Pārdomas par naudu

1. Ar mani var strīdēties, man var nepiekrist bet pašreizējā algu, pensiju un cenu politika ir graujoši netaisna. Cilvēks, strādājot par minimālo algu, kas ir zem 400,- eiro, knapi savelk galus, jo ir jāmaksā obligātie komunālie maksājumi, apģērbs un pārtika arī jāiegādājas (kaut humpalās un meklējot veikalos atlaižu cenas). Un ja vēl mājās ir bērni, kuri no savām drēbēm izaug ātrāk, nekā tās tiek novalkātas.... Par skolas piederumu un bērnudārzu maksājumiem nerunāsim. Un kā lai izdzīvo pensionāri, kuru pensijas ir starp 200,- un 300- eiro? Un invaliditātes pensionāri, kuru pensijas nesasniedz pat 200,- eiro? Tādēļ nav ko brīnīties, ka tiek pirktas tikai atlaižu vai kontrabandas preces.

2. Taisnīgi būtu pie pašreizējā cenu līmeņa visa veida pensijas pacelt līdz 400,- eiro, minimālās algas līdz 600,- eiro. Tad varbūt darbspējīgie tik ļoti nebēgtu uz ārzemēm naudu pelnīt un visu kategoriju pensionāri dzīvotu nedaudz labāk.

3. Manuprāt, būtu arī ļoti taisnīgi pacelt ar nodokļiem neapliekamā minimuma robežu. 

Tas laikam ir pagaidām viss, ko gribas pateikt.

Bailes

Mēs katrs no kaut kā, par kaut ko baidāmies. Un ir lielas bailes un sīkas izbailes. Kā katrs tiek galā ar savām bailēm - tas jau ir dziļi individuāls jautājums.

Daudzi baidās no nāves aizmirstot to, ka kaulainā pienāks jebkurā gadījumā, kad laiks būs pienācis. No nāves nav ko baidīties. Dzīvot reizēm ir daudz grūtāk, nekā nomirt. Tāpēc varbūt ir tik daudz pašnāvību, aiziešanas pēc paša izvēles un pirms laika. Cilvēki vienkārši netiek galā ar savu dzīvi un bēg no tās izvēloties vieglāko ceļu kā tikt ar dzīvi galā.

Daudzi baidās iet pa tumšām ielām, ja sanācis kur ilgāk aizkavēties, baidās no tumšiem stūriem. Ja nu tur ir ļaundaris, kas uzklups....Tās ir tādas sīkbailes. Burlaki, ja viņi nav galīgi nepieskaitāmi idioti, nekad neuzklups vientuļam vidusslāņa cilvēkam, kas ar grūtībām savelk savu dzīvi un ienākumus vienotā sistēmā. No tāda jau nav ko paņemt. Un "biezie" braukā mašīnās un reizēm pat ar apsardzi.Un šajos slāņos ir jau citi likumi un spēles noteikumi.

Tās bailes ir tik dažādas, ka visus baiļu paveidus uzskaitīt būtu pagrūti. Tās ir daudzēidīgas. Tomēr zāles pret bailēm ir vienas - ir jādzīvo pēc principa "kam jānotiek, tas notiksies. Ja varu ko pamainīt situācijā - labi, ja ne, tad jāpieņem situācija kāda tā ir." Es vismaz cenšos tā dzīvot un cenšos nebaidīties.

Vardarbība

Šoreiz es nerunāšu par tām perversajām ģimenēm, kurās vecāki ir rūdīti alkoholiķi vai arī tēvs ir iesīkstējis tirāns. Parunāšu par tām ģimenēm, kas ir parastas vidusmēra ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem.

Nopērt bērnu par kādu nedarbu vai pārkāpumu skaitās vardarbība pret bērnu un viņa tiesībām. Bet ko darīt situācijā, kad visi vārdiskie morālie argumenti kļūst bezspēcīgi pret bērna spītīgo vēlmi neklausīt un darīt nedarbus, neklausīt utt.? Pēriens vienmēr paliek kā pēdējais arguments, tiesa - bezspēcības arguments.

Tāpat skolā - ko skolotājs var padarīt, ja klasē sēž pusaudzis, kurš pieradis pie visatļautības ģimenē un absolūti ignorē visus aizrādījumus par savu uzvedību? Reizēm vienkārša pļauka iedarbojas daudz labāk, nekā visi citi argumenti.

Protams, gan pēriens, gan pļauka ir mutiskās pārliecināšanas neiespējamības galaprodukts. Bet ko darīt, ja bērns, pusaudzis tikai pēc šādas eksekūcijas sāk aizdomāties par savu rīcību un tās sekām? Par to, ka gan vecāki, gan skolotāji viņam neko sliktu nav gribējuši iestāstīt, pastāstīt? Ja pats nav uzklausījis pieaugušos un nav ņēmis vērā viņu pieredzi un aizrādījumus, situācijas skaidrojumu?

Un arī - retie nelaimes gadījumi ģimenē, kad bērns gūst kādu traumu, kaut niecīgu. Pirmsskolas vecuma "reaktīvo" bērnu ne vienmēr var novaktēt. Viņu nevar piesiet pie mātes brunčiem, kad tai ir jāgatavo vakariņas, jāmazgā veļa vai kā citādi jādarbojas mājsaimniecībā. Protams, viņai jāpatur mazulis redzeslokā, bet ne vienmēr tas izdodas.

Vai skolā puikas sakaujas un uzdauza viens otram zilumus zem acīm. Skolotājam jāpatur redzeslokā tik daudz bērnu, ka .... Nu, skolotājam nav acu pakausī. Kamēr viņš nomierina vienus, citi viņam aiz muguras iemanās sakauties. 

Un - ja tā padomā, kurš no mums savā reizē nav dabūjis ar siksnu par kādu tiešām pārkāpumu vai kādā vīzē ticis pie zilumiem? Nekas, esam izauguši un bērnība, jaunība ir bijusi raiba un interesanta. Bez sociālo dienestu iejaukšanās un bērnu izņemšanas no ģimenes. 

Mūsu bērnības laikos bērni nonāca bērnu namos tikai ekstremālu apstākļu gadījumos - kad vecāki aiziet bojā un nav, kas par bērnu parūpētos, kad mammas jau tūlīt pēc dzemdībām atsakās no savas atvases. Viss. Tagad bērni nonāk bērnunamos daudz biežāk un dažubrīd uz aiz matiem pievilkta iemesla dēļ. 

Mūsu pašreizējā likumdošana tik ļoti cīnās par bērnu tiesībām, ka vecākiem un skolotājiem arvien grūtāk ir sodīt bērnu par patiesu pārkāpumu. Bērnos tiek iepotētas viņu tiesības, nepievēršot uzmanību tam, ka bērnam ir arī kādi pienākumi mājā, skolā. Līdz ar to daudzas elementāras sadzīves lietas bērns vienkārši neiemācās vai zina par tām abstrakti.

Kaut kāda bezizejas situācija veidojas.

X X X

Sen neko neesmu rakstījusi. Nebija nobriedusi tēma. Tagad arī tēmu par tēmu īsti nosaukt nevar. Visādas domas pa galvu maisās.
 1. Šis gads, ko dzīvoju Purvciemā, netālu no Biķernieku meža, savā ziņā ir bijis notikumiem bagāts, bet arī baigs. Ir bijis īslaicīgs darbs vasaras mēnešos, ir bijusi pastiprināta alkohola lietošana arī tādās situācijās, kad to īsti nemaz negribas, ir bijušas divas gulēšanas slimnīcā pa mēnesim katra. Daudzus pasākumus pilsētā esmu palaidusi garām tieši darba dēļ. 11. un 18. novembri noslinkoju un neaizbraucu uz pilsētu paskatīties, kas un kā. Noteikti braukšu uz centru pirmdien, jo māsa pārrodas no Nīderlandes, varbūt tad aiziesim uz Staro Rīga pēdējās dienas pasākumu. Tiesa, tomēr ne visus pasākumus esmu palaidusi garām - bija Muzeju nakts un Līgo vakars Daugavmalā. Bet pārējais....
 2. Joprojām meklēju jaunu darbu, esmu savus CV izsvaidījusi visur kur, kur vien prasa darbiniekus. Apjautājusies radiem, draugiem un paziņām. Pagaidām rezultātu nav. Vismaz ne tādu, kas apmierinātu gan mani, gan darba devēju.
 3. Anonīmā brigāde mani ir iedzinusi panikā, joprojām apsveru iespēju liegt nereģistrētiem lietotājiem piekļuvi manam blogam. Nezinu, cik viņu tur ir, bet viens ir īpaši kašķīgs.

Par karu

Esmu ieskrējusies yutubē skatītēs kara filmas. Gan padomju laika, gam jau mūslaiku. Reizēm patrāpās arī kāda ārzemju filma par karu. Filmas pēc kvalitātes - kā nu kura, it īpaši krrievu mūslaiku. Padomju laika filmām vēl cauri vijas komunisma ideoloģija, mūslaiku kara filmām - Krievijas pašreizējā ideoloģija. Bet to var neņemt vērā, skatoties filmu kopumā.

Viss tas kopumā parāda to, ka karš nav bērnu rotaļāšanās ar veikalos nopērkamajiem rotaļu ieročiem. Karā cilvēki mirst pa īstam un pazūd bez vēsts pa īstam. Tas nav trāpīums ar bumbiņpistoli un izlikšanās par beigtu. 

Ja visā pasaulē cilvēki saprastu kara ļauno dabu un pārstātu karot.... Otrais Pasaules karš sen jau beidzies, bet ik pa brīdim kaut kur paaulē notiek lokālas karadarbības. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Vai tad ir tik grūti vienoties, nenogalinot otru, neizpostot vietas, lietas un visu citu vērtīgo?

Nesaprotu tās mātes, kas tagad ar mierīgu sirdi palaiž savus dēlus um meitas dienēt armijā, zinot, ka varbūt nepārnāks.

Un, stāstot bērniem par karu, manuprāt vajadzētu uzsvērt kara nežēlību un kara sekas - milzīgos postījumus tur, kur pāri gājis karš. Nerunāt par patosu. 

Nezinu. Jo vairāk es skatos šīs filmas, jo mazāk man gribas, lai valstis uztur savu karaspēku un gribas, lai tās mierīgā ceļā vienojas par sadzīvošanu un citiem jautājumiem, kas skar šo sadzīvošanu.

Dažādas domas

1. Saulains rudens rīts. Biju izskrējusi uz veikalu, pagaidām pavēsi, Bet iesils diena. Pa virtuves logu vēl mēness redzams. Tāda dīvaina sajūta. Vakar daudz ko sadarīju un daudz kur pabiju, Šodien tik līdz veikalam. Jādomā, ko darīt tālāk. 

 2. Gaidu atbildes no vietām, uz kurām nosūtīju savu Cv kā pieteikumu darbam. Un domāju par to, cik un kādi izdevumi saguļas uz manu pensiju. Pagaidām rādās, ka tie pārsniedz manus ieņēmumus. ceru, ka dēls ko piemetīs izdzīvošanai, kamēr atrodu darbu.

 3, Ir doma pārceklties atkal uz Ludzu, jo pērnvasar Ludzā bija labi. No otras puses - divreiz vienā un tai pašā ūdenī neiekāpsi, jo upe mēdz tecēt savu gaitu. Tomēs ss'ā skatos visus piedāvājumus sakarībā ar dzīvi Ludzā. Kaut kur jau man jāpaliek, kamēr gaidu rindu uz pansionātu. Un zinu, ka dēlu tad satikšu retāk, nekā tagad. Ludza no Rīgas ir 4 stundu braucienā ar vilcienu. Un ras nav lēti. par to jau rakstīju pērnvasar. Man ta nekas, bet tiem, kas mani taisās apciemot Ludzā, tas ir būtiski. Kaut arī braukāšu uz Rīgu vismaz divas reizes nedēļā. Kamēr māsa pa Nīderlandi ņemas.

4. Anonīmie pārstājuši piesieties manai pareizrakstībai. Vai nu viņiem apnicis, vai arī mana pareizrakstība uzlabojusies. Nezinu.

5. Par reklāmām savā blogā vēl padomāšu - ņemt tās nost, vai atstāt. Reizēm jau kāds noklikšķina arī.

Novembra pārdomas

1. Skatoties mana bloga skatījumu statistiku reizēm tas skatījumu kopcipars ir paliels, tikai nezinu, kuri raksti tiek skatīti, jo to skatījumu skaits īpaši nepalielinās. It sevišķi pēdējo rakstu skatījums. Man pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti, dziļāk skatījumu skaita palielinājumu vai ko tamlīdzīgu neskatos. Laikietilpīgs process. Īpaši skatījumu kopcipars palielinās pēc jaunāka raksta ievietošanas, tomēr pirmās lapas rakstu skatījumu ciparu tas iespaido visai maz. Galvenokārt mani lasītāji ir no Latvijas, tomēr salasās barīņš lasītāju no citām zemēm. var jau būt, ka tur ir latviešu diasporas, kuras interesē manis uzrakstītais.

2. Tā arī neesmu lasījusi atbildi par tām reklāmām blogā. Vai kādu tās interesē?

3. Aiz loga vēlais rudens. Kokos vēl ir lapas, zāle vēl zaļa un brīžiem pļaujama. Toties lietus, lietus, lietus. Izskrienot darīšanās pilsētā nākas pēc tam pat pa divi lāgi pārģērbties, jo jāpārvelk sausas drēbes. Kājām. Pārējam man ir ūdens ecaurlaidīgs mētekis un kapuce. Nevaru sagaidīt pavasari un vasaru. Agrais rudens arī nebūtu slikts. Bet tagad ir tā, ka gribas ierakties mājās un nekur neiet. Klimats nepatīk.

4. Joprojām meklēju darbiņu, kas būtu pusslodzes līmenī un ar brīvo režīmu. Ir kādam idejas?