Šis tas no rīta

1. Uz Ludzas ziņojumu dēļiem meklēju kādus darba iespēju piedāvājumus. Pagaidām karājas tik tas sludinājums par dzērveņu lasīšanu, kur nu man ir out. Vel tur tiek piedāvāts darbs apbedīšanas birojā. Pārskatot savu garderobi šajā klimatā konstatēju, ka prezentatīvās izejamās drēbes ir maķentiņ novalkātas, aiz ko jāgaida uz oktobri, kad būs palielinātā pensija un tiks atdots viens parāds. Tad par samērīgu cenu varēšu sev iegādāties ko no apģērba un apaviem, lai varētu mēģināt pieteikties prezentatīvos darbos. Pagaidām tik atliek lauku darbi nelielos apjomos. Tik, cik spēju pavilkt.
2. FB ir pilns ar emocijām par koronas vīrusu it kā tas būtu kādas karaliskas dzimtas. It kā nebūtu vēža slimnieku, AIDS un HIV inficēto, kuru ārstēšanā ir baltie plankumi un šīs slimības pamatā ir letālas jebkurā vecumā. Tad jau jātaisa vispārēja karantīna ar tiem diviem metriem un visu pārējo uz ilgiem laikiem. Ar domu, ka tas perspektīvā iznicinās cilvēkus kā sugu. Galu galā cilvēki mirst ne tikai no slimībām. Ir ceļu satiksmes negadījumi, ugunsgrēki un cita veida negatīvi notikumi, kuru rezultātā kāds iet bojā. Pat dzīvnieku populācijas. Atceramies kaut vai lielo Austrālijas ugunsgrēku, kuru apturēt bija pagrūti un kurā gāja bojā daudzas dzīvas būtnes, kas nespēja no tā izglābties objektīvu iemeslu dēļ. Šie spontānie mežu ugunsgrēki visā pasaulē iznīcina daudz vairāk dzīvību, nekā ir iespējams izglābt. Un, manuprāt, letāluma ziņā šie ugunsgrēki paņem daudz vairāk dzīvību, nekā tas kroņa vīruss ar esošo statistiku.
3. FB diezgan bieži uzpeld valdības lamāšana par kaut ko. Un tiek aizmirsts, ka mums nu ir tāda valdība, kuru paši esam savēlējuši bieži uzķeroties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Cik no tiem tiek realizēti dzīvē? Kā reiz izteicās viens tautā zināms politiķis - kā var nesolīt! - pēcāk "piemirstot" ka solījumi ir jāpilda. Šai ziņā esmu skeptiska vēlētāja un nekad iepriekš nezinu, par ko vēlēšu pildot savu pilsoņa pienākumu.
4. Vēl drusku par karantīnām. Veikalos un mājās tas nestrādā. Tie divi metri. par veikalu īpatnībām jau rakstīju. Bet kā mājās šos divus metrus ievērot? Un pašizolācija atbraucot no ārzemēm. Tad jau cilvēkam jāieslēdzas atsevišķā telpā, jālieto naktspods vajadzību nokārtošanai un pa durvju spraugu uzpurnī jāizsniedz mājiniekiem trauka iztīrīšanai. Vai nav par šerpu? Māsa reizi pusgadā atbrauc atvaļinājumā lietas sakārtot šeit. Un to arī viņa dara, jo pašizolācijas laiks norītu viņas atvaļinājumu un lietas paliktu nenokārtotas līdz galam. Paldies dievam, ka viņa Nīderlandē dzīvo reģionā, kurš praktiski nav skarts ar to vīrusu tāpat kā mūsu Latgale (Latgalē tik dažas vietas ir skartas un arī tad nedaudz).

Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.

Neveiksmīgs mēģinājums lasīt lielās dzērvenes

Pirms pāris nedēļām pie viena no Ludzas ziņojumu dēļiem pamanīju sludinājumu, ka meklē ogu lasītājus lauku saimniecībā. Būšot jālasa lielās, selekcionētās dzērvenes. Piezvanīju un pieteicos. Tomēr kaut kādas darba iespējas un naudiņa ir vajadzīga. Man pateica, ka ogas vēl nav gatavas, būšot pēc divām nedēļām un tad man zvanīšot. Vakar vakarā piezvanija un sarunāju braukšanu šodien.

Agri piecēlos, lai izdarītu darbus kompī un savāktu lietas līdzņemšanai.

Bija ar vietējās satiksmes autobusu jābrauc uz Zilupi, kur mani autoostā sagaidīja saimnieks ar mašīnu un veda tālāk uz lauku, kurā ogas bija jāvāc. Krietns gabaliņš aiz Zilupes, praktiski pierobežā ar Krieviju. Tur mobilie sakari pārklājas - Latvijas un Krievijas. Kā saimnieks teica, labāk nezvanīt Latvijas robežās, jo varot gadīties ka sanākot, ka saruna notiek no Krievijas un tas jau sadārdzina telefona rēķinu.

Atpakaļ braukšanai sarunāju ar vienu meiteni, kas arī bija no Ludzas. Braukt nācās ilgāk, nekā uz dzērveņu lauku, toties atveda praktiski pie pašām mājām.

Ar pašu lasīšanu gāja kā pa celmiem. Iedeva spaini un maisu, kurā sabērt spainī salasītās ogas. Vēl figņu, ar kuru daudzi velk pa krūmiem un ātri salasa ogas - neērtība: ogas no krūma nenolasās visas, aparātiņš uzlasa daudz nevajadzīgās zāles tāpēc lasīju ar rokām. Un nespēju īsti saprast, kā citi tiek ar to figņu galā un nolasa ļoti daudz ogu ātros tempos. 

Lasīšana pati bija visai neērta - rāpo nu un plūc ogas. Noguru un jutos neērti citu lasītāju par saviem lēnajiem tempiem. Galarezultāts - sāku lasīt pirms desmitiem, kaut kur starp četriem un pieciem metu mieru. Pa visu dienu bija salasīti tikai 8 kilogrami ogu, kas naudas izteiksmē bija 3,60 eiro. Citi ar tiem aparātiniem rīkojoties salasīja krietni vairāk un attiecīgi arī saņēma pieklājīgu summiņu.

Biju nobriedusi braukt uz turieni arī rītu un pacensties vairāk salasīt. Piezvanīju saimniekam, lai pateiktu, ka rītu būšu. Viņš tomēr bija noskaņots uz NĒ. Motivācija - nemokiet sevi.

Katrā gadījumā, kaut arī nenopelnīju daudz, tomēr kāda pieredze radās. Un sapratne, ka no krūmiem un kokiem auglus lasīt ir vieglak un ātrāk. Jaunībā pārbaudīts. Neesmu dusmīga. jebkura pieredze ir pieredze un savu spēju izzināšana.

Par lietām, vietām un šo to citu

1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts. Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu lauku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājuši uz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamatprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilvēki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie mobilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmēr, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids. Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopšanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielāpīšana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs taču katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservējot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vīrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jāizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savādāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.

Biedrība atkal pulcējas un spriež

 

Dažas domas par to, kas pašlaik notiek

1. Jeburās vēlēšanās jebkura parstija, cilveki tajā, cīnās par varu un visu ar to saistīto. Protams, pa šiem neatkarības gadiem pa lielo ir nomainījušās politiku paaudzes, daudzi vecā kaluma politiķi iz nogajusi mala un nodarbojas ar ko privātu un dzīvo savu, ne pārāk publisku dzīvi. Tomēr daudz kas no Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem politikā ir palikuši un vēlētājs parastais bieži putrojas un īsti nezina, par ko balsot. Partiju programmas un turpmākās darbības uzstādījumi tomēr daudz neatšķiras. Visu izšķir sarakstā esošās personības. Vidusmēra balsotājs balso par personālijām, nevis partiju programmām. Zinu, būt par politiķi uz vadīt valsti tā, lai visiem būtu labi un būtu zelta vidusceļš, nav viegls darbs, ne velti viņiem ir tās lielākās algas. Tomēr, pie viena, gribas teikt - nu nelieniet politikā, ja izglītība to neļauj un prasmes ir visai zemas. Tagad, vismaz, LU ir kurss, kurš sagatavo nākamos politiķus, daudz ko var tīri praktiski iemācīties no tiem kolēģiem, kuri jau pietiekami ilgi "sēž" valdībā. Jebkurai profesijai bez izglītības nepieciešama arī praktiskā pieredze. Iegūs visi.
2. Manuprāt, nepieciešams sakārtot mazpilsētu biežāku saskarsmi ar Rīgu. Vilciens vai autobuss - nu, kāda tur starpība. Savādāk sanāk, ka mazpilsētas zināmā mērā ir atrautas no visiem politiskajiem, ekonomiskajiem un citiem procesiem. Protams, ir telefona sakari, bet problēmas jau tas neatrisina. Tas ir dudzšķautnains jautajums. Arī darba jautājums. Daudzi no vienas mazpilsētas brauc uz citu, tuvako mazpilsētu, lai atrisinātu šo darba jautājumu. Vai ir tik grūti mazpilsētās atvērt kādus valstij būtiskus uzņēmumus? Vai arī piešķirt šīm pašvaldībām līdzekļus kādas programmas izstrādei? Kā arī beigt bezjēdzīgo taupīpas režīmu un palielināt sabiedriskā transporta kustību starp pašvaldībam, pilsētām Latvijā? Ja nepietiek ar pasažieru iemaksām, vi tad mūsu valsts ir tik nabaga, ka nevar līdzfinansēt satiksmi valstī?

Dažas Ilmāra Bites bildes no Salaspils Botāniskā dārza