Nu nepamet Tomu ideja uz Mangaļsalas mola makšķerēt.

Diena saulaina, kas netipiski ziemai. It īpaši decembrim. Toms pierunāja ar "es jau savācos, saģērbies silti un braucam". Daudz nepretojos no vārda nemaz. Man vismaz bija sajūta "sanāks, nesanāks?". Jo Toms ieskrējies makšķerēt no mola. Makšķerēt, nevis bļitkot (un pēdējo nemaz nevar izdarīt bezledus periodā). Decembrī!?. Bet, nu lai. Man arī kaut kāds prieciņš no tā viņa prieka sanāk.

24.autobuss, kā vienmēr, kavēja. Bet nekas, ar triju minūšu nokavēšanu sarakstu tomēr pienāca un aizbraucām līdz Mangaļsalai. Ceļš uz turieni sanāca līgani mierīgs. Tomēr vienā mirklī, kad ieraudzīju bildējamus PŪPOLUS! DECMBRĪ!, palaidu Tomu, lai iet bez manis uz molu. Tālāk par mola galu vienalga neaizies, nāras arī sen nav manītas. Tā ka tāpat tālāk par to mola galu netiks.

Vakardienas it kā zvejošana no Toma fotoaparāta (laikam būs juku jukām, bet bez mana pavadteksta būs noteikti)

 

Linki. Man liekas, ka interesanti (Šoreiz zināmā mērā nedaudz laikam)

Latvija, Latvijā

1. Vecstašuļu senkapi.
2. Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19.gadsimta vēsturē. 2.daļa.
3. Dzimtbūšanas kājas aug Rīgā.

 Pasaulē, vispārīgi

Pīles Vecmīlgrāvja pusē Daugavai ar skatu uz Kundziņsalu ar visu Mantesa konstrukciju

Tā nu atkal sanāca, ka pieasistēju Toma zvejošanai tās beigu fāzē. It kā aicināja jau ātrāk, bet man savas lietas bija jāpabeidz. Tā beigu fāze zvejošanai iestājās kārtējās pienākušās līņāšanas dēļ. 

 Maizi, ko putniem iebarot, protams, nepaņēmu - aizmirsu. Toms iedeva trīs līdzpaņemtās šķēlītes, kuras veiksmīgi tiem pīļukiem izbaroju, kamēr Toms savas "bada pātagas" kopā vāca. Pie viena steigā balansēju ar mobilo telefonu, lai paspētu uzņemt tos putnus, kad viņi "sakrīt čupā" tos maizes gabaliņos ķerot ūdenī.

Pie viena aizveda apskatīties cekulpīli. Tā vispār esot mājas pīle, kura brīvā dabā nedzīvojot. Jautājums, ko viņa dara pie savvaļas pīlēm, ir atklāts. Pie kam acīmredzami viņa ar tām citam pīlēm nebiedriskojas, visu laiku pati par sevi. Bildēs redzams. Tā cekulpīle ir pat krietni lielāka augumā par tām ierastajām savvaļas pīlēm.

Atkal kaut kas pasmaidam. Drusciņ

Mazliet Ceturtās Adventes rītā

Nu, jā. Periodiski uz visādām domām "pavelk".

Tāda dīvaina lieta. Esmu kur ieteikusi, tikai ieteikusi, toksiskas attiecības "nocirst ar cirvi" tās izbeidzot, nonullējot. Toksiskuma "avotu" - cilvēku, kurš ir toksisku attiecību radītājpunkts, aizsūtīt tālu un uz ilgu laiku tā, lai nevajadzētu viņu vēlreiz redzēt. Izstrīpot no savas dzīves.

Teorijā tas ir jauki, pareizi un kaut kā tā šajā ciklā. Tomēr katrs gadījums ir dziļi individuāls. No savas pieredzes saku. 

Ha, gadās arī tā

Viens personāžs mani vietnē facebook atdraugoja kādu laiciņu atpakaļ, šodien piezvanīju, lai pajautātu iemeslu. Izrādās, viņam esot apnicis lasīt manus tekstus, jo es rakstot nepārbaudāmas muļķības.

Hm. Cik nu atceros, nekad neesmu apgalvojusi, ka mani teksti ir 100% taisnība, pārsvarā tas ir viedoklis ar rakstīšanas mirkļa redzējumu uz lietām, vietām, notikumiem. Protams, ir man raksti, kuros ir atsauces uz kaut ko manu domu pamatojumam. Bet pārsvarā tik mirkļa viedoklis, kurš var un drīkst taps apstrīdēts, tiesa, konstruktīvi - kāpēc kļūdains, cik tālu kļūdains, kuros rakursos kļūdains un tā tālāk šajā ciklā. Cilvēki, kuriem ir bijusi vēlme man ko teikt, aizrādīt, to ir darījuši un vienmēr ir nonākts pie kaut kāda konsensusa un lielākas skaidrības apspriestajā jautājumā.