam uz lietām, vietām, notikumiem? Atoss apprec viņu, laiciņu pēc kāzām saorganizē medību izklaidi, kuras laikā ieraugs sievas apdedzināto plecu. Un, sakiet, kur viņš bija ātrāk? Viņiem izpalika guļamistabas prieki, vai? Stipri šaubos, ka vīrs un sieva gultā ir tik ļoti akli, ka neredz otra cilvēka ķermeņa īpatnības.
7. Nabaga nelaimīgā karaliene, kura iemīlējusies hercogā Bekingemā? Nabadzīte laulības pārkāpēja, krāpniece? Aha. Protams, ja viņas laulībai ar Francijas karali ir formāls, politisks raksturs, tad var pat būt dabiski tas, precētie pilda laulāto pienākumu tik tālu, cik tas skar pēcnākamo radīšanu. Pārējā laikā - mīlestības jūtas meklē kur citur (ja nav noticis brīnums, un formāli precētajiem nerodas savstarpējas jūtas). Tomēr grāmatas sižets ļoti stipri aicina uz to, ka kardināls pats iemīlējies karalienē un viņai atriebjas par atraidījumu. Tāds neatzīts mīlētājs. Ja karaliene būtu atbildējusi uz kardināla jūtām, nekāda jampadrača nebūtu, vai ne? Kaut kā laulības pārkāpums noklusētos.
Tas nu tā, mans viedoklis. Varbūt kādam ir kāds cits skatījums uz šīs grāmatas sizetu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru