pirmdiena, 2015. gada 30. marts

VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas centrs

Šodien devo nodot LFFB atskaites VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas centrā Eduarda Smiļģa ielā 46, Rīgā. Pēc ķipa biedrības pieraksta vietas.
Man nepatika. Nepatika atmosfēra. Daļa no pašaura koridora klientiem, viena neliela telpiņa darbiniekiem, kuri ir visai īgni. Jo aiz durvīm stāv bariņš ļaužu, kuriem jāiesniedz gada deklarācijas.
Labi, ka savu bilanci drīkstēju imest kastītē pie citiem dokumentiem. Vienalga ikšot nogādāta Talejas ielā, VID galvenajā ofisā. 
Kad braukšu nākošmēnes uz Talejas ielu iesniegt savu gada deklarāciju, varbūt tad tur cilvēki būs laipnāki un viņi nebūs tik saspiesti āurās telpās.
Katrā gadījumā, neisaku apmeklēt VID nodaļu Eduarda Smiļģa ielā.

svētdiena, 2015. gada 29. marts

Drusku

Patlaban sāku skatīties Andromēdas trešo sezonu. Ir jūtama tendence katras sezonas pēdējo sēriju atstāt pusratā ar nobeigumu un ar šīs sērijasturpinājumu sākt jauno sezonu.
Vienā trešās sezonas sērijā, kautiņa ainā, pat atklājunelielu piesitienu uz Herkulesa brīumaiajiem piedzīvojumiem, kurā Kevins Sorbo iepriekš spēlējis.
Klimats uzdzen skumjas un slikto garīgo. Ja nebūtu lietus, būtu pat patīkami pavasarīgi, jo grādi aiz lga nav auksti.

piektdiena, 2015. gada 27. marts

Ha

Teicu vēl nesen, ka ilgu laiku neesmu sastapusi Andromēdā atsaues uz kaut ko. Tagad skatos otrās sezonas pēdējo, 22.sēriju un, hops, atsauce uz Plēsoņu.

Domāšana laikam ir mana sastāvdaļa

Kopš esmu te regulārāk sākusi ko rakstīt, ik pa brīdim ieakstās arī mana fiozofija pa kaut ko un reizēm tā ir vienkārši īdēšana un ņaudēšana, kuru radījis kāds prozaisks iemesls. Ne vienmēr lietus aiz loga.
Jā tagad esmu puslīdz apmierināta ar dzīvi. Puslīdz tāpēc, ka vairs nav jāceļas piecos no rīta lai sešos būtu darbā. Esmu uz simības lapas jau desmito dienu. Vismaz izguļos puslīdz. Kaut arī pirmās dienas bija tāda pajocīgāka sajūta pamosies ap pieciem un pariezgties uz otriem sāniem, jo NAV jāceļas. Savā ziņā pt žēl paliek - kolektīvs labs, darbs kaulus nelauž un uz pusdienas laiku varu būt mājās. Naudiņu arī maksā un regulāri. Pat divas reizes mēnesī - algu un avansu.
Tomēr arvien vairāk sliecos uz to, ka tad, kad beigsies slimības lapas un atkal iziešu darbā, meklēšu reālu iemeslu, lai rakstītu atlūgumu. Jo šis darbs tomēr nav priekš manis. Protams, mēnesis būs jāatstrādā, trīs pārbaudes laika mēneši, kuru lakā var aiziet no darba kaut nākamajā dienā, ir beigušies.
Ļoti agri celties varu uz uzrāvieniem, kāda proekta veikšanai, nevis regulāru funkciju veikšanai. Kaut arī esmu cīrulis pēc dabas un iekšējais pulkstenis mani modina visai agri, pieci no rīta pat man ir par agru.
Citādi - negribas pārlieku sūkstīties par dzīvi. Ar to sūkstīšanos jau pilns ēters gan internetā, gan televīzijā un radio.
Jorojām esmu dzīvokļa meklējumos. Tāda dzīvokļa, kuru spēšu apmaksāt. ss'ā paaidām nevaru atast sev neko piemērotu. Par dārgu manām iespējām. Mani interesētu tāds, kurš ir par paīzmaksu - t.i. tikai komunālajiem maksājumiem. Un pie tam ne lieliem.
Un vēl pie viena - esmu te regulāri likusi linkus uz LFFB mājas lapu. Arī tad, kad tā saucās lffb.midzenis.lv. Tagad tā ir vienkārši www.lffb.v. Un varbūt tāpēc daži linki vairs nedarbojas. Būšu priecīga, ja man par linkiem, kas nedarbojas, pateks, norādīs uz tiem. Tad droši pārlinkošu.

trešdiena, 2015. gada 25. marts

Andromēda un kosmoss

Nu jau esmu otrajai sezonai pāri pusei. Atsauces uz kaut ko pagaidām vairs neesmu saskatījusi. Varbūt vienkārši nepamanu. Toties neizpratne ir par ko citu.
Jau skatoties Armagedonu ar Brūsu Vilisu visi, un es tai skaitā, zvaigāja par priekšmetu degšanu ar lielu flami atklātā kosmosā. Kur esot vakuums un nav skābekļa, un šāda degšana esot nonsenss. Arī šajā seriālā ik pa brīdim kaut kas deg atklātā kosmosā un ar lielu flammi.
Tomēr - zvaigznes taču deg un ar lielu flammi. Un šī degšana apsilda tuvākās planētas. Kur tad vakuums un skābekļa trūkums? Kaut kāda nestiķēšanās sanāk. Vai varētu kāds populāri izskaidrot? Man nav fizikas domāšana, tāpēc fizikas termini skaidrojumā man neko neizteiks. Tikai padarīs to lietu vēl neskaidrāku.

piektdiena, 2015. gada 20. marts

Mazliet par viltus ētiku

Visu nakti grozījos no vieniem sāniem uz otriem domājot par to kaķu puiku, kurš šodien dosies uz labākiem medību laukiem. Es taču viņu pazīstu personiski - tas ir viens no Goldija kaķiem. Biju viņu apmīļojot ņurcījusi un ļāvusi gulēt sev blakus tajās divās reizēs, kuras nakšņoju Goldija mājās. Pietrūks, bet labāk tā, nekā pārlādēt viņu ar zālēm, kuras vienalga nepalīdzēs, un skatīties, kā viņam sāp un nav labi.
Šis gadījums ar špricei nolemto kaķi uzjundīja pārdomas, kuras laikam jau reiz esmu še izteikusi. Īsti negribas tagad meklēt, rakāties pa saviem vecajiem ierakstiem. Tāpēc varbūt zināmā mērā atkārtošos.
Zvēriņam, kuram nevaram palīdzēt - iedodam šprici kā vienīgo saprātīgo izeju, lai atvieglotu viņa ciešanas situācijā, kad savādāk palīdzēt nav iespējams. Tad kāpēc, velns parāvis, mēs šādi neatvieglojam ciešanas cilvēkam, kuram arī medicīniski nav iespējami palīdzēt? Mirstošam, lēni agonizējošam vēža slimniekam, kura ciešanu likvidēšanai medicīna piedāvā vienīgi morfiju? Tā vietā, lai patiešām palīdzētu šim cilvēkam un iedotu viņam PĒDĒJO šprici, mēs viņu pārvēršam par narkomānu, kuram slimības radītajām sāpēm vēl pievienojas lomku radītās sāpes.Sadisms. Pret slimnieku un viņa radiniekiem. Jo visai ģimenei nav viegls šis periods, kad mājās ir kopjams vēža slimnieks. Gan morāli, gan fiziski.

ceturtdiena, 2015. gada 19. marts

Virs zemes nav taisnības

Virs zemes nav taisnības un dūrei te nespēks! Šitam smukulim rīt jāsaņem žēlsirdības šprice, jo neārstējama un iedzimta kaķu aknu infekcijas slimība. Pankūka! Gribas bļaut un lamāties vēl trakāk.

Joprojām driskojos

Kaut kādi runas plūdi uznākuši. Ceru, lasītāji piedos.
Laiks jauks aiz loga, nedaudz izstaigājos. Bet būtībā terorizēju internetbanku ar cerību, ka tur kaut kas būs ieskaitīts iz darba. Tā kā avansam vajadzētu būt. Vismaz teorētiski šajā datumā.
Mājās ko darīt joprojām neko negribas. Tikai atpūsties. Darbs kā tāds rada nelabuma sajūtas. Kaut arī īpaši slinka neesmu. Laikam nogurums uzkrājies.
Pārlasīju savus iepriekšējos tekstus un, pankūka, cik tajos tomēr pilns ar drukas kļūdām! Kāda nolaidība un neuzmanība. Varbūt kāds pieteiktos pasekot tām manām drukas kļūdām? Iedotu pieejas tiesības kļūdu labošanas operatīvajai veikšanai.
Joprojām skatos Andromēdu, kaut arī pagaidām tās virzienā nav ko teikt. Tikai - kas noticis ar manu uzmanības noturību? - ik pēc 10-15 minūtēm taisu skatīšanās pauzi un eju uzpīpēt. Un sērijas ir drusku vairāk par 40 minūtēm garas. Nav tā, ka filma neaizrautu. Pat ļoti aizrauj. Vienkārši domas un uzmanība aizpeld viskautkur citur, ne sērijā. Un tā ir pankūka un diagnoze laikam.

trešdiena, 2015. gada 18. marts

Remarka Andromēdas virzienā

Sēžu pie kopja uz izbaudu dienu un laiku, ko sniedz slimības lapa - tas pie viena nozīmē NECELŠANOS PIECOS NO RĪTA! UHŪŪŪŪ`!
Un skatos Andromēdas otro sezonu. Sestajā sezonas sērijā All To Human - nu izteikta atsauce uz Matriksu. Precīzāk, Kianu Rīva personāža Neo sadursmi ar misteru Smitu (tā arī neesmu iegauējusi, kā šo aktieri sauc. Man viņš ir arī elfs no Gredzenu pavēlnieka).

Medicīniskā sabiedrība Pulss 5

Tikko paņēmu slimības lapu pie sava Primārās aprūpes ārsti - internista Medicīniskajā sabiedrībā Pulss 5. Nebija nekādu problēmu, jo paskaidroju nepieciešamību. 
Zinu šo poliklīniku jau ļooooooti sen. Sāku to apmeklēt no 16 gadiem, bet jau tad tā bija un pastāvēja. Padomju laikos tā saucās Rīgas 5. poliklīnika un bija un vēl tagad arī ir pieaugušo poliklīnika. Bērnus tur neredz. Pārkārtojoties, jau šajos laikos, tā no sākuma saucās vienkārši Pulss 5. Tagad jau Veselības centru apvienības Medicīnas centrs Pulss 5.
Bet poliklīnika ir un pastāv. Uz to pie ārstiem jau gāja mani vecāki ļoti tālajos padomju laikos, uz to esmu vajadzības gadījumā gājusi visu savu apzināto dzīvi.
No sākuma katrs idzīvotājs bija "piekabināts" katram konkrētam iecirkņa ārstam, vienalga - bija kontakts vai nebija. No cikla - ēd, ko dod. Īsti nezinu, kurā mirklī poliklīnikā kļuva tolerantāk un jau drīkstēja mainīt ārstējošo ārstu, ja ar esošo neizveidojās kontakts. Laikam jau perestroikas laikos. Katrā gadījumā,1988.gada vasaras nogalē jau to drīkstēja darīt, kad mamma visu mūsu ģimeni pārrakstīja pie cita ārstējošā ārsta, kurš bija pretimnākošs un saprotošs atšķirībā no tās dakteres, kurai bijām "piekabināti" līdz tam.
Tā mēs ilgus gadus apmeklējām to ārstu, tagad, jau gandrīz 10 gadus (ja ne vairāk) mums atkal ir cits ārsts, precīzāk - ārste. Jo iepriekšējais no aktīvās dakterēšanas "atgāja malā" un ir poliklīnikas dežūrārsts.
Vēl man poliklīnkā patīk zobārsti. Parasti jau no zobārstiem baidās vairāk, nekā no pašām zobu sāpēm. Bet te var sarunāt. Visparastāko plombi ieliks izdarot anestezējošu šprici. Jo sapratīs - pašam un pacientam mierīgāk. Var pat sarunāt cenu politiku vadoties no tā, cik pacients turīgs un cik var atļauties maksāt par akūti nepieciešamu pakalpojumu.

otrdiena, 2015. gada 17. marts

Murrāšana

Šodien nostrādāju pēdējo darba dienu pastā pirms slimības lapas. Ir skaidrs, ka rītu dodos pie ārsta un ņemu to lapu un atrašanās uz slimības lapas būs pagara. Dzeltenā lapa pāraugs zilajā. Kamēr nebūs beidzies tas process, kura dēļ liekos uz lapas. Nezinu, vai atgriezīšos Latvijas Pastā uz ilgu laiku pēc slimības lapām, bet atgriezīšos noteikti. Vismaz pagaidām tā domāju un durvis aiz sevis neaizveru. Kolektīva dēļ. Ne tās piecos celšanās dēļ.
Pagaidām iemurrāju no tā, ka diena jauka, darbu biju pabeigusi jau vairāk kā pirms stundas un priekšā NAV rīts, kurā būs jāceļas piecos no rīta, lai paspētu sešos uz darbu. Fascinējoši.
Kā būs tālāk, to dzīve rādīs un ir plāniņi turpmākajam. Viss notiekās un liekas cerīgi.

sestdiena, 2015. gada 14. marts

Vienkārši domu driskas

Sen neesmu pamodusies un jutusies izgulējusies un atpūtusies. Sen neesmu murrājusi par dienas sākumu un cool rītu. Varbūt vienīgi tajās dažās reizēs, kad brīvdienās esmu pamodusies Goldija dzīvoklī Mangaļsalā. Bet te, centrā....
Varbū tas saistīts ar to, ka ir sestdiena un es. pamostoties puspiecis, ar murrššanu pagriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk. Varbūt ar to, ka 18-jā eju pie ārsta un ņemu slimības lapu, lai nokārtotu lietas, kas arī ir būtiski svarīgas, Nezinu. Bet sajūtas tādas sen nav bijis.
Pa īsam piecēlos ap sešiem un ir sajūta, ka esmu jau kaut ko padrījusi. Padarīta darba sajūta. Kaut zinu, ka vakarpusē vēl būs jāizkust no mājas.
Pagaidām slinki skatos Andromēdu. Tūlīt sākšu skatīties pirmās sezonas 19.sēriju. pagaidām man tiešām patīk. Seriāla iekšējā gaisotne un tendence uz labā un ļaunā izpratni. Vienā sērijā tika citēts Nīče, kura darbu lasa viens no varoņiem.
Tiešām, pagaidām neesmu vīlusies seriālā, varu par to teikt tikai labu un ieteikt pameklēt krievu torentos un to novilkt.

otrdiena, 2015. gada 10. marts

Dažas pārdomas par to pašu Andromēdu

Esmu noskatījusies pirmās sezonas 13 sērijas. Priekšā vēl ĻOTI daudz sēriju. Šajā pat pirmajā vien vēl deviņas sērijas. Un ir izkritalizējies neliels viedoklis par redzēto.
Seriāls ir pilns ar atsaucēm. Par dažām es jau minēju savos iepriekšējos ieraksos par šo seriālu. Tad acīs dūrās atsauces uz filmām. Tas pirmajā mirklī šokēja. Bet nu vairs netraucē.
Saskatīju, saklausīju arī atsauces uz mitoloģiju, nostāstiem, literatūru. Piemēram, 13.sērijā viena saruna grozās ap karali Artūru, Gvinevru, Merlinu un Lanselotu; citā, citu varoņu sarunā tiek pieminēta Žila Verna grāmata "20 000 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi" un grāmatas varonis, zemūdenes kapteinis Nemo.
Visas atsauces līgani iekļaujas sēriju kontekstā. Un palielina cieņu pret seriāla autoriem, scenāristiem. Liekas, izglītoti ļaudis. Kas savā ziņā apgāž priekšstatu par amerikāņiem kā par pārbarotiem truliķiem, kuri domā tikai par naudu un talāk par savu slieksni neredz.
Seriāls, vismaz redzētā daļa, aicina uz labo; uz pienākumu kā prioritāru pasākumu un vārda turēšanu. Draudzības būtiskumu, dažādu uzskatu, rasu un ādas krāsas būtņu tiesībām pastāvēt, būt un sadarboties. Tomēr mazuliet traucē tas, ka galvenais varonis Kevina Sorbo izpildījumā pataisīts par ļoti ideālistu. Nu, nefanātisku, bet tomēr. Tas padara tēlu nedaudz plakanu. Arī dzīvē ideālisti ir neaudz plakani.
Pagaidām seriāls man patīk ar katru sēriju vairāk un vairāk. Ceru, ka turpinājumi neliks vilties.

Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistrs

Darbojoties ar LFFB dokumentāciju man reizēm nākas iegriezties Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistrā (LR UR) Rīgā, Pērses ielā 2. Bieži gan tas nesanāk - apmēram reizi gadā, kad reģistrējamas kādas kārtējās izmaiņas biedrības valdes personālsastāvā vai statūtos. 
Katru reizi, tur ierodoties, pamanu kādas izmaiņas. Nē, ne jau iekšējā noformējumā un klientu apkalpošanas zāles mēbeļu izvietoumā. Drīzāk sīkākās niansēs, kuras izpaužas dokumentu iesniegšanas kārtībā, nedaudz arī pakalpojumu cenās. Ir nomainījusies LR UR apkalpojošās bankas filiāle, kas atrodas klientu apkalpošanas zālē. Ja kādreiz tā bija Krājbankas filiāle, tad - pēc Krājbankas kraha - tagad tā ir cita. Diemžēl nosaukumu esmu aizmirsusi. Precīzāk - neesmu iegaumējusi. Nu noteikti nav kāda no lielajām un populārajām bankām Latvijas tirgū. Kāda no nelielajām, kas varbū tikai relatīvi nesen uzsākusi savu darbošanos.
Bet, ne par banku ir runa.
Man patīk apkalpošanas atmosfēra un darbinieku laipnība un atsaucība. Rindas nekad nav garas. Varbūt tas saistīts ar to, ka UR'u parasti apmeklēju dienas pirmajā pusē, kad vairums cilvēku aizņemti darbos un nav laika staigāt pa insttūcijām dokumentus kārtojot.
Katrā gadījumā, UR'a darbinieces vienmēr ir bijušas atsaucīgas. Ja man kāds dokuments aizmirsies, vai arī ir dokumenta noformējuma nepilnības - uzreiz pateiks, kas trūkst un kā izlabot noformējuma nepilnības lieki nekavējot laku.
Iesaku nebaidīties no Uzņēmumu Reģistra lietas kārtojot. Viss notiksies un laipnā atmosfērā. Nebūs nekādu "uzbraucienu" un nekā no cikla "ko jūs te meklējat, ja neko nesaprotat". Nelaipnība ir izslēgta no iestādes leksikona.

svētdiena, 2015. gada 8. marts

Vēlreiz par Latvijas Pastu

Decembrī izteicos par Latvijas Pastu sakarā ar to, ka tikko tur uzsāku savu darbošanos. Tagad gribu nedaudz pastāstīt to, ko redzu ikdienā.
Pēc noklusējuma pasts ir tā institūcija, kura nogādā adresātam vēstuli, atklātni, dažāda izmēra paku. Vispār nogādā sūtījumu no viena punkta uz otru. Tomēr, wtf, kāpēc pastniekam ir jātirgo markas un aploksnes, ja tās tiek tirgotas pasta nodaļās? Pastnieks ir vēstuļu/atklātņu/sīkpaku iznēsātājs, nevis komijvojažieris. Šis pats jautājums attiecas uz nesen ieviesušos ideju, ka pastniekam būs jāpiedāvā adresātiem Latvijas Pasta kataloga preces, kuras ar pastu un pasta sūtījumu piegādi adresātiem nu nav nekādā sakarā. Piemēram, šampūni. Tiesa, šai idejai vēl nav izdomāts realizēšanas mehānisms. Kaut nu neizdomātos.

Vēlreiz par Latvijas Fantāzjas un Fantastikas biedrību

Reiz jau rakstīju par biedrību. Tas bija tālajā 2011.gadā. Toreiz mzliet pažēlojos, mazliet pakritizēju, nazliet pacerējos. Šobrīd gribu izteikties no mazliet cita rakusa.
Bieži un daudz esmu dzirdējusi, lasījusi atsauksmes par biedrību - "tie jau tādi rūķi un elfi vien ir, ko var prasīt". "Tūtiņdreiji un nenopietni cilvēki".
No malas tā var isskatīties nezinošam un drusciņ šaura skatījuma cilvēkam. Jo pulciņš cilvēku reizēm sanāk kopā un sāk runāt par fantasy un Sci-Fi literatūru un kino, reizēm aizbrauc uz mežu un pārģēbjas par viskautko un vicina būfotus zobenus un citādi atraktīvi skraida pa mežu biedējot sēņotāj un ogotājtantiņas. Reizēm kur citur sapulcējas un spēlē neierastas galda spēles, kurās jāiedzīvojas kādā tēlā vai stratēģiski jādomā un jārīkojas spēlējot stratēģiskās galda spēles. Reizēm arī uzrīko kādu pasākumu tērpos kādās telpās, bet tad bez zobeniem un kaušanās - vienkārši iedzīvojoties tērpa radītā lomā.
Bet ierindas cilvēks jau aizmirst un neievēro to, ka šo cilvēku pasaule ir plašāka un bagātāka. Nē, ne jau naudas izteiksmē - šis hūbijs ir padārga būšana: grāmatas un galda spēles maksā naudiņas, naudiņas vajadzīgas, lai uzdarinātu tērpus un cius atribūtus meža vai telpu pasākumiem. Un uz to mežu vai telpu vēl arī jānokļūst - tātad vajazīga arī ceļa naudiņa.
Es šoreiz par citu bagātību, ne naudā mērāmo.

sestdiena, 2015. gada 7. marts

Kārtējās pārdomas

Grūti noformulēt, kāpēc es šo rakstu. Laikam gribas skaļi izteiktes.
Protams, vienmēr pastāv informācijas diferenciācija - ko saka draugiem, ko "palaiž" publiskā telpā, ko patur sevī un sev. Un sevī un sev paturamais vienmer ir vairāk par to, ko izsaka citiem.
Man ir darbs, kurš īpaši neaizrauj. Ja nebūtu akūtas nepieciešamības, es tur nestrādātu. Par spīti tam, ka nav grūti un kolektīvs labs un sirsnīgs. Vadība toleranta. Neko sliktu teikt nevaru.
Man ir hūbijs, kurš aizrauj - darbošanās LFFB un visas ar to saistītās aktivitātes. Žēl, ka man nepietiek naudas visām aktivitātēm un nav sponsora, kurš tās nosponsorētu.
Manam blogam ir pieci sekotāji, rakstu, it sevišķi pēdējā laikā, pietiekami daudz un dažādi. Tik - polemika par maniem ierakstiem īsti neraisās. Visaktīvākās diskusijas sešu komentāru veidā bija sakarībā ar manu ierakstu par manām attiecībām ar sabiedrisko transportu. Vai tiešām es tik neinteresanti rakstu, ka par maniem ierakstiem ir tik maz ko teikt?
Zinu, ka uzprasos uz galvas glaudīšanu un "nemaz jau tik traki nav, citiem ir vēl sliktāk". Vienkārši skaļi domāju.
Tā pat - zinu, ka pie sava dzīves ritma un apgrozīšanos sev tuvās radu/draugu/paziņu aprindās nesastapšu bagātu onku, kurš būtu ar sakariem un kaudzi naudas. Un gatavs manī ieguldīt minimumu, lai es varētu sakārtot lietas un vietas un "brauktu uz priekšu" nevis "kristu atpakaļ". Bet vai, kā noderētu! Pasapņot jau nav aizliegts.
Un, vai kā gribētos ar kādu papļāpāt vismaz virtuāli par viskautko un mēģināt pastrīdēties, ko pierādīt, vai arī pieņemt kādas neapgāžamas idejas un patiesības....

Turpinu ar Andromēdas plūsmu

Sākšu ar to, ka patlaban esmu pirmās sezonas 7-jā sērijā.
Jau trešja sērijā parādījās neatbildēts jautājums. Jautājums, kas bija tie tipāži, kuri šaudījās, šāva uz Andromēdu un kur viņi palika. (Tie ļaunīši šāvēji) Ceturtajā sērijā nesaprasts, neatbildēts jautājums bija - kāpēc uz kuģa, pie kura piestāja Andromēda, bija bērni vieni paši un cik ilgi viņi tur bija vieni paši. Nu n jau 300 gadus. Un kā viņi vairojas? Bērnu nenobriedušie organismi taču neveic normālas, cilvēciskas vairošanās funkcijas. Jo jau pirmajā sērijā tika paskaidrots, ka Andromēda un tās kapteinis Melnajā Caurumā pavadījuši laiku un kapteinis izdzīvojis šo laiku, kas citur mērāms 300 gados.
Tagad, septītajā sērijā, noķēru atsauci uz Mūmijas sērijām. Atsauce uz Zvaigžņu kariem turpinās.
Vai tiešām Andromēda varētu būt kaut teorētisks mikslis no visām zināmajām fantasy un Sci-Fi filmām? Jānoskatās seriāls līdz galam, lai varētu ko spriest.

trešdiena, 2015. gada 4. marts

Vēlreiz Andromēda

Tikai vakar pieteicu, ka taisos skatīt seriālu Andromēda maratona režīmā un pie gadījuma un vajadzības izteikties par notiekošo. Nebiju cerējusi, ka tas tik ātri notiksies.
Esmu 1.sezonas 2,sērijas viducī un jau saskatīju trīs atsauces: Zvaigžņu kari, Matrikss un Rembo. No Zvaigžņu kariem paņemta rasu ūberdažādība un variācija par gaismas zobeniem; no Matriksa - vienam no varoņiem galvas pamatnē ir "caurums", ar kura palīdzību viņš pieslēdzas vadam un ieiet datorsistēmā; no Rembo - galvenais vaonis sev pazīstamā kuģī ved partizāņu karu pret sliktajiem puišiem.
Sižetiski pagaidām liekas tā nekas, baudāmi. Skatīšos, kas būs tālāk.

otrdiena, 2015. gada 3. marts

Andromēda

2014.gada 11.decembrī beidzu skatīties torentos novilkto seriālu par Herkulesa piedzīvojumiem. Višus manus pukstus un iebrēcienus šī seriāla sižetu sakarībā var atrast šeit caur iezīmi Herkuless, kur pirmā lasāmā ir pēdējā lasāmā.
Skatoties seriālu ieinteeresēja galvenās lomas tēlotājs Kevins Sorbo. Izlēmu informāciju par viņu pameklēt māsā vikipēdijā. Un atradu. Tiesa, angliski. Bet ar manām ļoti vājajām valodas zināšanām pietika, lai saprastu viņa filmogrāfiju.
Tādēļ decembrī sāku vilkt fantastikas seriālu Andromēda. Seriāla lādēšanās ilgums manam kompim - 24 stundas.Protams, uz tik ilgu laiku atstāt ieslēgtu kompi un pie tā neko nedarīt ir kaut kā neekonomiski manā skatījumā. Tāpec vilkšana sanāca pa gabaliņm, pa druskai visu šo mņeū garumā. Vakar tikai beidza vikties. Toties jau iedarbināju arī pārējo divu viņa filmu vilkšanos. Viena būs vienkārši filma, otrs gabals - atkal seriāls.
Bet nu, par Andromēdu runājot. Cik nu saprotu, tas ir fantastikas seriāls, tam ir piecas sezonas, katrā 22 sērijas. Šovaka sākšu skatīšanās maratonu no citiem darbiem brīvajā laikā. Un paredzu, ka laikam jau tāpat, ka Herkulesam, man ik pa brīdim gribēsies redzētā iespaidā izteikties publiski. Tāpēc esmu pieviesusi jaunu iezīmi "Andromēda". Lai maniem lasītājiem būtu vieglāk orientēties manos izteikumos šajā sakarībā.
Visnotaļ iespējams, ka par šo seriālu, pēc tā noskatīšanās un savu n-to publikāciju veikšanas šeit, izveidošu apkopojošu apskatu LFFB lapai. Bet tas vēlāk.

Vēlreiz par Smalko stilu

Pagājušo piektdien jau rakstīju, ka latviešu torentos novilku un skatos seriālu Smalkais stils (Keeping Up Appearances). 
Piecas sezonas un visas latviešu valodā. Tikai vienai piektās sezonas sērijai nebija iztulkot vidus gabals, nācās mēģināt saprast angļu valodā tās frāzes, kuras varoņi runā.
Piedzīvoju nelielu vilšanos - tie, kas komplektēja sērijas ielādēšanai torentos, nebija ietvēruši visas sērijas. Kāds "bariņš" iztrūka. Nebija sērija ar pikniku Vijolītes dārzā, nebija tās divas sērijas, kurās viņi ir uz kuģa... 
Joprojām un vēl joprojām fanoju par šo seriālu. Tipiska situāciju komēdija ar situācijām, kas ir ikdienišķas un pasmaida cienīgas. Un lieliski parāda to, kas var notikt cilvēkam, kurš par varītēm grib būt smalks un augstākas klases, nekā patiesībā ir. Neņemot vērā to, ka jo augstāku stāvokli ieņem cilvēks, jo vienkāršāk viņš uzvedas un uz dudzām lietām skatās piezemētāk.
Patrīcijas Rūtledžas Hiacintes tēlojums ir lielisks. Interesanti, vai viņa joprojām ir pie veselības un spēlē arīdzan? Galu galā seriāls uzņemts pagājušā gadsimta 90-95 gados...