Vakcinācija pret Covid 19

Kaut kur iepriekšējos rakstos minēju, ka man šī vakcinācija ir dziļi vienaldzīga un mani šis vīruss neuztrauc par spīti ažiotāžai ap to. Biju pat noskaņojusies nevakcinēties pēc principa "ja tas vīruss gribēs mani noķert, tad noķers neatkarīgi no vakcinēšanās, bet pa lielo pagaidām viņš ir paskrējis man garām".

Tomēr dēls mani pielauza novakcinēties, jo vakcinētajiem tuvā nākotnē paredzēti daži sadzīviski bonusi, kuri man tomēr būtu nepieciešami.

Vakcinējos vakar. Pirms potes man dežūrārsts noskaitīja visas iespējamās blaknes, kuras var uz mirkli parādīties vakcinācijas dienā. Starp šīm blaknēm bija muskuļu sāpes, iespējamais nogurums. Tas mani neuztrauca, jo kājas dēļ man jau tāpat periodiski iesapas muskuļi un nogurstu ātrāk nekā, ja kāja būtu vesela. Tā ka drusku lielāks vai mazāks nogurums pie vieniem vēžiem - neredzēju problēmu. Toties iespējamās galvassāpes un nedaudz paaugstināto temperatūru tā arī nesagaidīju. Var jau būt, ka man ir pietiekami laba imūnsistēma par spīti visām ar gadiem pienākušām kaitēm. 

Pat gripa un plaušu karsonis pa šiem gadiem ie noķēruši tik reti, ka nav īsti vērts par tiem domāt un īpašīgi veikt kaut kādus aizsrdzības pasākumus vakcinēšanās veidā.

Tomēr kautina masu medijos radītā ažiotāža ap šo vīrusu un vakcīnām pret to. Iepriekš jau vairākas reizes par to esmu izteikusies. Šajā ažiotāžā visvairāk žēl tos, kas uzķeras un cītīgi seko visai statistikai un visādiem šausmu stāstiem par vakcīnas briesmu pilnām sekām. Līdz ar to pēc iespējas vairāk sēž mājās un baidās iziet uz ielas kaut uz veikalu izejot - ja nu kas, ka tik tas vīruss neuzkuļas un vakcīnas ir briesmu pilnas. Un iestāstīt šiem cilvēkiem, ka uz ielas un veikalā nekas briesmīgs nenotiek, nekur neguļ ar vīrusu saslimušo mirstīgās atliekas, ka daudz kas statistikā ir uzpūsts maldināšanas nolūkos - kā ar zirņiem pret sienu.

Visvienkāršākais, kā pārbaudīt manu negatīvo attieksmi pret statistiku, ir noskaidrot, cik tad daudz cilvēku paša un radu, draugu un paziņu lokos ir saslimuši ar šo vīrusu un par miruši no tā. Visticamāk, ka noskaidrotais saslimušu un mirušo skaits būs pielīdzināms nullei. Un mēs taču pazīstam krietni daudz cilvēku un radu, draugu un tuvu paziņu loks arī ir paliels - ne jau pirmo dienu dzīvojam.

Jūnijs matos

1.  Ja es pareizi atceros, tad 1.jūnijā bija starptautiskā bērnu aizsardzības diena ar ko arī visus sveicu. 
2. Ir bauda pa dienu istabā dzīvoties pie atvērta loga. Pavasara, vasaras sākuma smaržas un putnu dziesmas pašas ieprasās ciemos.
3. Pamazām sāku iepazīties ar kaimiņienēm. Uz lieveņa smēķējot. Pagaidām gan sarunu tēmas mani īsti neaizrauj, redzēs, kas būs tālāk.
4. Joprojām atpalieku no PČ aktivitātēm un pat nezinu mūsu komandas patreizējās izredzes. Kaut nu kāds man izskaidrotu esošo situāciju. Interese ir šajā jautājumā.
5. Par politiku runājot - zinu tikai tik daudz, cik man pastāsta dēls vai kāds cits no apkārtējiem. Šis robs būtu jel kādā veidā jāaizpilda. Un jāuzlabo manas atpalikšās zināšanas šajā jomā. Tomēr joprojām pieturos pie uzskata, ka politiķu privātā dzīve ir neaizskarama un uz iedzīvotšājiem tā neattiecas. Politiķus jāvērtē pēc darbiem, ko tie paveikuši iedzīvotāju labā. Galu galā likums par privātuma neaizskaramību attiecas uz visiem, ne tikai uz iedzīvotāju parasto.
6. Joprojām neizprotams ir musu infantīlisma līmenis. Tika izsaimniekoti tādi lieli valsts īpašumi kā VEF un Radiotehnika, Rīgas porcelāna rūpnīca. Varēja taču drusku padomāt ar to bumbu starp ausīm un pārkārtot šo uzņēmumu darbību. Galarezultātā būtu pienesums valsts budžetā. Vispār daudz kas valstij un pašvaldībām piederošs ir izsaimniekots 90tajos un tagad var tikai kost pirkstos.
7. Ir piegriezies klausīties, kā apkārtējie lamā pastāvošo varu. Kādu nu ievēlējām, tāda nu ir. Esam dabūjuši to, ko dabūjuši. Pie kam legāli un no brīvas gribas. Daudzi dodas uz vēlēšanām saklausījušies partiju saldās dziesmas un solījumus, kuri vēlāk praktiski netiek pildīti. Un nevienam jau neinteresē šo partiju politiskā pieredze un darbības rezultāti iepriekšējos sasaukumos un vispār sadzīvē.
8. Tāda dīvaina sajūta - mani lasa, bet komentē maz. Nav īstas izpratnes par to, vai lasītāji man piekrīt vai nee. Vai arī lasa lasīšanas pēc.

Jau nedēļu Vecmīlgrāvī

1.  Zināmā mērā eiforija ir mazinājusies. Tam par iemeslu ir kopīgajā virtuvē sastaptais tarakāns. Un pie viena arī tas, ka šajās telpās paralēli vēl pamazām tiek veikts remonts koptelpās un arī istabiņās (tajās, kurās vairs/vēl neviens nedzīvo). Tomēr patīkami, ka telpās, kurās tiek pamazām iemitināti īrnieki, tiek ielaisti dzīvošanai mierīgi cilveki, kuri nerīko skaļus jandāliņus. Tajā posmā, kurš ietilpst manā dzīvojamzonā/abos gaiteņos pat brīvdienās ir klusi, mierīgi un cilvēki maz sastopami. Lielāko laika daļu visi pavada vai nu savās istabās vai arī dodas kurp savās gaitās ārpus dzīvesvietas. Mani tas apmierina. Man pagaidām īsti negribas kur kejot, vairāk laika gribas pavadīt savā istabā pie kompja. Protams, ar laiku tas var mainīties. Viss atkarigs no tā, cik ātri iestaigāsies kāja un pazudis pampums potītē.
2. Dažas dienas atpakal redzēju sīku dabas brīnumu - palielu beku bez tārpiem. Kā? Mums durvjupriekšā ir pavisam neliels skvēriņš. Viens no kaimiņiem bija izgājis šajā skvēriņā ar kaut kādiem saviem nolūkiem darbošanās jomā. Un atrada šo beku. Pilnīgi negaidīti. Es tajā laikā pīpēju uz lieveņa pipēšanas vietā. Un mums abiem šī beka izraisīja pārsteigumu. Beka un maija beigas ir kaut kas nesavienojams. Parasti sēnes sevi sāk pieteikt kaut kur jūnija beigās jūlija sākumā.
3. Šeit maksa par vaifaja internetu ir lētaka nekā ludzā. Tur es par internetu maksaju 12 eirikus ar centim, šeit - 11 eirikus. Un interneta darbības ātrums mani apmierina pat labak, nekā Ludzā.
4. Kaitina tas, ka šeit, jebkurā Rīgas vietā, reizēm jāstāv rindā ārpus veikala, lai pretendētu uz ieiešanu veikalā, kurā reizēm arī veidojas rinda pie kasēm. Veikala darbinieki noteikuši veikalā esošo pircēju kopskaita limitu. Vai tad nepietiek jau ar to, ka veikalos obligāti jānēsā uzpurnis? Gluži kā suņiem savulaik. Tagad neesmu sastapusi nevienu pastaigā izvestu suņalopu ar uzpurni. Ne velti relatīvi nesen feisbukā bija ievietota bilde ar dāmīti maska, kura bija izvedusi savu četrkājaino draugu pastaigaties, ar parakstu - "Suns drīkst izvest pastaigaties vienu saimnieku ar uzpurni un pavadā". 
5. Vēl drusku par valsts un pašvaldību iekšējo pilitiku. Kāda suņa pēc vcalstij un pasvaldībam piereošās komunalās komunikācijas (transports, parki, komunalās sistēmas - ūdensagāde un kanalizācija, citi tamlīdzīgi darbības veidi) ir sadalījušas kaut kādos SIA, MIA vai kā tamlīdzigi? tāpat jau ieņēmumi no šo pakalpojumu izmantošanas ieripo valsts vai pašaldbas kabatā, no kuras tiek veiktas subsīdijas šo institūciju veiksmīgai darbībai. 

Ar cerībām uz diskusiju

1.  Jorojām pavasara smaržu eiforija. Neatceros cik sen atpakaļ bija šī pavasara optimistiskā noskaņa. Un tas prieks, ka man pa istabas logu iespīd rīta saule. Laikam jau taisnība, ka priekš laimīgas labsajūtas reizēm ļoti maz vajag. Un tas nekas, ka savas kājas dēļ pagaidām vēl velkos kā vecs tantuks no soliņa līdz soliņam. Gan jau ar laiku staigāšana nonormalizēsies. Ja pieklibošu reizēm - štrunts, es jau tāpat piekliboju ar to kāju uz laika maiņām. Ne jau pirmo reizi man tā kāja salūzt mazdrusciņ.
2. Tagad, līdz vasaras beigām, jāsaved kārtībā savs vizuālais noformējums. Ar visām saslimšanām, nelaimes gadījumu un straujo dzīvsvara pieaugumu (2vu mēnešu laikā uzblīdu 20 kilogramus, tagad cīnos ar svara likvidāciju vismaz uz 10 kg) vizuālais tēls kaut kur ieklīdis otrā plāna prioritātēs. Ar steigu jāmaina prioritāšu sadalījums. Un tad atkal varēs meklēt kādu darba piešprici. Pagaidām priecājos, ka invaliditātes pensija ir palielinājusies.
3. Neesmu no tiem, kas lamā aizgajušo padomju varu. Tauta jau lamā to varu par tālaika ideoloģisko presingu, bet arī tagad ir sava veida ideoloģiskais presings, tikai savādaka tēma. Un iet uz vēlēšanām? Man vismaz ir beidzies bezvārdu autopilota patriotisms. Pa lielo, ar minimālām izmaiņām, pie varas pēc katrām vēlēšanām tiek vieni un tie paši cilvēki gan pašvaldībās gan Saeimā. Un pie viena - mūsu politiskās kultūras limenis vēl ir pazems kaut arī LU (tas toč, ka tur. Par citām augstskolām nezinu) apmāca topošos politologus. Kaut kā nejūtu, ka mūsu politiķi īpaši censtos sīkāk iepazīties ar citu demokrātisku valstu politisko pieredzi un kaut ko no tā visa pielietot praksē.
4. Varat par mani smieties, bet es tā arī neesmu ielāgojusi, kā sauc tagadējo Rīgas mēru. Kaut kur Letas ziņās tas uzvārds uzpeldēja sakarā ar karoga nomaiņu pie viesnīcas, kurā mītējas hokeja PČ komandas. Bet tas arī viss. Rīgas infrastruktūras sakartošana un labiekārtošana sākās jau pirms viņa, šo darbu uzsākšana ir iepriekšējo Rīgas mēru nopelns. Vienkārši atliek tik turpināt iesāktu.
5. Interesanti, kad beigsies visa tā ažiotāža ap Covid. Godigi sakot - visiem situacija ir krietni pieriebusies. Un pētīt statistikas datus sakarā ar šo vīrusu - jau sen ir iesakņujusies frāze: "Ir lieli meli, mazi meli un statistika".

Un atkal Vecmīlgrāvis

Es atkal esmu Vecmīlgrāvī, par kuru nedaudz rakstīju jau iepriekš. Šoreiz ne strādāšanai, bet dzīvošanai.

Manas sajūtas šeit? Zināmā mērā eiforija. Eiforija no tā, ka atkal esmu šeit, rajonā, kurā šī gadsimta sākumā strādāju skolā par lietvedi. Dzīvesvietu caur ss.com par saprātīgu cenu atradu tieši tajā Vecmīlgrāvja nostūrī, kuru neslikti pazinu un pat ēka izrādījās tā, par kuru biju iedomājusies lasot sludinājumu.  Bijušās nezinu kāda uzņēmuma kopmītnes, kas tagad skaitās dienesta viesnīca un kurā dzīvo ļoti dažāds kontingents, kas nu noteikti nestrādā vienā Vecmīlgrāvja esošajā uzņēmumā. Manīju pat krietnā pensijas vecumā esošu tantuku.

Kad ievācos šeit, bija sajūta, ka zināmā mērā atgriežos mājās. Vakar vakarā, iekārtojoties savā istabā, sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc šejienes, pēc Vecmīlgrāvja. Un pie viena to visu papildināja ceriņziedu laika labsajūta. Slimnīcā esot nācās priecāties tikai par kastaņkoka ziedu svecēm. Te, savukārt, ir daudz ceriņkrūmu privātmāju pagalmos. Un visi pirmajā plaukumā. Kad vakar kliboju un Rimi supermārketu ielas piepildīja piesātinātā ceriņu smarža pēc kuras biju tik ļoti noilgojusies....

Darba iespējas šajā mikrorajonā - kugubuves remonta rūpnīca, 3 skolas, daži bērnudārzi, veikali, dažas kafejnīcas. Kam nesanāk atrast darbu šajos uzņēmumos, braukā uz centru. Satiksme šeit ir laba - 4ru maršrutu autobusi, dzelzceļš - netālu atrodas Ziemeļblāzmas stacija, mikroautobusi. Mežaparks un Zvērudārzs atrodas praktiski netālu. Netālu ir arī Ķīšezers ar peldēšanās iespējām. Var pat ar pilsētas autobusu - 24to - aizbraukt līdz jūrmalai Mangaļsalā.

Iedzīvotāju sastāvs ļoti nacionāli raibs, latvieši pat ir mazākumā. Pārsvarā krieviski runājošie, un vairums nebūt nav krievi. Ļoti daudz ir citu nacionalitāšu pārstāvji, kas nebūt nav krievi, kaut arī runā krievu valodā.

Žils Verns: Kapteiņa Granta bērni

 Pārlasu jaunībā, pusaudža gados lasīto Žila Verna Kapteiņa Granta bērni.

Grāmata sarakstīta 19.gadsimtā un droši var apgalvot, ka ļoti noderēja tā laika skolasbērniem kā ģeogrāfijas un vēstures grāmata. Arī pašlaik noderētu, kaut arī grāmatā esošā ģeogrāfijas un vēstures informācija pa šiem vairāk kā simt gadiem kopš grāmatas sarakstīšanas brīža daudz kas ir nācis klāt ģeogrāfijas un vēstures zinībās.

Sižets ir veidots kā galveno varoņu ceļojums apkārt pasaulei pa 37to paralēli kuģa avārijā cietuša un izglābušos no noslīkšanas kuģa kapteiņa un divu matrožu meklējumos lai tos pārvestu mājās uz Skotiju. Ceļojuma laikā ar viņiem norisinās dažādi piedzīvojumi, kurus papildina viena no ceļotāju - ģeogrāfijas profesora - stāsti par vietām, kuras tiek apmeklētas ceļojuma laikā.

Grāmatu lasot var jau, protams, izlaist tās vietas, kur tiek stāstīts par ģeogrāfisko atklājumu gadaskaitļiem un vietu atklajējiem, un vairāk pieversties pašu varoņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Bet tomēr viss grāmatā ir organiski savijies un interesants pat tagad, kad man vairs nav pusaudža gadu, kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu.

Katrā gadījumā silti iesaku. Nebūs jānožēlo.

Kārtējo reizi no visa pa druskai

1.  Kāds baudījums pamosties vietā, kurā neviens neaizcērt durvis ar tādu joni, ka pat mironis zārkā salektos ar "What the fuck" un īpaši uzraugāmā palātā nevienam nav aurošanas lēkme, kuru var dzirdēt jau pa krietnu gabalu. Tiesa, ir žēl tos tantukus, kuri ar savu vecuma demnci vai Acheimeru ir nonākuši šajā slimnīcā un uz laiku top aizmirsti no pašu tuvāko puses. Kamēr es tur biju, šiem tantukiem pat pienesumi no mājām kā ģimenes atbalsts ļoti pietrūka. Toties netrūka tādu īpatņu, kurām slimības bija mazāk nekā bezkaunības. Lielāko vairumu no mums kāds tomēr regulāri apmeklēja, atnesa kādus našķu krikšus papildus tam, ko bijām lūgušas atnest kā nepieciešamas lietas. Tad nu atradās tādas, kas "uzēdās" un bija gatavas izdiņģēt šos nelielos pienesumus sev, kurām nepietika ar to, ka top ar kaut ko uzcienātas, viņas bija gatavas diņģēties tik ilgi, kamēr dabon sev visu sev nepiederošo pienesumu (ja bija, kas ļāvās šādai diņģētājai un nesūtīja to trīs durvis tālāk). 
2. Kamēr biju slimnīcā, bija iespēja pievienoties meitenēm, kuras bija izdiņējušas no medpersonāla noskatīties divas hokeja spēles. Latvija - Kanāda un Latvija - Kazahstāna. To, ka mūsējie uzveic Kanādu neatstājot tai nekādas iespējas, neviena no mums pat gaidījusi nebija. Tas bija krietns pozitīvais šoks, "Sasist" Kanādu - vienu no pasaules spēcīgāko šī sporta veida komandām - to var nosaukt tikai par brīnumu. Nav brīnums, ka spēlē ar kazahiem mūsējie bija krietni "izpumpējušies". Tomēr punktu godam nopelnīja.
3. Tagad nu jau drošāk staigāju un pārvietojos. Laikam jau iepriekš rakstījusi aprakstot Vidzemes (Valmieras) slimnīcu, ka aprīļa sākumā salauzu kāju. Tad nu tagad jau kādu nedēļu ģipsis ir noņemts. Kad tas tika ņemts nost, abas ar māsiņu smējāmies, ka tajā slimnīcā marli nav žēlojuši un ģipsim pa virsu to likuši no sirds. Nācās kā sīpolu lobīt, lai var visu ģipsi noņemt. Tiesa, uz savu galvu biju sākusi likt to kāju pie zemes un pamazām staigāt jau ceturtajā nedēļā kopš ģipša uzlikšanas un slimnīcā pamazītēm staigāju ar visu ģipsi. Pēc noņemšanas staigāšana jau kļuva krietni raitāka, kaut arī vēl jūtami piekliboju un pārvietojos sīkiem soļiem. Bet kas par baudu staigāt bez svara bumbas kājas vietā! Un pie viena vairs nav jādomā, kā to kāju iekārtot guļus stāvoklī tā, lai būtu ērti ne tikai kājai, bet arī pārejam ķermenim. Savā ziņā eiforija.