Vēlreiz par mājdzīvniekiem

Kad rakstīju par izlutinātajiem mājdzīvniekiem, komentāros aizrunājāmies arī pat kārtīgiem lauku minkām un suņiem. Kaut kāda aizpeldēšana no tēmas sanāca. Tekstu pašu pārlasot, sapratu, ka rakstot es dažas domas esmu nepateikusi, vai izteikusi neprecīzi.

Tagad pacentīšos izteikties precīzāk. Tik nevainojiet mani, ja reizēm sanāks kas no cikla "toreiz un tagad". Ir vērts zināt par "toreiz", lai labāk izprastu "tagad". 

Drusku pastāstīšu par savu pirmo minku, kurš 1989.gadā tika uzdāvināts bērna vecmammai un tur ļoti labi jutās. Minka bija pieradis ēst zivis, reizēm kādu gaļas gabaliņu kā našķi, arī no piena un krējuma neattiecās. Tanī pat gadā bērna vectēvs apmeklēja ekskursijā ASV un kaķim atveda wiskas konservus, ko tolaik mūsu veikalos dabūt nevarēja. Kaķa attieksme - "man uzšķaudīt uz to labumu, ēdat paši". Jāpiezīmē, ka minka, lai viņam vieglas smiltis un saulaina mākoņa maliņa, bija tipisks pilsētas kaķis.

Arī manas bērnības suns - pilsētas suns - ēda, ko tam deva un neatteicās no biezpiena, krējuma un kārtīga kaula, ko apgrauzt, Ēda visu, ko devām pat no sava galda, Jāpiezīmē, ka tolaik tomēr ēdiens netapa tik nu ļoti pārsātināts ar visādām garšvielām, kas pieejamas tagad. 

Viss tomēr atkarīgs no tā, ko un kā ēst mēs pieradinām savus mājdzīvniekus. 

Kad vēl mītējos pie māsas, mums vienu brīdi bija divi kaķi - brālītis un māsiņa. Kad nepietika naudas veikala smiltīm, nesu no pagalma āra smiltis kaķu tualetei un viņiem bija po, ka tik ir kur pakasīties un aiziet uz tualeti. Nebija izvēlīgi, Papildus specializētajai kaķu barībai neatteicās arī no citas barības - desas ripiņas, kāda cīsiņa vai gaļas gabaliņa. Pat pienu un krējumu uzskatīja par ēdamu.

Par tagadējiem lauku minkām un suņiem runājot - diezin vai kāds zemnieks iedomāsies pirkt savam dzīvniekam ko specializētu, kad nauda nepieciešama saimniecības lietām un ir svarīgākas lietas pērkamas par wiskasiem un citām lietām. Tas zvēriņš dabūs to, ko nu saimnieks varēs atļauties viņam iedot.

To zvērēnu barošanā tomēr viss ir atkarīgs no tā, pie kādas barības mēs viņus pieradinām no pašas bērnības, 

Pašai tagad ir pilsētas mājas kaķis. Precīzāk - dēla kaķis, kas no bērnības diemžēl pieradināts pie tās specializētās mākslīgās barības. Sauso barību grūti noteikt - kuru šķirni ēdīs, kura stāvēs bļodiņā tik ilgi, kamēr iestāsies "pagaidām nekā cita nav, tad nu jāēd, ko dod". Krējums un citi piena produkti vairs nav kārums - "ēdiet paši". 

Vispār, ja jau runā par ēdienu, kādreiz tas bija maķenīt dabiskāks, bez visādām tur E vielām un tamlīdzīgām lietām. Tātad veselīgāks gan cilvēkam, gan zvēram. 

Vispār - te varētu gari un plaši izrunāties, var būt kaut kas vēl ienāks prātā atbildot uz komentiem, ja tādi būs. 

Kabaču sautējums

Varbūt kādam noderēs ideja. 

Neizskatās gluži kā restorānā sagatavots un pasniegts, bet tomēr....

Sastāvdaļas:
1. 1 vidējs kabacis
2. iepriekšējā dienā vārīto kartupeļu pārpalikums
3. 1 svaiga gurķis
4. 4 nelieli vai viens vidējs tomāts
5. 1 neliela paprika
6. 1 neliels vai 1/2 sīpola
7. 1 neliels ābols
8. 5 marinēti šampinjoni
9. 1 pavisam mazītiņa svaigā kāposta galviņa
10. garšvielas pēc izjūtas un vēlmes
11. vistas buljona kubiciņš
Ja ir vēlme, var papildināt ar krējumu.

Gatavošanas process:

Sagriež kabaci kubiciņos, ievieto katlā, pielej nedaudz ūdens un piemet buljona kubiciņu. To visu jau var likt vārīties uz aktīvas uguns, piemetot tās garšvielas, kuras liekas interesantākas. Pārējo visu pievieno sev ērtākā kārtībā. Tikai jāatceras, ka sīpols, paprika, tomāts un kāposti (sasmalcināti) ir jāpievieno apceptā veidā un katrs no šiem ingredientiem jāapcep un jāpievieno sautējumam dziļi individuāli, nevis visi barā.

Sāli, vismaz es, neliku, jo man neprasījās. Pietika ar sāls līdzdalību garšvielās un marinētajos šampinjonos.

Manējiem mājiniekiem vismaz garšoja un tika prasītas papildporcijas.

Izlutinātie mājdzīvnieki

Padomju laikos un vēl 90tajos, kad veikali nebija tik pilni ar visāda veida specializētu suņu un kaķu pārtiku un specializētajām kaķu tualetes smiltīm, tie zvērēni ēda gandrīz vai to pašu, ko cilvēks taisīja sev un ģimenei. 

Tagad pamēģini vien ieliet sunim bļodiņā gaļas zupu. Tas lops būs aizvainots savās labākajās jūtās un blenzīs tev virsū tik pārmetoši žēlabaini, ka teciņus vien aizskriesi uz veikalu pēc suņa barības. Ar kaķiem vēl trakāk. Krējuma drusku lūdzu nepiedāvāt - nav ēdams. Padomjlaika kaķiem tas bija kārums, un piens arī. Pat sētas kaķus barojošās tantiņas pērk specializēto kaķu pārtiku. Tiesa, tie vēl nav tik izlepuši uz smiltīm, kurās atstāt aiz sevis mēslojumu. 

Un tās visāda veida drēbītes tam suņalopam..... Vai tiešām suņu mīļi nesaprot, cik stulbs izskatās un varbūt tā ari jūtas suns, kuram uzvilkts kaut kas mētelītim līdzīgs? Reiz redzēju Vecmīlgrāvī vienu dziļi nelaimīgu čau-čau suni, kuram rudenī pie maziem plusgrādiem jau bija uzvilts mētelītis. Un lietus nemaz netaisījās, bija jauka, saulaina diena. 

Mīļie, nu radiniet savus suņus pie tā, ka tie ēd visu, ko dod. Un kaķus arī. Lētāk sanāks un dzīvnieks būs veselīgāks.

Profesijas, likumdošana un tamlidzigi

Tāds dīvains paradokss - zagļi, laupītāji, kontrabandisti un tamlīdzīgas profesijas ir pastāvējušas jau nu ļoti sen, pat pirms kristietības un 10 baušļiem. Un cilvēki visādos veidos ir pret tiem cīnījušies. Tomēr liekas, ka šī cīņa ir rada Sīzifa akmenim. 

Lai kādus likumus un sodus piemērotu, nekas nelīdz. 

Varbūt jāpieņem kas tāds likumdošanā vai jāmaina kas sabiedrības apziņā, ka šīs nodarbes izzudīs pašas no sevis, jo nerentēsies. 

Tā pēc sausā likuma atcelšanas ASV izzuda alkohola kontrabanda un nelegālās dzertuves - nerentējās, jo bija atļauts. Tā pie mums izzuda 90to gadu rekets, jo likumdošana tika sakārtota tā, ka rekets vairs nerentējas. (Tiesa, reizēm liekas, ka valsts ar savu nodokļu politiku pārņēmusi reketa funkcijas).
Runājot par prostitūciju mūsu valstī. Tā ir un pastāv un pastāvēs, kamēr vien būs pieprasījums. Nezinu, vai kas likumdošanā ir sakārtots šis profesijas jautājumā. Mans novecojies iespaids - Saeima ar šo jautājumu ņēmās kā ar karstu kartupeli mutē un ne pie kā nenonāca. Varbūt tagad kas drusku ir mainījies, nezinu. Sen neesmu pasekojusi notikumiem.
Mans subjektīvais viedoklis - jālegalizē šī profesija ar visām no tā izrietošajām sekām. Ieskaitot aizsardzību pret vardarbību, jo tieši viņas visbiežāk pakļautas vardarbībai no vīriešu puses. Kā es to domāju? Esmu dzirdējusi, internetā lasījusi, ka daudzi vīrieši noalgo viņas konkrētam pakalpojumam, tad nesamaksā un pie viena vēl paņirgājas. Tā tomēr nav pārāk godīgi.
No visa iepriekš minētā - pa druskai jau esmu dzirdējusi, ka kaut kas likumdošanā top darīts, lai vismaz kontrabandu apkarotu. Nesen pat dzirdēju (tiesa, pārbaudījusi neesmu), ka ir legalizēta marihuānas ievešana mūsu valstī medicīniskiem nolūkiem. Tik nezinu, kur medicīnā var izmantot marihuānu. Morfiju jā, bet marihuāna?

Patīk un nepatīk/dublis 2

1. Patīk, kā Ušakovs, ņemot labo piemēru no Lemberga, sakārto pilsētvidi. Ielu segumi top atjaunināti, tapuši cool bērnu laukumi, Ziedoņdārzs arī tapis krāšņāks pēc atjaunošanas darbiem. Nepatīk, ka viņu lamā par kaut kādiem man nesaprotamiem grēka darbiem. Nepatīk, ka Lembergs raujas lielajā politikā un cer uz Saeimu. Ventspilī viņš ir īstajā vietā un telpā. Rubiks savulaik pilsētas mēra amatā ari bija vietā un telpā, bet līdzko aizgāja lielajā politika - čiks vien sanāca un kur viņš ir tagad?

2. Patīk, ka Rīgā ir daudz zaļās zonas un Dārzu un parku trests strādā, lai uzturētu kārtībā pilsētas centrālos parkus un tos pa druskai pamazām labiekārtotu. Nepatīk, ka trestam nepietiek resursu, lai dizainiski sakārtotu pilsētas guļamrajonu zaļās zonas. Šajās zaļajās zonās darba daudz un pietiktu ko darīt ilgam laikam. Iedzīvotāji tikai paldies pateiktu. 

3. Patīk, ka datorsalonu ēra ir beigusies, lielākai daļai iedzīvotāju datori ir mājas, ja vajag ko izprintēt, ir vietas, kur to var izdarīt. Kopētavas vai tamlīdzīgas vietas. Datorsaloni jau bija tās vietas, uz kurieni skolasbērni diezgan bieži bēga no stundām un notērēja skolas pusdienām doto naudiņu. Nepatīk, ka datorsalonu vietā tagad pilna Rīga ar "laimētavām", kurās pat pieaugušie atstāj ne mazu naudu. "Laimētavas" tiešām būtu jāaizliedz, atstājot tos aparātus tikai luksus klases viesnīcās ārzemniekiem ko "papriecāties".

4. Patīk jaunā apbūve pilsētā. Tagad katrai jaunbūvei tomēr parādās sava seja un īpatnība. Nav vairs bezsejas sērijveida ražojumi, ar kuriem pilni guļamrajoni, kas sabūvēti padomju laikos. Nepatīk, ka centrā tomēr vēl atrodas grausti, kuri neiederas apkārtējā vidē un apdraud iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka šiem graustiem reiz pienāks gals un to vietā uzradīsies vai nu jauna ēka vai kāds skvēriņš, kur tantukiem piesēst un patarkšķēt par veciem un esošiem laikiem.

5. Patīk, ka liela daļa jaunatnes lasa ne tikai mācību grāmatas, bet arī ko citu, bet nepatīk grāmatu cenas. Tas kož kabatai. Labi, ka ir attīstīts bibliotēku tīkls.   

Vēsture - rakstītā un nerakstītā/dublis 2

Uz šo mani pamudināja viens komentārs pie mana iepriekšējā posta. 

Es nerakstu par Staļina laikiem, es rakstu par tiem nepilniem 40 gadiem, kas sekoja viņa nāvei, kamēr 90tos gados monstrs uz māla kājām - PSRS - sabruka. Staļins varētu grozāties savā kapā cik grib, bet vispasaules proletariāta diktatūru viņš nepanāca, tikai daļā Eiropas valstu viņam izdevās ieviest komunisma uzvaru pār demokrātiju. (Starp citu, pat nezinu, kur viņš apglabāts. Vienu laiku viņš gulēja blakus Ļeņinam mauzolejā, kur viņu lika Hruščova laikos - dies' vien zina).

Par Staļina laikiem mana paaudze klausījās no vecāku un vecvecāku nostāstiem. Žēl, ka jaunības maksimālismā maz jautājām un zināšanas ir visai trūcīgas. 

Man radies iespaids, ka manu blogu pārsvarā lasa jaunuļi vecumā līdz 30 gadiem. Ja es maldos, palabojiet.

Es nezinu, kas rakstīts mūslaiku skolas vēstures grāmatās, bet rodas sajūta, ka vēsture atkal pagrozīta kādam vēlamā rakursā.

Man bija nedaudz zem 30, kad atjaunojas esošā Latvijas Republika. Tā ka jaunības maksimālisms sakrita ar padomju laikiem, brieduma gadi ir tagad. Mīļie mani, lasiet mācību grāmatas ar galvu, iztaujājiet vecākus un vecvecākus. Un no kopainas radīsies izpratne un pareizāks priekšstats par vēsturi.

Es savās atmiņās rakstu par to, ko atceros un kas liekas pieminēšanas vērts. Ja kādam noder, aber lūdzu. Nav žēl. Priekš tam jau rakstīts.

Daudzi divdesmitgadnieki pat laikam nezina, ka vācu nacistu laikā Rīgā bija ebreju geto un Biķernieku mežā ir vieta, kur šos nabagus apšāva masviedā un ir nodedzinātā sinagoga ar cilvēkiem tajā. Tāpat viņi nezina par Salaspils koncentrācijas nometni, kas kalpoja nacistu režīmam.

Šogad mēs atzīmējam valsts simtgadi. Bet - apmēram puse no šī laika ir zem okupācijas zīmoga. Gan padomju, gan nacistu. Cik tad nu mums tās oficiālās brīvības ir ticis?

Un tomēr, par spīti visām svešvarām mēs esam saglabājuši tautas identitāti. Neesam asimilējušies. Mums ir sava valoda, sava rakstība, savas tradīcijas, ko nodot nākamajām paaudzēm.... Mums ir daudz kas tāds, ko neatņemt. Mēs bijām, esam un būsim, kamēr sevi sajutīsim kā latviešus, kas piederīgi šai zemei, šai vietai. Skan jau patētiski, bet nezinu, kā to savādāk pateikt.

Tā ka, draugi mīļie, es neslavinu padomju laikus, es rakstu tikai savas atmiņas no tiem laikiem. Un ja tās nesaskan ar oficiālo, mācību grāmatās sarakstīto - selavi, dzīve tomēr ir raiba kā dzeņa vēders. 

Mazliet atmiņu - visādi sīkumi

1. Padomju laikā ļoti populārs vīriešu vārds bija Aleksandrs. Vārdadiena Aleksandriem ir 18.novembrī un padomju vara nevarēja piesieties, ja tika atzīmēta  vārda diena. Būtībā - cilvēki pakārtoja vārda dienu valsts proklamēšanas dienai. Bet piesieties nevarēja - vārda dienas svinības un vārds drusku velk uz krievvalodīgo pusi.

2. Okupācijas muzejs Daugavmalā ar visu streļķu triādi tika būvēts kā piemiņas memoriāls vācu fašistu okupācijas režīmam. Tagad tas pārtapis par padomju okupācijas laika muzeju. Līdz ar to nepelnīti aizmirsti vācu nacistu nodarītie zaudējumi latviešu tautai un Latvijai vispār. 

3. Kādreiz viesībās galdi vai lūdza no cienastu daudzveidības (saimnieces iepriekš bija izskraidījušas daudzus veikalus garās rindās stāvot, izķemmējušas tirgu). Tagad, kad veikalos praktiski bez rindām pie kases var sadabūt visu un vēl vairāk šī cienastu pārbagātība kaut kā iztrūkst. Toties dzeramais reizēm ir par daudz.
4. Kādreiz vakariņas bija tā  reize, kad visa ģimene darbdienās sasēdas kopā pie galda un ēdot pārsprieda dienas jaunumus un notikumus.