Šerloks Holmss

Pārlasu Konan-Doila stāstu krājumus par detektīvu Šerloku Holmsu. Nostaļģija no pusaudža gadiem un jaunības. Tik tagad lasu drusku kritiskāk. 

Reizēm pats notikums un daļa izmeklēšanas tiek aprakstīts gari un plaši, bet risinājums un vainīgās personas definējums liekas drusku sasteigts. Ir situācijas, kad nav īsti skaidrs, kā slavenais detektīvs nonācis pie saviem perfektajiem slēdzieniem. Iztrūkst motivējošā paskaidrojuma.

Tomēr paši stāsti aizrauj un reizēm neviļus liek pavērot apkārtējos cilvēkus. Tik diemžēl nav īpašas iespējas pārbaudīt savu secinājumu pareizību. Neiešu taču klāt gluži svešam cilvēkam ar jautājumiem savu secinājumu pārbaudei. To vieglāk izdarīt pie pazīstamiem cilvēkiem, bet tur nelaime cita. Par viņiem jau tāpat ir daudz informācijas, kas sakrājusies komunicējot gadu gaitā.

Joprojām fanoju par padomju laikā uzņemtajām filmām par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu. Ļitvinova un Solomina jaunākā saspēle šajās lomās ir fascinējoši skaista. Arī pašas filmas ir uzņemtas nu ļoti tuvu Konan-Doila radītajam un ir veiksmīgas stāstu ilustrācijas. Man liekas, šī ekranizācija pasaulē vēl nav pārspēta un precīzākas vienkārši nav.

Protams, ir britu filma Šerloks pēc Konan-Doila stāstu motīviem. Bet tur to motīvu ir visai maz un visai nosacīti. Protams, Kamberbedžs savu lomu iznes perfekti, arī viņa partneris doktora Vatsona lomā ir lielisks. Bet tomēr tā ir un paliek modifikācija. Iespaids - no paša Konan-Doila radītās noskaņas, tēliem un visa kā cita ir palikuši tikai vārdi un dažas idejas kārtējam sižetam. 

Nedaudz vielas pārdomām

1. Es nesen izteicos, ka jaunā politiķu paaudze varētu būt gudrāka un sapratīgāka un vispār par tautu domājošāka, neka vecā politiķu paaudze. Tomēr esmu nedaudz kļūdījusies. Tas pats Kaimiņš manā skatījumā ir parlamenta klauns, nekas vairāk. Un tomēr atrodas cilvēki, kas par viņu balso. Mistika. 

Pie viena pazīstu puisi, kuram ir dažas problēmas, kaut pasīkas, smadzeņu jomā. Tas, protams, netraucē viņam studēt un lauzties dzīvē. Protams, sveicami. Bet - doma (varbūt pat apsēstība) lauzties politikā pēc studijām situācijā, kad reizēm pats sevi savākt nevar un drusku par daudz uzsēdies alkoholam pie savām problēmām..... Es to neuztveru nopietni. 

Pa manam, visus uz jebkuru parlamentu ievēlējamos deputātus vajadzētu pārbaudīt uz loģisko domāšanu un tamlīdzīgam lietām, kā arī uz izpratni par norisēm valstī un ārpus tās. Vispār uz orientēšanos vidē, telpā un realitātē.

2. Mans skatījums uz lietām, vietām un notikumiem ir tikai mans skatījums. Saprotu, ka atrodas kritiķi, kam tas nepatīk, bet ar to ir jāsamierinās. Visiem jau nevar patikt vai nepatikt vienas un tās pašas lietas, vietas un notikumi. Ir komentētāji, kas manus rakstus uzskata par murgiem, nu tā ir viņu izvēle. Bet diskusija neveidojas, jo ne jau visi man piekrīt vai nepiekrīt. Varbūt mani raksti nav diskusijas vērti?

Par Rīgas dzīvokļu politiku

Daudzos zemes pleķos visā pilsētā, pa lielo tomēr pilsētas nomalēs veidojot jaunus mikrorajonus, tiek celtas jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Nezinātājam ir grūti saprast, cik no tām ir pilsētas celtie dzīvokļi, cik - privātie. Un kuras nu būs sociālās mājas maznodrošinātajiem un kuras - vienkārši dzīvokļi parastajiem pilsoņiem.

Centrā vēl palikuši daudzi neremontēti komunālie dzīvokļi. Divus tādus pati esmu redzējusi. Ož pēc pamestības un vientulības.

Daudzas ēkas ir tukšas, pašvaldība cīnās ar īpašniekiem par šo graustu sakopšanu vai likvidēšanu - skatoties, kādā stāvoklī ir pamestā ēka. Un daudziem īpašniekiem nepietiek resursu, lai ar nelaimīgo ēku ko sadarītu. Un likumdošanā ir putra, kura neļauj nelaimīgās ēkas pārņemt vai kā citādi iegūt savā īpašumā pašvaldībai ja ēkas - grausta īpašnieks ir ieklemmējies un negrib. Pie kam daudzi īpašnieki dzīvo ārzemēs jau kurā tur paaudzē un viņiem nav lielas intereses par šeit esošo īpašumu.

Ļoti jau gribētos, lai jel kādā oficiālā veidā savā īpašumā iegūtu pilsēta un tās, kuras vēl glābjamas, restaurētu, pēc pārdotu vai ēkā esošos dzīvokļus pozicionētu kā sociālos komunālos vai kā citādi. Paralēli tam, ka tiek būvēti jauni. Kā arī īrētu/izpirktu no īpašniekiem dzīvokļus tajās ēkās, kuras nav aizpildītas ar iedzīvotājiem pilnībā.

Tā ātrāk pavirzītos uz priekšu tās rindas, kurās cilvēki gaida uz pašvaldības vai sociālajiem dzīvokļiem.

Daudzi jaunbūvēti dzīvokļi ir neapdzīvoti, jo īpašnieki uzskrūvējuši tādas cenas, kuras ierindas rīdzinieks nepavilks. Arī tos ideālā variantā varētu izpirkt valsts vai pašvaldība un izmantot iedzīvotāju labā. Galu galā rindas uz pašvaldības vai sociālajiem dzīvokļiem nav mazas. Cilvēki reizēm gadiem stāv rindās uz šādu dzīvokli. Tas laikam palicis vēl no senajiem padomju laikiem. 

Kaut kāds stereotips vai klišeja. Vajadzētu lauzt. Izdevīgi būtu visiem. 

Vai arī īpašnieki paši saslēgtu līgumus ar pašvaldībām par dažu dzīvokļu atvēlēšanu pilsētas vajadzībām. Tādējādi piedaloties pilsētas iedzīvotāju likteņos un labklājībā. Skan jau kā utopija, bet diezin vai šī utopija ir neizlipdama. Vajadzīga tikai gribēšana un sakarīgs rīcības plāns.

Tik nezinu, kā rīkoties tajos gadījumos, kad kādam ir vairāki dzīvokļi, no kuriem neizmantotie savām vajadzībām tiek izīrēti un pa lielo ārzemniekiem par nesamērīgām summām, kas īsti neatbilst dzīvokļa normālai cenai. Īpašnieks apkāš ārzemniekus un vēl pelna uz tā. Arī tur vajadzētu kādu juridisku regulējumu. Ārzemnieks tāds pat cilvēks vien ir un šurp brauc ne jau multimiljonāri. Vidusmēra patērētāji. Vai tādi, kas ieprecas šeit un mēģina izdzīvot ar šejienes algām.

Tā pavairāk sanācis, nav pateikts viss līdz galam. Neatrodu pavisam īstos vārdus un ir jautājumi, kuros man pietrūkst kompetences. Ceru uz saturīgu diskusiju. Bet tās jau ir tikai cerības.

Es peonijās

Man pārsūtīja divas bildes, kas paziņam aizķērušās no peoniju izstādes

 

Mazas rīta pārdomas vienai paliekot kopā ar kaķi

1. Lauku radi ir prom, bet palicis neliels kaujas lauks Dzīvoklis, jo tomēr viss savākts un novākts netika. Ko var gribēt no ģimenes ar diviem maziem bērniem vecumā līdz trīs gadi. Laikam paši ko neizturēja, jo laukā viņus neviens nemeta un mājās bija dzīvība. Patlaban atlicis tikai kaķis un tīrīšanas darbi vienai pašai, jo dēls kaut kur ir prom pie savas sievietes un nav zināms, kad atgriezīsies - šodien, rīt vai parīt. Radu aizbraukšanai viens pluss tomēr ir - var atkal pīpēt dzīvokli.

2. Uzpeldēja viena haltūra pa 5 eiriki stundā. Būs viens cilvis uz stundu ratiņkrēslā jāizved paelpot svaigu gaisu braucienā apkārt kvartālam. Nezinu, kā es ar to tikšu galā. No dzīvokļa līdz liftam un pēc līdz ielai viss izskatās ideāli, bet kungs nav viegls un ar vienu pusparalizētu pusi. Kājas arī maķentiņ traumētas. Piedalīties riteņkrēsla braukšanā viņam pašam būs pagrūti. Un esmu no mazajām trauslajām būtnēm par spīti gadiem. Vel domāju. Ne tik viss iepriekšminētais, bet arī ceļš līdz viņam un no viņa aizņem laiku. Tas, ka man par ceļu nav jāmaksā, šajā gadījumā neko nenozīmē. Jautājums ir par to, vai iztērētā enerģija un laiks ir tā piecīša vērti. Vienīgais mierinājums - process paredzēts uz divām dienām nedēļā.

3. Tāda dīvaina statistika - kamēr netiku blogā kārtīgi ierakstīties, bija pa 80 apmeklējumu dienā, tagad, kad atkal ko ierakstu - savācas ap 30. Un trīs pēdējie populārākie raksti, kas sen jau zaudējusi savu aktualitāti, tā arī nav aizvākusies no populārāko rakstu slejas. Vai tad nav citu, populārāku rakstu?

Pujeņu izstāde Dabas muzejā 13.06.2019.

Vel dažas novēlotas bildes no gadatirgus Brīvdabas muzejā

Jāpiezīmē, ka attēlos redzamos alus traukus es tikai paturu, kamēr tieku fotografēta. Tas tamdēļ, lai nerastos liekas diskusijas.