Gribēju sākt ar "piekasīšanos" kādreiz tik ļoti populāriem Dima-tēva diviem darbiem. Grāfs Monte-Kriesto un d'Artanjans un trīs musketieri. Tomēr, pārskatot savus ierakstus, atklāju, ka par Grāfu Monte-Kristo jau biju izplūdusies 2018.gada 29.augustā un par Trim musketieriem 2023.gada 22.janvārī. Neko jaunāku piebilst man nesanāk, domas palikušas tādas pat par šiem darbiem.
Tad nu par Blaumaņa noveli Purva bridējs, pēc kuras motīviem 1966.gadā Rīgas kinostudijā tapa uzņemta tāda pat nosaukuma filma.
Nezinu, kā šajos laikos un kā skolās runā par Blaumaņa daiļradi. Toties atceros to, ko man skolā par šo noveli literatūras stundās stāstīja. Šīs noveles varone tapa pozicionēta kā ļoti laba meitene no vienkāršās tautas, kura tik ļoti mīl nabagu Edgaru, baznīcā, altāra priekšā piecas sekundes pirms laulību ceremonijas pamet bagāto saimnieku Akmentiņu aizejot pie Edgara. Un te nu sākas mans "Ups!". Edgars ir nabags ne tikai sava statusa, kurš visus laikos ir bijis mainīgs lielums, dēļ, bet arī tādēļ ka jau no pašas noveles sākuma tiek pozicionēts kā plencis ar plenča dzēruma izklaidēm. Un plencis visos laikos nav bijis īpaši turīgs personāžs, jo visa sapelnītā naudiņa aiztek grādīgā dzirā. Bet saimniekam, šajā gadījumā, noveles sižetā, zemnieku saimniecības saimniekam Akmentiņam tā manta ir; un tikai tapēc, ka cilvēks strādājis un ar savu darbu sastrādājis to, kas viņam ir un attīstījis. Ne jau velti viņš spēj algot darbiniekus, kas palīdz viņam darbā. Kaut kā neticas, ka viņš saviem strādniekiem sliktas algas maksātu (tas tā, garāmejot par zvirbuļiem).
Tālāk. Kristīnes ļoti mīlētais plencis dzerstās un aizdzerstās tā, ka uz ilgu laiku aizklīst kaut kur pasaulē, laikam alkopudelei pa pēdām. Kristīne aiz sirdēstiem pieņem Akmentiņa bildinājumu. No brīva prāta un bez uzspiediena. Un altāra priekšā pamet Akmentiņu tikai tāpēc, ka baznīcēnu vidū pamanījusi Edgaru. Godīgi un sviecami? Nebūt nē. Es varbūt ar vienu kaktiņu mēģinātu noticēt Kristīnes lielajai un dziļajai mīlestībai, ja netaptu izdirsināts Akmentiņš, kurš tiešām mīl Kristīni, viņai neko ļaunu nav nodarījis.
Kristīne - sterva un tikai.
Visa tā noveles darbība apraujas, kad Kristīne pie altāra pamet Akmentiņu un aiziet pie Edgara. Tālāko domājiet paši. Un te nu nav ko daudz domāt. Dzīves realitāte, kas šim notikumam sekos, neatstāj neko daudz. Kristīnes dzīve kopā ar Edgaru - nu nekāda zelta kaudze. Mūžīgais beznaudas režīms, kurā jāknapina sīknauda kaut maizes rikai, jo plencis Edgars diezin vai atteiksies no grādīgās dziras un tās lietojuma sekām. Un kur garantija, ka atkal neaizdzersiet tālu, dikti un uz nezināmu laiku? Dzīve kopā ar alkonautu? Vai tiešām sievietes vēlmju un sapņu kalngals? Ka tik ne stabilitāte sev un paredzamajiem bērniem ar strādāt protošo Akmentiņu.
Un atkal par Blaumaņa darbu. Noveli Nāves ēnā, pēc kuras motīviem uzņemta tāda pat nosaukuma Rīgas kinostudijas filma 1071.gadā. Sižetu pilnībā nepārstāstīšu, pirmajā šai novelei veltītajā linkā atrodams sižeta pārstāsts. Tiem, kas nav lasījuši vai filmu skatījušies.
Es par ko citu.
Mums skolā literatūras stundas, kuras tika veltītas šai Blaumaņa novelei, kā sliktītis tika minēts tas personāžs, kurš lozējot kuram tad tiks pēdējā glābšanas laivā brīvā vieta, izvilka laimīgo lozi un no tās neatteicās par labu pusaugu puikam, kuram tad nu bija jāpaliek uz atlūzušā ledus gabala bojāejai. Man te jau tajos laikos bija "Ups". Kāpēc tad viņš vienīgais vainīgais? Vai te nav ieslēgusies cilvēku vēlme savu vainu uzkraut uz citu pleciem? Kāpēc jau iesākumā un automātiski tajā glābšanas laivā netapa iesēdināts tas pusaudzis? Un brīvās vietas dalot pēc tam kā tas pieaugušiem vīriem pieklājas? Ne tikai tas pozicionētais negatīvais personāžs slikti izrīkojās. Bērna, pusaudža, atstāšana nomiršanai ir to visu personāžu kopīgā atbildība. Šaubos, vai tie vīri pēcāk varēja mierīgi gulēt un skatīties acīs tā puikas mātei.
***
Labi, izplūdos. Jūsu viedoklis?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru